Ko iegūt no Barselonas februārī? [II]

Uzreiz gan atzīšos un brīdināšu, ka no pašas Barselonas šajā ierakstā būs maz. Manuprāt, Montserratas apmeklējums ir tik viegli izpildāms apmeklējot lielpilsētu, ka tas nu ir jāiekļauj jebkura garuma braucienā, it sevišķi, ja tur nav būts. Par to kādēļ, it kā maznozīmīgas klintis, noteikti iekļūst must-see sarakstā, apmeklējot Barselonu, varēs lasīt turpinājumā. 😊


2. DIENA

Plaça Espanya → Aeri Montserrat → Monestir de Montserrat → Creu de Sant Miquel → Sant Joan → Sant Jeroni → Pla dels Ocells → Monestir de Montserrat → Monistrol Montserrat → Plaça Espanya
Maršruts aptuveni 18 kilometrus garš un iekļauj sevī 1200 metru augstu virsotnes apmeklējumu tā reģiona lielākajā kalnā. Ceļš nav viegls, bet ir pilnībā pievārējams arī bez īpašas iepriekšējas fiziskas sagatavotības. Galvenais ir justies labi takas sākumā un bruņoties ar spēcīgu apņēmību – skati, ko varēs iegūt balvā, būs neaprakstāmi. 👍🏼

 

Ironiski, ka vienu no visspēcīgākajiem iespaidiem šajā ceļojumā atstāja tieši sākotnēji neplānotais Montserratas kalns (ja vispār drīkst teikt, ka kaut ko sevišķi biju plānojusi), līdzīgi kā ar Parīzi un Živernī, uz kuru nolēmu doties vien pēdējā brīdīKad minēju, ka došos uz Barselonu vispirms izdzirdēju vienu ieteikumu par to, ka tās klintis ir vērts redzēt. Bet tad vēl pārliecību neguvu (kas muļķīgi, jo no konkrētā cilvēka līdz šim vienmēr biju guvusi tikai noderīgas idejas), tamdēļ, ka tikko biju atgriezusies no Maltas un klintis biju jau atskatījusies. Krietni vēlāk, kad izlidošanas termiņš strauji tuvojās, sāku pētīt tieši kas Montserratā būtu jāredz un viens cits kolēģis sāka stāstīt par iespēju ar funikulieri uzbraukt augstāk klintīs un redzēt skaistus kalnu skatus. Kad vēl drusku vēlāk atklāju, ka ir arī taka, kas ved augšā uz pašu virsotni izlēmu, ka man tas noteikti ir jāpiedzīvo. Es un iespēja uzkāpt kalnā ir gandrīz nedalāmas vienības! 😇

Uz Montserratu ir iespējams doties ar vilcienu R5 virzienā Manres no Barselonas metro stacijas Espanya. Brauciens ir aptuveni stundu garš un aizved līdz Montserratas kalna pakājei, bet tālāk – uz pašu klosteri var tikt vai nu ar trošu vagoniņu, kas prasa 5 minūtes, vai ar vilcienu pa cita veida dzelzceļu, ceļā pavadot aptuveni 15′. Biļetes var nopirkt gan atsevišķi, gan kombinētā veidā, kas, protams, sanāk izdevīgāk, bet tad dod mazāk iespēju mainīt savus plānus. Kas svarīgi, atkarībā no tā ar ko izvēlies doties kalnā (trošu vagonu vai vilcienu) ir jākāpj laukā dažādās pieturās – Aeri vai Monistrol un, ja pērk kombinēto biļeti tad gan turp gan atpakaļ ir jādodas ar vienu un to pašu transporta līdzekli. Vēl ir pieejamas kombinētās biļetes, kas iekļauj arī funikulieru maksu. Funikulieri pie klostera ir divi – viens ved nedaudz lejup uz alu, kur kādreiz esot slēpta Melnās Madonas statuja, savukārt otrs – uz augšu, nedaudz tuvāk virsotnei.

Mans plāns bija sākt laicīgi, lai sasniedzot virsotni un nokāpjot lejā (kas it kā prasa vien pāris stundas), vēl varu paspēt atgriezties Barselonā pirms saules rieta. Pirmais vilciens Montserratas virzienā izbrauca 8:36 un jāatzīst, ka iepriekšējās dienas pārguruma rezultātā no hosteļa es izčammājos nedaudz par vēlu. Tomēr uz vilcienu es būtu paspējusi, ja vien… Ja vien spāņi izliktu normāli redzamas info norādes!  Un, nē, ne jau vilcienu es nevarēju atrast, par ko bija biedējoši daudz rakstu internetā, jo konkrētā metro stacija esot milzīga. To es sameklēju bez piepūles sekojot zīmēm R5 un To Montserrat. Problēmas sākās ar biļešu automātu, kas arī patiesībā ir viegls un pārskatāms, bet neļāva man iegādāties izvēlētās kombinētās biļetes ar tekstu “not available”. Parēķinājusi, ka noteikti izmantošu vismaz to vienu funikulieri pie klostera, kas ved uz augšu, izlēmu, ka man visizdevīgāk ir ņemt biļeti, kurā ir iekļauts gan starppilsētu vilciens, gan trošu vagoniņš / vai mazais vilcieniņš un divi reiz divi funikulieru braucieni. Mēģināju vienreiz, mainīju valodu, meklēju īsto, izvēlējos gala pieturu, nesanāca. Mēģināju otrreiz, citus kombinētās biļetes variantus – nesanāca. Mīņājos, tūcījos, skrēju uz informācijas stendu, kurā ļoti nelaipns spānis uz manu jautājumu atbildēja vien ar pirkstu iebakstot letē. O, jā – tur bija maza lapiņa, uz kuras rakstīts, ka funikulieri pašlaik nestrādās un tādēļ nav iespējams nopirkt kombinētās biļetes. Brīnišķīgi! Skrēju atpakaļ uz biļešu automātu, nopirku biļeti vienā virzienā – vilciens + trošu vagoniņš (jo negribēju tērēt 15 minūtes braucot ar mazo vilcieniņu), tesos uz peronu, meklēju īsto, atradu sarakstu un opā! Nākamais vilciens uz Manresu 9:36. Pa visu šo burzmu nebiju ieskatījusies pulkstenī un, kā norādīja uz biļetes uzdrukātais pulksteņlaiks, biju to iegādājusies tieši brīdī, kad mans vilciens pameta peronu. Paldies nestrādājošie funikulieri!

Līdz nākamajam vilcienam bija jāgaida stunda, bet tā paskrēja ātri, jo drudžaini meklēju informāciju vai līdz virsotnei ir iespējams tikt kājām, gadījumos kad funikulieri nestrādā. Atrastā informācija bija nepilnvērtīga un neviennozīmīga. It kā ir iespējams, bet tad tam vajadzīgas sešas (!) stundas – kas izklausās pilnīgi nereāli, ja vēl gribu tajā dienā atgriezties Barselonā nevis nakšņot zem zvaigžņotas debess. Kartē atradu kaut kādu taku, kas veda uz virsotni, bet tai satelītā nebija iespējams izsekot, jo tā vienkārši pazuda klintī. It kā ir iespējams pie klostera, informācijas stendā, iegūt kartes, bet tas viss izklausījās ļoti nepārliecinoši. Tāpat uz šo plānu neiedvesmoja ne vienā vien mājaslapā lasītie teikumi par to, ka taku topogrāfija ir sarežģīta, ka gps var nestrādāt, ka vienmēr jādodas grupās un no tās nedrīkst atpalikt, ka nedrīkst pazaudēt taku un, ja apmaldās kalnos, tad jādodas atpakaļ uz zināmu vietu pat ja tas prasa atpakaļceļu uz augšu, un dodoties viens noteikti ir kāds jāinformē par savu maršrutu. Neticīgi nodomāju, ka nevar būt tik biedējoši. Nuu…. Izrādās, ka nedaudz varēja būt gan, bet par visu pēc kārtas.

Sagaidījusi nākamo vilcienu, neilgi pirms vienpadsmitiem jau atrados trošu vagoniņā, kopā ar vēl pārdesmit tūristiem. Lai arī brauciens bija vien piecu minūšu garš, tas bija sasodīti bailīgs. Zeme atradās ievērojami tālu, mēs netīkami šūpojāmies no vienas uz otru pusi un likās, ka trose mūs augšup velk pēdējiem spēkiem. Šādās reizēs mani atkal apmeklē visādas uzmācīgas domas par to, ka, ja nu trose plīst, vai grīda sabrūk, vai nu jebkāda kataklizma piemeklē? Vai krītot lejā jau būs paspējusi apstāties sirds vai arī varēs just to briesmīgo triecienu? Centos skatīties uz augšu un skaitīju sekundes, līdz pietuvosimies klintij pietiekami tuvu, lai skats uz leju liktos kaut nedaudz drošāks. Un P. S. jā, manā galvā dzīvo slimi tarakāni! 😑

Sasniedzot klosteri biju izlēmusi, ka tā apmeklējums nebūs primārais, bet man galvenais ir noskaidrot kur un kā var doties uz virsotni. Info stendā man patiešām iedeva divas kartes un izstāstīja pa kuru taku jādodas augšup un, ka jāseko norādēm uz tuvākajiem apskates objektiem līdz parādīsies arī norāde uz virsotni. Gan kartē bija atzīmēts, gan sieviete apgalvoja, ka tas varētu prasīt divarpus stundas. Ok, tas man derēja, jo priecājos, ka nevajadzēs sešas. Kamēr mēģināju saprast uz kuru pusi īsti ir jādodas, iedotajā kartē atradu vēl vienu atzīmētu, divu stundu garu taku, kas veda augšup uz San Jeroni. Kādu laiku prātoju, ka varbūt ir jāiet pa to, jo būs ātrāk, bet no otras puses – tad neredzēšu tos apskates objektus pa ceļam, kā norādīja darbiniece. Dilemma bija tiešām smaga un vairs jau es neatceros kā un kāpēc izlēmu – klausīšu info dāmai. Un labi vien, ka tā…

Ierādītā taka sākās tieši iepretim informācijas stendam, aiz Sant Joan funikuliera stacijas. Un lai arī pirmo apskates objektu es sasniedzu ātrāk kā kartē bija norādīts, kāpiens bija visai grūts un stāvs, pa asfaltam līdzīgu, relatīvi gludu pamatu tiešos saules staros. Creu de Sant Miquel ir krusts, kas novietots uz tādas kā skatu platformas kraujas malā. Te nu varēja pirmo reizi redzēt tādus īstus kalnu skatus, sniegotas virstones, klintis virs klostera visā savā godībā un līdzenumus tālu, tālu lejā. Starp citu, par Monserratas klintīm runājot, tās tiešām ir īpašas. Katalāņu valodā montserrat nozīmē zobainie (zāģētie) kalni, jo tie izskatās kā tādi mazāki un lielāki strupi, pirkstveidīgi vertikāli pacēlumi, redzami arī no lielas distances un veidojušies no rozā konglomerāta. Kaut kādā brīdī man šīs klintis asociējās arī ar milzīgu stounhedžu. Diezgan neaprakstāmi! Savukārt tie kalnu skati man vienmēr liek skudriņām skriet pāri. Interesanti, ka mūsu platuma grādos šādi augstumi nav pieredzami, līdz ar to man nevajadzētu tā alkt pēc šiem skatiem, bet varbūt tieši tādēļ es kalnos jūtos vislabāk?! Varu kāpt, varu elst (gan no skatiem, gan piepūles) un man tieši liekas, ka jo augstāk kāp, jo elpot vieglāk. Protams Monserratā augstums nav diži liels, bet arī Indijā, uzkāpt trīs ar pus tūkstošos man likās emocionāli vieglākais un patīkamākais uzdevums uz zemeslodes! Tāpat es neesmu arī izpratusi, kā manas bailes no augstuma (jā, man tādas ir. Nav gluži kā fobija, bet galva reibst un vēders griežas) korelē ar vēlmi vienmēr atrast kalnu skatus, krauju malas un dažādas aizas. Lai nu paliek kā mīkla.

Nākamais posms bija vēl stāvāks un grūtāk panesams kā pirmais un tas veda uz šobrīd slēgto funikuliera augšējo staciju. Skati brīnišķīgi! Jauni klinšu atveidi, citādi leņķi, mazputniņi un zaļojoši koki un krūmi visapkārt. Arī skaidras zilas debesis, protams – biju izvēlējusies īsto dienu šim kāpienam. Jā, sirds gan kāpa pa muti laukā, bija pievienojusies arī vecā labā aizdusa un tā, bet man vienalga bija sajūta, ka pēdējā pusotra gada laikā fiziskā sagatavotība ir uzlabojusies. Kaut kripatiņu, bet uzlabojusies, jo arī otro posmu taču es pieveicu dzīva. Kačing! Šķiet tas saistīts ar to, ka daudz biežāk cenšos izkļūt pie dabas – mazākas, lielākas pastaigas, vai vismaz reāls, svaigs gaiss plaušās! 👌🏼 Gāju visai vienmērīgi un pauzes neņēmu gandrīz nemaz, katrā ziņā ne garākas par pāris atelpām un ūdens malkiem. Šajā posmā bijām jau pavisam maz ceļotāju. Es un trīs ķīniešu zēni, ar kuriem nemitīgi sacentāmies. Tad viņi apsteidza mani, tad es viņus. Zēni gan ņēma ievērojami garākas pauzes, tomēr staciju sasniedza ātrāk. Pēc tam gan nezinu kas notika, varbūt viņi aizgāja atpakaļ (?), jo pēc pēdējās apsteigšanas reizes, zēnus vairs neredzēju.

Trešais posms – no stacijas līdz norādei uz virsotni laikam fiziski bija visgrūtāk pieveicams, jo kļuva vēl stāvāks (ja vispār tas bija iespējams) un iets bija jau nedaudz vairāk kā stundu bez apstājas. Vismaz ceļa segumā parādījās smilts un grants, kas manuprāt, ir daudz pateicigāka iešanai, kā pilnīgi gluds asfalts. Arī skati un vide sāka mainīties – sausumu un krūmājus nomainīja nedaudz mitrāka augsne un lielāki koki, bet takas otrā pusē parādījās stāva klints mala. Pie trešā posma noslēguma – San Joan skatu vietas vēl redzēju tūristu grupas un man laikam gribētos teikt, ka šeit arī taka beidzās. Vismaz oficiāli izmantotā, civilizētā versija, par spīti tam, ka pakāpjoties vēl uz augšu beidzot varēja ieraudzīt ilgi gaidīto norādi San Jeroni.

Ceturtais takas posms bija vistrakākais un ilgāko laiku paņemošais. Tur bija tāds reāls wild-one fīlings un, ja arī tu tur kādreiz nonāksi, nešaubies ne mirkli – Tu esi uz pareizā ceļa!

Tātad, pie norādes ir mazas trepītes uz augšu, pa kurām uzkāpjot tu saproti – nu ir ziepes! Nevar būt, ka ceļš jāturpina. Te nu arī ir tā vieta, kur satelītā pazuda taka, jo ir jāiet gar pašu klints malu, kas norobežota ar koka margām manu gurnu līmenī un tad cauri, visai mazītiņai arkai (kuru es šķērsoju gandrīz vai četrrāpus), kas izgrebta klints sienās. Tajā brīdī es viennozīmīgi domāju, ka Caminito del Rey, salīdzinoši bija nieks, bet šobrīd es uzskatu, ka šie posmi tomēr veic savstarpēju cīņu par statusu biedējošākais ceļš. Caminito bija bīstams, bet vismaz ķiveres, grupa, gids un savs sabiedrotais iedvesa zināmu mieru, savukārt te – tajā klintī es biju pilnīgi viena! Nekurienes vidū, ejot garām dažādām dziļām iedobēm klintī, kur kādreiz uzturējušies mūki, stāvas kraujas malā un pilnīgi nepārliecināta par to, vai dodos pareizā virzienā un vai mērķis vispār būs sasniedzams. Starpcitu, tagad tā atminoties to konkrēto brīdi, man liekas, ka apkārt patiešām bija pilnīgs klusums. Nerunājot nemaz par cilvēku balsīm, kuras vienkārši neeksistēja, bet šķiet arī putnus nedzirdēju, vēja nebija. Nu nekā! Pilnīgs tukšums. 😯

Šķērsojot klinti atkal biju uz relatīvi drošas sauszemes un tad vajadzēja rāpties pa mazām šaurām kāpnītēm 90° leņķī augšup mežā. Es vairākkārt līdz šim biju apsvērusi, vai vajag turpināt ceļu, bet kad nokļuvu pilnīgi biezā, brikšņainā mežā, ar sakritušiem, nolūzušiem kokiem visapkārt, neredzamu takas virzību un nestrādājošu gps, biju jau atmetusi gandrīz jebkādas cerības sasniegt virsotni. Atpakaļ uzreiz nedevos, man bija kaut kāda sajūta, ka kāds parādīsies, vai karte ieslēgsies, vai kaut kas notiks un es sapratīšu ceļš jāturpina. Un tā arī notika! Pamazām manīju, ka uz augšu, manā virzienā tuvojas brūns, cirtotu matu ērkulis – cilvēks!! Precīzi tāpat kā Fuerteventurā, kad satiku tos divus alpīnistus, kuru dēļ man izdevās sasniegt Pico de la Zarzu, arī šoreiz man jāteic milzīgs paldies satiktajam franču tūristam ar kuru kopā es turpināju ceļu. Domāju, ka kad jautāju vai šī tiešām, viņaprāt, ir īstā taka un virziens, francūzis atbildēja visai pārliecināti tikai tādēļ, ka bija ieslēgušies viņa vīrišķie instinkti. Jābūt drosmīgam, jābūt pārliecinātam! Nākšu es kā vīrietis un glābšu pasauli, jo jau krietni vēlāk man vairs nešķita, ka viņš ir bijis patiesi pārliecināts. Nu redz – bijām vajadzīgi viens otram, lai spētu turpināt taku un rāpjoties pāri milzīgam nokritušam kokam, vairotu viens otrā pārliecību, ka sasniegsim mērķi, lai tur vai kas.

Piezīme: no rāpšanās gar klinti, kā to darīju es, var izvairīties izvēloties kāpnes augšup labajā pusē, vēl pirms San Joan skatu laukuma.

Pievārējot to vienu milzīgo koka stumbru, nācās rāpties pāri vēl vairākiem, taka bija tik šaura, ka paredzēta vien vienai pēdai reizē un veda pāri saknēm, akmeņiem, dubļiem, stāvumiem un kritumiem. Līku loču uz augšu un leju. Principā es patiešām nedomāju, ka būtu turpinājusi ceļu viena, jo pat tagad to posmu tā īsti neatceros. Cītīgi skatījos kur lieku kāju un sekoju vien instiktam neatpalikt no jauniegūtā ceļa biedra. Izejot cauri, kā man šķita nebeidzamiem brikšņiem nonācām līdz tikpat nebeidzamām šaurām kāpnītēm lejup. Materiāls, kaut kas līdzīgs marmoram – labi slīd un pakāpieni ir patiešām šauri. Par laimi, ik pēc laiciņa bija kāds koka zars pie kā pieķerties un iegūt stabilitātes izjūtu. Kāpām lejup kādas minūtes septiņas noteikti – tik garas bija šīs kāpnes, bet to pakājē taka atkal nomainīja veidolu un bijām uz tīras smilts kraujas malā. Relatīvi droši, jo vismaz šoreiz ceļš bija gana plašs.

Pēc daudz ilgāka laika, nekā kartes aprakstā minēts, sasniedzām arī vietu, kur varēja redzēt klosteri no augšas. Nespēju noticēt, cik liels attālums jau bija noiets – apkārt visām klintīm! Ar ceļabiedru ik pa laikam gājām kopā un centāmies uzturēt sarunu, tomēr tie skati un daba visapkārt pieprasīja klusumu. Par laimi mēs abi to sapratām, tādēļ vairāk vai mazāk ik pa brīdim šķīrāmies. Tad es iepaliku, tad viņš. Kaut kur apstajāmies un kopīgi apbrīnojām kādu īpaši skaistu vietu, bet šādos ceļos tu tiešām negribi komunicēt un sarunāties, bet gan būt ar dabu vienā veselumā un klusumā.

Ceturto posmu es pie sevis atzīmēju no vietas, kur beidzot atkal parādījās norādes uz virsotni. Un tas bija vien pēc aptuveni stundas vai pusotras, ko maldījāmies tajā nekurienē. Pie norādes arī ceļš sazarojas un pa labi ved kāpnītes uz leju, savukārt taka jāturpina augšup.

Tālāk gājiens bija relatīvi viegls. Tāda meža taciņa ar smiltīm un dubļiem un pamazām parādījās arī ledus… Sākumā – nelielas peļķes bija klātas ar plānu ledus kārtiņu un vietām bija redzams sniegs. Iepriekš, kad fotografēju ainavu manīju tādu attālu virsotni ar zaļiem kokiem, baltu sniegu un apbrīnoju cik tā vieta izskatās skaista. Man pat ne uz mirkli neienāca prātā, ka tas patiesībā ir mans galamērķis! Ļoti interesanti kā mainās attāluma sajūta un perspektīva esot kalnos.

Kāpjot augstāk, sniegs kļuva dziļāks un pats takas nobeigums bija galīgi traks. Atkal stāvums, sniegs līdz potītēm vienu viet, bet citur pilnīgs ledus. Nuu, es domāju jebkurš var iedomāties, kā skriešanai paredzētas botas slīd pa ledu? Jā, un es ar savu sastiepto potīti tik kūņojos uz augšu. Tas bija kaut kas neiedomājams, kā vien krekliņā un diezgan plānā jaciņā es bridu pa sniegu, līdu cauri un pāri nolūzušiem kokiem (vienā šādā reizē arī uzplēsu bikses), slidinājos uz ledus, tvēru pie tikpat slidenas klints un nespēju vien beigt priecāties, ka tūlīt tūlīt sasniegšu virsotni.

Tieši pēc trīs stundām un desmit minūtēm es pievārēju pēdējos pakāpienus uz tūkstoš divsimt sešu metru augsto kalna galu un saules apspīdēta baudīju savu veikumu. Es būtu tur varējusi stāvēt, šķietami mūžam. Tāda bijības sajūta pārņēma, vērojot apkārtni. Sniegotos kalnu galus, līdzenumus, jūru, pat Maljorkas krastus!

Visskaistākie brīži ir tie, kurus nevari aprakstīt, jo tās sajūtas par visu šo kāpienu, par šķēršļiem un balvu, kas pēcāk saņemta nevar izlikt uz papīra. Šie brīži ir tik emocionāli, ka ne par velti toreiz Indijā es raudāju. Nu, aptuveni tikpat skaisti tas bija šoreiz, iespējams, ka pat kripatiņu skaistāk, jo šoreiz ceļu es pieveicu viena. Tikai ar savām domām un sajūtām. Vienvārdsakot, brīnišķīgi!

Atsēdusies uz maza akmeņa sniega vidū, virsotnes maliņā baudīju pusdienas un centos uzsūkt atmiņas līdz pēdējai nervu šūnai par pieredzēto skaistumu.

Atpakaļceļš jau noritēja krietni raitāk kad pārvarējusi slidenos posmus devos pa kāpnītēm lejup tur, kur ceļš sazarojās. Atkal caur mežu – pilnīgi neapdzīvotu, klusu un brikšņainu, veda puse no takas, bet otra puse bija jāmēro pa miljons mazām kāpnītēm lejup uz klosteri. Tas nu arī bija tas ceļš, kas kartē bija atzīmēts kā taisnākais un ātrākais. Bet zinot sevi, es nemūžam nebūtu uzkāpusi augšup pa tām kāpnēm! Es varu iet daudz un dikti un šis ceļojums to viennozīmīgi arī pierāda. 20 līdz 30 kilometru gara distance dienā ir man pa spēkam, bet kāpnes augšup priekš manis ir nāve. Es vienkārši nespēju to ilgstoši tolerēt. Tādēļ visticamāk, īsākais ceļš man būtu prasījis krietni vairāk laika. Bet, ja kāpnes nav šķērslis, šo ceļu viennozīmīgi var izmantot arī ejot augšup. Ir skaidras norādes un posms caur mežu ir patiešām viegls, tomēr skati nav nekādi. Tikai mežs. Pa manis ieto taku, vismaz varēja nemitīgi priecāties par apkārtni. 🙂

Klosteri sasniedzu pēc mazliet vairāk kā stundas un tā kā jau bija novakare, tad plānos apskatīt baziliku nebija, tomēr nokavējusi vilcieniņu lejup izlēmu, ka kaut kā jau laiks jākavē. (Jā, uz leju biju izlēmusi nedoties ar trošu vagoniņu, jo ekstrēmu izjūtu vienai dienai man pietika!) Klosteris bija gaumīgi grezns un man pat nejauši izdevās ieraudzīt to leģendām apvīto Melno Madonnu, kas ir katalāņu viens no galvenajiem sakrālajiem simboliem. Uz to parasti ir milzīgas rindas, bet man sanāca tur aizklejoties pavisam nejauši. Ja man priekšā jau nebūtu viena sieviete, kurai pārjautāt vai šī ir tā īstā statuja, nemaz nenoticētu, cik viegli viņai piekļuvu.

Atpakaļceļā, no mazā vilcieniņa izkāpu vienu staciju par ātru, tādēļ ka, īsti nezināju kurā pieturā ir jākāpj laukā, jo iepriekš devos izmantojot trošu vagoniņu no vēl citas pieturas. Labi, ka vilciens pāris minūtes stāvēja pieturā. Tieši tik ilgi, lai acīga darbiniece pamanītu manu bezmērķīgo klejošanu pa staciju un ātri noskaidrojusi, ka vēlos tikt uz Barselonu, skriešus, cauri darbinieku ejām mani pavadītu atpakaļ uz vietējo vilcienu. Mm, ja būtu nokavējusi – man nāktos palikt nekurienes vidū, Montserratas kalna pakājē, jo tas bija pēdējais vilciens no klostera.

Nonākusi atpakaļ Barselonā jau krietni pēc saulrieta vēl paķēru pēdējos long exposure kadrus Espanya laukumā un pārgurusi, bet piepildīta devos naktsmītnes virzienā.

E.

 


ALTERNATĪVI MARŠRUTI:

  • Man roka neceļas ieteikt kaut ko, kas aizvietotu braucienu uz Montserratu, jo tā patiešām ir unikāla vieta.
  • Ja jau Montseratā esot, nav dukas, laika vai spēka uzkāpt līdz pašai virsotnei ir vairākas garākas un īsākas takas apkārt klosterim, kas prasa vien 20 minūtes līdz stundai un arī priecē acis ar skaistiem skatiem.
  • Var izmantot arī funikulierus, ja uz kāpšanu nenesas prāts, tomēr vienmēr pirms tam iesaku pārbaudīt, vai tie strādā, lai izvairītos no negaidītas vilšanās. Cik sapratu, katru gadu janvārī un februārī tie tiek remontēti un nestrādā arī noteiktās valsts brīvdienās.

IETEIKUMI:

  • Pārbaudīt laikapstākļus iepriekš un pieskaņot brauciena laiku atkarībā no tiem.
  • Rēķināties, ka kalnā būs par kādu grādu vēsāks un saģērbties atbilstoši. Tomēr es pati ziemā gāju vien krekliņā un plānā jakā, vējjaku izmantojot tikai vakarpusē.
  • Atbilstoši apavi un ūdens ir must-have. Takās nav veikalu, tādēļ arī līdz paķerti našķi noderēs.
  • Varbūt nenāks par sliktu rezerves zeķu pāris, ja nu gadās kā man un kalnos ir sniegs. Sausas kājas ir daudz patīkamākas.
  • Izlemt, kā gribas mērot ceļu uz pašu klosteri un iegādāties kombinētās biļetes (būs izdevīgāk), vai darīt kā es un nospļauties par izdevīgumu, bet piedzīvot abus veidus.
  • Svarīgi: trošu vagoniņš sāk strādāt tikai no 10:00, tādēļ, izvēloties braukt ar pirmo vilcienu no Barselonas, nāksies gaidīt minūtes 20, līdz būs iespējams tikt augšup.
  • Melno Madonnu mēģināt apskatīt pecpusdienā – vajadzētu būt mazākām rindām.
  • Izbaudīt brīnišķīgu dabu, ainavas un apbrīnojamās klintis līdz pilnībai, neskatoties ne uz ko. 😊

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s