Ko iegūt no Barselonas februārī? [III]

Pēdējās divas ceļojuma dienas bija visai relaksētas un par to nedaudz parūpējās arī laikapstākļi. Kādreiz jau vajag atļauties atpūtu, it sevišķi, ja iepriekšējā dienā esi uzkāpis kalnā! 🗻


3. DIENA

Arc de Triomf → La Monumental → La Sagrada Família (2 h) → Torre Agbar → Palau Dalmasses (1 ½ h) → Arc de Triomf
Dienas maršruts kopā ir tikai aptuveni 10 kilometri un prasa vien 4 līdz 5 stundas. Par spīti tam, šīs dienas plāns, var dot ļoti daudz spilgtu iespaidu.

 

No vienas puses es varētu teikt, ka ar Gaudi iepazinos nepareizā secībā… Neko daudz par viņu nezinot Guell parka apmeklējums mani nesaviļņoja gandrīz nemaz, domāju tikai, ka viņš ir viens aptracis vecis! Pēc tam apmeklējot Mila māju jau ieguvu lielāku skaidrību, kādēļ visas šīs izlocītās formas – ka iedvesma ir daba un tās daudzveidība… Tomēr, no otras puses – varbūt arī bija ļoti pareizi, ka devos viņa mākslā arvien dziļāk un kulmināciju sasniedzu apmeklējot Sagrada Família.

Biļetes biju iegādājusies internetā jau laicīgi, un tās tiešām diezgan ātri var tikt izpirktas, jo ir ierobežots pieļaujamo biļešu skaits konkrētos laikos. Apdomīgi biju izvēlējusies plkst 11:00, kas ļāva man pavisam nesteidzīgi doties baznīcas virzienā, pa ceļam vēl aplūkojot kādreizējo arēnu, kur norisinājušās pirmās vēršu cīņas Barselonā. Šobrīd tur atrodas muzejs, kuru, protams, neapmeklēju, jo nevēlējos ieraudzīt nevienu slavena vērša galvu! Ēka pati gan ir ļoti fotogēniska un saistoša ar savu Mauru un Bizantijas arhitektūras stilu savienojumu.

Sagrada Família sasniedzu neilgi pirms vienpadsmitiem un vēl paspēju pretējā skvēra dīķī censties noķert kādu labu torņu atspīdumu fotogrāfijā. Manā biļetē bija iekļauta ieejas maksa, audio-guide, bez kura, man šķiet pat nav jēgas baznīcu apmeklēt, kā arī uzbraukšana vienā no torņiem. Piedāvājumā šobrīd ir divi – Nativity un Passion fasādes torņi un es zinu, ka tiek lauzti šķēpi par to, kurš no torņiem ir labāks apskates objekts. Passion nodrošina netraucētu skatu pāri visam pilsētas centram, kā arī ļauj pamanīt detaļas konkrētajā fasādē. Savukārt Nativity, lai arī apkārt vēl ir pilns ar ceļamkrāniem, dod iespēju pāriet pāri tiltiņam, kas savieno divus pretējos torņus un arī lejpusē skats ir ievērības cienīgs – ielas, parks, dīķis, bet tālumā kalni. Nevaru spriest, par to kurš no torņiem ir labāks, bet es uzbraucu Nativity un biju ļoti apmierināta. Man bija iespēja ieraudzīt tādas lietas un detaļas, kas no apakšas nav saskatāmas, kā arī varēju nokļūt pavisam tuvu vietām, kuras vēl tikai tapa. Maza cilvēka mazajai dzīvei, visai vēsturisks notikums, man šķiet! Vienīgais brīdinājums – lejā var tikt tikai pa kāpnēm un, tās ir izvietotas visai neomulīgā spirālē (just in case). 🙈

Baznīcas celtniecība tika uzsākta 1882. gadā un kad pēc gada Gaudi kļuva par tās galveno arhitektu, viņš projektu pārveidoja, un iecerēja uzbūvēt to kā veselu Bībeles alegoriju. Pie kam, viņš bija arī paredzējis, ka savas dzīves laikā pabeigtu šo būvi neieraudzīs, tādēļ apdomīgi atstāja sīkas un smalkas piezīmes, dažādas replikas, zīmējumus un ieceru aprakstus. Vēl Gaudi vēlējās, lai katrs arhitekts, kas turpmāk piedalītos Sagrada Família izveidē atstātu arī savu laikmeta zīmi, jo viņa plāns bija, ka šī baznīca attēlos dažādus arhitektūras stilus un kalpos kā vēstures liecība. Nav aprakstāma tā bezgalīgā izdoma un perfektais aprēķins – tas jāpieredz ar savām acīm! Neviena ēkas siena nav tukša, ne no iekšpuses, ne ārpuses. Katram stabam, katrai kolonnai, katrai smalkākajai rieviņai un katram rotājumam ir sava nozīme. Viss ir pārdomāts līdz pēdējai niansei… Nu, vai nav neiedomājami gudrs tas vīrietis bijis?!

Ēkai ir trīs fasādes. Un divas no tām ir pabeigtas. Nativity, kas apzīmē piedzimšanu, attēlo dabas daudzveidību un visas dzīvās radības prieku par Jēzus nākšanu pasaulē. Ir trīs ieejas durvis, kas katra veltīta savam Svētās ģimenes loceklim un tās ir atšķirīgi izrotātas ar gaumīgi krāsainiem rožu un lapu atveidiem. Līdz šim nebiju redzējusi nevienu sakrālo būvi, kuras arhitektūrā būtu likts tik liels uzsvars uz dabu. Baloži, dūjas, zirgi, bruņurupuči, koki, zaļas lapas, sarkanas rozes. Sajūta tiešām rodas kā bagātīgos svētkos! Un piezīmējot par niansēm, lai kaut nedaudz iedomātos, cik ļoti smalki viss ir veidots – fasādē ir divi bruņurupuču atveidi, katrs savā pusē. Viens no tiem ir ūdens bruņurupucis ar pleznām un novietots uz to pusi, kur topografiski atrodas jūra. Otrs savukārt, ir sauszemes bruņurupucis – vērsts uz kontinenta pusi! Un tieši tik dziļi zemteksti, norādes slēpjas zem ikkatras mazākās figūriņas. 😱

Pati ēkas iekšpuse ir brīnumaini gaiša un patīkama. Kolonnas veidotas kā monumentāli koki, kas tuvāk pie griestiem sāk zaroties. Tās ir rievotas, nedaudz liektas un vairākās krāsās, jo izmantoti dažādi materiāli atkarībā no tā, cik nozīmīgas kolonnas ir būves balsta sistēmā. Piemēram, pavisam nelielas, kas balsta kora atrašanās vietu, ir veidotas vien no smilšakmens. Gaudi šādas izvēles pamatoja ar to, ka dabā nekas nav pilnīgi taisns un nav arī pilnīgi vienāds, tādēļ izmantoti atšķirīgi materiāli un krāsas. Galvenās četras kolonnas, kas balstīs lielāko no baznīcas torņiem, ir veidotas no porfīra un uz tām ir attēloti dažādi dzīvnieku attēli – katrs veltīts savam evaņģēlistam. Noskaņa bazilikā ir tāda mistiska, jo gaismas spēles ir neiedomājamas! Vitrāžas strādā apbrīnojami labi – ienes košus zaļos, zilos, dzeltenos un oranžos toņus. Tās atšķiras arī saullēkta pusē, kur krāsas veidojas vēsākas, no saulrieta puses, ar siltajiem toņiem. Patiesībā tu jūties drīzāk kā uzbūvētā mežā, ne baznīcā.

Brīžiem gan, šis pacilājošais kolorīts nelīmējās kopā ar baznīcu ierasto vienkrāsainību un vienmuļo ārējo veidolu, kur vienīgais, kas ierasti piedod spozmi ir vitrāžas un zelts.

Gan fasādē, gan iekštelpās, nemitīgi ieslēpti arī dažādi nozīmīgi vārdi un teikumi no Svētajiem rakstiem. Piemēram, pie skumja cilvēka atveida, kurš noliecis galvu un atrodas aiz vairākiem torņiem pašā baznīcas augšā (to, manuprāt, var redzēt vienīgi uzbraucot tornī), ir sarkaniem burtiem iegravēts Sacrifici. Pie Jēzus dzimšanas skata, ir mākslinieciski ievīti pat veseli teikumi par konkrēto notikumu. Pa ceļam uz altāri grīdā ir izvedots liels aplis ar trīs burtiem – JMJ (Jāzeps, Marija, Jēzus). Trešās fasādes, kura vēl nav pabeigta, galvenās durvis būs ar Mūsu Tēvs gravējumiem 50 dažādas valodās, tā simbolizējot ka šī baznīca paredzēta ikvienam…

Passion fasāde, savukārt, patiešām iedvesa ciešanu sajūtu līdz pēdējai vīlei. Ja piedzimšana bija attēlota ar apaļām, skaistām, patīkamām un gaišām formām, tad šeit bija robusti, asi tēli pelēkā krāsā. Gaudi speciāli nesāka baznīcas celtniecību ar šo fasādes daļu, jo citādi, skarbie tēli iebaidītu cilvēkus.

Fasāde ir vērsta pret rietumiem, lai vakara saule un tās atspīdums vēl vairāk uzsvērtu Jēzus nāves faktu. Tādas kā kolonas, kas stiepjās no zemes uz fasādes augšu 45° leņķī, atgādināja nostieptus, piepūlētus muskuļus. Asās un kantainās sejas formas izstaroja reālas un fiziskas sāpes. Arī pats stāsts šeit attēlots līdz pilnībai. No nodošanas brīža, līdz vientulīgai nolemtībai, līdz pašai krustā sišanai. Savukārt, Jēzus figūra veidota speciālā leņķī, lai no apakšas raugoties būtu sajūta, ka krustā piesistajam ķermenim tu stāvi tieši pretī. Ģeniāli! Daudz, daudz augstāk virs visa minētā, ir tāda salīdzinoši maza bronzas figūriņa, kas sēž pie viena no torņiem. Tas ir Jēzus, kas jau nokļuvis debesīs.

Nedaudz par torņiem – to būs 18 (!). Katrs veltīts kādam no Bībeles personāžiem – apustuļiem, ģimenes locekļiem, evanģēlistiem. Jēzum tiks augstākais, 170 metrus garais tornis, kas gandrīz, gandrīz būs tikpat augsts kā Montjuic kalns. Gandrīz, bet ne tik augsts. Un ziniet kādēļ tā? Nemaz nav nejauši! Pēc Gaudi domām, cilvēku veidotais nedrīkst pārspēt dabas veidoto. Kurš vēl par kaut ko tādu iedomātos? Un kuram vēl nav vienalga!? Pilnīgi citu cieņas pakāpi es ieguvu pret Antonio Gaudi – izcili apķērīgu un nedaudz ķertu arhitektu – mākslinieku.

Vairs neatminos cik ilgu laiku pavadīju katedrālē, bet divas stundas tās bija noteikti un agrā pēcpusdienā varēju doties tālāk izpētīt pilsētu. Beidzot tomēr bija atnācis arī ilgi solītais sasalstošais lietus, jeb krusa. Gāza tā, ka balts no debesīm nāca un pat par spīti tam, ka man bija gan džemperis, gan lietus vējjaka un lietussargs, ātri vien kļuvu slapja līdz ceļiem. Vējš bija tāds ziemelis, ka līdz kaulam koda, tādēļ nolēmu gar Agbar torni doties, cik vien iespējams ātri, uz siltumu. Un pat pēc divām tējas tasēm, sildoties zem segas ar ieslēgtu sildītāju uz +30°, nevarēju izdzīt to aukstumu laukā.

Par laimi, vienīgais plāns atlikušajai dienai bija vakarā apmeklēt flamenco koncertu Palau Dalmases teātrī gotiskā kvartāla pašā sirdī. Šķiet, ka tādu īstu flamenco, nu vismaz kaut ko vairāk par dažām tantiņām, ka vicinās ar rokām, redzējusi neesmu. Un izrādās, ka patiesībā vēsturiski ar flamenco neapzīmēja deju vien, bet gan veselu skaņu kopumu, kurā ietilpst dziedāšana, vokalizācija, ģitārspēle, plaukstu un knipju sišana un deja. To visu arī pieredzēju un tas bija vienkārši neaprakstāmi. Nekad nebūtu domājusi, ka man no neklasiskās mūzikas var skriet tirpiņas pār kauliem. Bet nu, izrādījās, ka var! Tā emocijām bagātā mūzika, tas ritms, kas tiek sinhroni panākts ar plaudēšanu, knipjiem un kāju kustībām neaptveramos ātrumos un piesātinātais izpildījums bija vienkārši varens! Arī pati koncertvieta bija ar tādu senlaicīgu auru, gotiska stila iekšpagalmu, aptumšotu apgaismoju un servētu vīnu. Perfekts vakara noslēgums!

 


4. DIENA

Plaça Espanya → Museu d’Art de Catalunya → Palau Sant Jordi → Estadi Olimpic → Fundació Joan Miró → Jardín Botánico Barcelona → Castell de Montjuïc→ La Rambla → Arc de Triomf
Maršruts piedāvā aptuveni 5 stundās noiet 16 km, baudot pēdējos skatus uz Barselonas panorāmu, klusumu, mieru un dabas daudzveidību. Ieteiktu paķert līdzi kādu našķi, jo pārtikas veikalu daudzums maršruta laikā būs limitēts.

 

Montjuic kalns ir augstākā vieta Barselonā – aptuveni 185 metrus virs jūras līmeņa. Tā teritorijā ir izveidoti desmitiem parku, dažādu muzeju, piknika un atpūtas vietu un vēl citi apskates vērti objekti. Principā, tur tiešām mierīgi var pavadīt relaksētu un pilnu dienu. Lai tiktu augšup, tiek piedāvāti vairāki varianti. Var mēģināt uzkāpt no jūras puses, ko es neieteiktu, jo jau pašā kalnā esot nāksies rāpelēties augšup un lejup, un tas prasīs lielus laika resursus. Var izmantot funikulieri no stacijas Paral·lel, kura cena ietilpst metro biļetē. Ir iespējams no promenādes, netālu no Publiskā akvārija, pie ostas teritorijas, braukt augšup ar trošu vagoniņu, kas maksā papildu. Vai, pēdējais variants, ko izmantoju arī es – no metro stacijas Espanya, doties virzienā uz augšu, lielāko kāpumu mērojot ar eskalatoru. Mākslas muzejā neiegāju, jo jau no ārpuses ēka izskatījās milzīga un es negribēju pēdējo saulaino ceļojuma dienu pavadīt iekštelpās, izstaigājusi dažādos parkus devos uz Olimpisko arēnu, kur 1992. gadā notikušas vasaras olimpiskās spēles. Tas man likās kaut kāds wow! Stāvēt arēnā, kurā atradušies tūkstošiem skatītāju un sportistu vēsturiska notikuma laikā, man šķita neaptverami un sirreāli. It sevišķi ņemot vērā, ka arī manā dzīvē, deviņdesmitotrais ir visai ievērojams gads.

Metot cauri kalna teritorijai slaikus S formas apļus nonācu līdz galvenajam mērķim – Barselonas Botāniskajam dārzam! Pa ceļam vēl apskatīju mākslas galeriju Joan Miro fondā. Ir vērts apskatīt kaut vai tās dedzinātās gleznas – panākts visai savdabīgs efekts! Tomēr ieteiktu precīzi noskaidrot, kādas īstermiņa kolekcijas ir iespējams apskatīt, jo manā gadījumā, samaksāju 12€ par kombinēto biļeti, tomēr neskaitot patstāvīgo kolekciju vēl redzēju vien pāris plastmasa mākslas darbus, savukārt pārējās kolekcijas vairs nebija pieejamas publikai. Botāniskais dārzs gan bija cenas vērts (3€) un to pat ievērojami pārsita. Tur atrodas dažnedažādi augi no visas pasaules – Kalifornijas, Čīles, Āfrikas, Vidusjūras piekrastes. Un, lai arī bija diezgan nesezona, tomēr varēja atrast pa kādam krāšņam ziedam un novērtēt arī daudzus citus dažādos augus. Tātad Barselonā jāatgriežas 2026. gada pavasarī vai vasarā, kad Botāniskais dārzs plauks un būs pabeigta arī Sagrada Familia (jā, iecere ir būvdarbus noslēgt Gaudi miršanas simtaja gadā). Ierakstam visi plānotajā – noteikti būs ko redzēt!😉

Gar kalna malu jūras pusē var aizdoties arī līdz Montjuic cietoksnim, kuru gan aplūkoju vien no ārpuses, jo man vairs nebija iedvesmas pētīt vecas celtnes. Nu, labi, vecs nebūtu īstais apzīmējums ēkas kompleksam, kas datējams ar 1600ajiem gadiem, bet doma skaidra un, jau arvien lēnākā un noguruma pilnākā solī devos atpakaļ uz pilsētu. Ceļš veda caur La Rambla un gotiskā kvartāla šaurajām starpēku spraudziņām, kuras būtu grūti dēvējamas par ielām. Biju sarunājusi, ka pēc izčekošanās, mugursomu varēšu atstāt hostelī līdz vakaram un tai nu bija pienācis laiks doties pakaļ. Turpat pie Triumfa arkas, skaidrajās debesīs sagaidīju zilo stundu un visai jauku saulrietu.

Viss skaisti, līdz brīdim, kad jau sēžot metro un dodoties uz lidostu es saņēmu īsziņu no aviokompānijas. Reiss kavēšoties. Nu labi, es atkal būšu ievērojami par ātru lidostā. Cik tad kavēsies? Stundu, divas. Labi, varbūt trīs, bet tas nekas – gan jau atradīšu kā pakavēt laiku, jo galvenais tikt mājās līdz sestdienas rīta septiņiem, kad jādodas ekskursijā uz Igaunijas leduskritumiem. Kamēr es prātoju un kalkulēju ko un kā darīt, lai efektīvi visu paspētu, pienāca nākamā īsziņa: “Nākamais reiss uz Rīgu ir plānots 10.02.18 plkst 14:10.”

KO??

Nākamās dienas pēcpusdienā? Tas taču nevar būt! Lasu un pārlasu un vēlreiz lasu un neko nesaprotu. Patiešām tikai rīt? Tikai pēc astoņpadsmit stundām? Tas laikam ir joks! Sirds, protams, sāka sisties kā negudra, karstuma viļņi kāpa aizvien augstāk un augstāk, galvā dunēja miljons domas par to, kas tagad notiek, ko lai tagad dara, kur lai paliek un vispār kā tas ir iespējams. Īsziņā arī tika teikts, ka saņemšot e-pastu ar tālākajām norādēm, bet to nesaņēmu un turpināju ceļu uz lidostu. Lidostā, savukārt, uz visiem tablo, kā dzīvs rakstīts RĪGA 21:45. Pilnīgā apjukumā atradu aviokompānijas lodziņu, kur priekšā gara rinda – līdzīgi kā kad cilvēki nodod bagāžu. Arī tur uzraksts apgalvo, ka lidojums būs 21:45. Ejot garām rindai, lai iegūtu kaut kādu skaidrību, pirmajiem latviešiem ko ieraudzīju, prasīju, vai arī viņi ir saņēmuši tādu pašu komisku ziņu kā es. Izrādījās, ka nekā komiska tur nebija un mūsu reiss patiešām bija atcelts. Visi gaidīja rindā, lai uzzinātu, kas jādara tālāk. Savukārt, informācija uz tablo visticamāk neesot nomainīta, jo… Šī taču ir Spānija, te neviens nesteidzās! Pilnīgā šokā un vēl pilnīgākā izmisumā centos neveiksmīgi sazvanīt mājiniekus. Vieni neceļ, ar citiem nesavieno, jo mans telefons ārzemēs mēdz izstrādāt visādus pigorus. Mana vienīgā cerība – atrast kādu, kas nākamajā dienā aizbrauktu uz Igauniju un vismaz bildes man parādītu no tiem fascinējošajiem ūdenskritumiem. Protams, pēdējā vakarā atrast kādu entuziastu, kas būtu gatavs ļauties spontānām idejām, man neizdevās, tomēr desmitiem minūšu ilgās sarunas ar savējiem man daudz palīdzēja. Pirmkārt, izdevās īsināt laiku stāvot rindā, otrkārt, ļāva nedaudz atiet no sākotnējā šoka, par to, ka tuvāko stundu plāni pilnīgi mainīsies, un, treškārt, pēc četru dienu komunikācijas pārrāvuma (jā, dodoties ceļojumā izlēmu atslēgt telefonu, internetu un ārpasauli, lai pilnvērtīgāk izbaudītu apkārtni, kas arī bija par iemeslu neesošajiem bloga ierakstiem) mana lielākā vēlēšanās tādā stresainā, neziņas pilnā brīdī bija ar kādu pārrunāt! Pārmīt ar dzīvu cilvēku vairāk par pāris pieklājības frāzēm un galvenais – dalīties savos pārdzīvojumos. Paldies tiem kas uzklausīja un palīdzēja pieslēgt atpakaļ veselo saprātu. 😊 Jo, protams, ka nav nekas traģisks izlidot sešpadsmit stundas vēlāk kā plānots, tomēr tas pirmais brīdis, it sevišķi nokavētās ekskursijas dēļ un tādēļ, ka ar mani tā notiek pirmo reizi, patiešām spēja kapitāli izsist no sliedēm.

Pēc izstāvētās rindas uzzināju, ka mums tiks nodrošināta naktsmītne ar vakariņām un brokastīm, kā arī būs organizēts transports no / uz lidostu. Tas gan būšot jāgaida aptuveni pusstundu. Protams, ka Spānijā šī pusstunda aizvilkās krietni pāri stundai un viesnīcā nokļuvām vien pēc desmitiem vakarā. Vismaz četrzvaigžņu viesnīca un bagātīgās vakariņas atviegloja to nožēlojamo stāvokli, kādā es atrados pēc vairāk kā divu stundu nīkšanas lidostā, un visa tā stresa, paceltā adrenalīna līmeņa, palaišanas vaļā. Ā, un starpcitu, ziniet kādēļ atcēla reisu? Jo lidmašīna ar ko mums vajadzēja braukt mājup nebija atlidojusi no Rīgas. Un ziniet kāpēc nebija atlidojusi? Jo nevarēja nodrošināt apkalpojošo personālu! Nezinu vai pie vainas pārāk mazas algas, vai vienkārši vīrusu sezona, bet tas, kas man liekas visinteresantākais – kā par šādu situāciju var uzzināt vien stundu pirms lidojuma?

 


5. (?) DIENA

Barcelona → Rīga
Nav maršruta, nav kilometru, nav plānu – tikai bezjēdzīga diena dzīvojoties septītajā apmeklētākajā lidostā Eiropā.

 

Uz lidostu mūs nogādāja trīs garas stundas pirms lidojuma, jo iepriekšējā vakarā teica, ka vajadzēšot drukāt jaunas iekāpšanas kartes. Jauki, ka paši aviokompānijas lodziņi, kur varētu biļetes izdrukāt, grasījās atvērties vien divas stundas pirms reisa! Bet redziet, mums bija ļoti svarīgi nokļūt lidostā precīzi pulksten vienpadsmitos, jo pat autobuss pie viesnīcas piebrauca, priekš Spānijas, pārāk laicīgi. Manuprāt, tā bija savstarpējā dezinformācija, par ko ar vēl bariņu latviešu nedaudz cemmējāmies. Purpinājām arī par to, ka atkal nāksies stāvēt garās rindās, lai arī nevienam no mums nebija nododamā bagāža. Ironiski, ka vēlāk uzzinājām – derēs arī vecās iekāpšanas kartes ar iepriekšējā vakara izlidošanas laiku… Nesamainījusi savu veco pret jauno, noķēru nelielu trauksmi, kad pirms drošības kontroles mans svītru kods netika pieņemts, signalizējot ar riebīgi sarkanām lapiņām visapkārt. Jau saraustīti grasījos skaidrot situāciju. Ka vakar lidmašīna neizlidoja. Ka mums teica, ka derēs. Ka, ka, ka… Bet darbiniece tikai pajautāja: uz Rīgu? Vakardienas reiss? Ok, variet doties tālāk! Fuf. 😑

Drošības kontrolē, savukārt, man piesējās par manu džemperi. Nesapratu, kas par vainu, jo kontroliere nerunāja angliski. Tikai smaidīja un kaut ko rādīja. Prasīja, vai runāju spāniski uz ko es, loģiski, atbildēju, ka nē (un nē, visu šo braucienu laikā es vēljoprojām neesmu iemācījusies vairāk par Hola!). Labi, viņa saprot, bet turpināja vervelēt savā valodā un atkārtoti norādīja uz džemperi. Teicu, ka nē, zem tā nekā nav. Turpināja rādīt. Prasīju vai jāvelk nost. Kaut ko purināja galvu. Jau biju gatava izģērbties kaila, lai tikai tiktu cauri drošības kontrolei, jo tā mani vienmēr satrauc un liek justies kā noziedzniekam, pēkšņi vairs nav pat pārliecības, ka tiešām neesmu kaut kāds heroīna dīleris. Pēc vairākām mokpilni lēnām minūtēm, darbiniece izstomīja vārdu CAT. Emm, ko? Jā, man uz džempera ir melns kaķis. Un? Tā arī paliku neizpratnē tieši kādēļ viņai tas likās tik amizanti. 🙄

Vēl pēc pusotras stundas nīkšanas, beidzot sagaidīju arī īsto geitu informāciju un tad jau tālāk devos uz lidmašīnu. Uhh, garš, garš man bija ceļš mājup. Bet kamēr lidmašīna nepacēlās, es tā arī nenoticēju. Nenoticēju, ka šovakar tiešām izkāpšu uz Latvijas zemes. Bet izkāpu! Izkāpu sniegā, kas gurkstēja zem raitajiem, bet smagajiem soļiem. Izkāpu nevis tumšā naktī, kā bija plānots, bet tikpt tumšā nākamajā vakarā. Izkāpu un ceļojums uz Barselonu bija oficiāli noslēdzies. Tagad Spānija man kādam laikam nepietrūks!

E.

 


ALTERNATĪVAS APSKATES VIETAS:

  • Dienā, kad tiek apmeklēta Sagrada Família, labu laikapstākļu gadījumā ir vērts aplūkot Parc del Centre del Poblenou. Tas ir interesants un inovatīvs parks ar dažādām skulptūrām un objektiem, kurus dizainējis Agbar torņa arhitekts.
  • Fotogrāfijas entuziastiem ir vērts, savukārt, pameklēt labākos Agbar torņa rakursus saulrietā – veidojas brīnišķīgi atspīdumi (un pēc tam noteikti ar mani padalīties 😉 ) .
  • Apmeklējot Montjuic kalnu, iespēju un apskates objektu ir patiešām daudz, tikai jāizdomā, ko gribas redzēt.
  • Interesants esot Poble Espanyol. 1929. gadā veidots ciems pāris kvartālu lielumā, ar mērķi parādīt dažādo spāņu arhitektūru. Tajā, par maksu var apskatīt vairākas slavenākās Spānijas celtņu miniatūrreplikas.
  • Ja vien parkā izdodas nonākt jebkurā citā mēnesi, kā janvārī vai februārī, tad darbojas arī Maģiskā strūklaka ar saviem gaismas un mūzikas koordinētajiem priekšnesumiem.
  • Un ir, gandrīz vai, neskaitāmi daudz muzeju, kas parka teritoriju sev izvēlējušies par mājvietu.

IETEIKUMI:

  • Biļetes Sagrada Familia noteikti vajadzētu iegādāties internetā – varēs lēni un nesteidzīgi izvēlēties tieši kāda biļete ir nepieciešama un viennozīmīgi izvairīties no rindām un pūļiem.
  • Noteikti iesaku apmeklēt slaveno baznīcu tikai izmantojot audio-guide! Bez tās var palaist garām daudz interesantu un noderīgu faktu.
  • Montjuic parku apmeklējot, ir vērts informācijas stendā (atrodas pie galvenās ieejas, no Espanya laukuma ejot) iegādāties karti ar jau izstrādātiem maršrutiem.
  • Iesaku aizdoties arī uz kādu operu, teātri, koncertu vai flamenco izrādi. Barselona šādiem pasākumiem ir kā radīta!
  • Ja ir vēlēšanās nobaudīt kādu ierastāku ēdienu par spāņu tapām (starpcitu, ļoti laba vieta ir Tapas Bar gotiskā kvartāla rajonā), tad visbrīnišķīgākos, uz vietas gatavotos burgerus un milzīgas frī kartupeļu porcijas var baudīt Pim-Pim Burgers.

Bet lai arī kā – galvenais ir iet ar acīm, kas nav piesietas zilajiem ekrāniem, plaši vaļā un ļaut pašai Barselonai parādīt ceļu. :)i

Lai izdodas!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s