Baikāla piezīmes I

Rīga – > Maskava – > Irkutska

Neskatoties uz manu carisko uzvārdu, attiecības ar krievu valodu man ir visai sliktas. Lai arī es esmu to vairākkārt mācījusies, nekur tālāk par pāris pieklājības frāzēm nespēju tikt. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ Krievija manā ceļojumu sarakstā nav bijusi iekļauta tieši nekad! Kādreiz, gan esam jokojuši, ka jābrauc uz arhīviem meklēt radiniekus – Romānovu dinastijas pēctečus un jāpierāda saikne ar Nikolaja II ģimeni. Tomēr, tas, protams, vienmēr ir bijis tikai joks! Tad kam vajadzēja notikt, lai es – tāda, gandrīz vai tautas tērpā ģērbta, angliski runājoša latviete – dotos uz Krieviju? Uz Sibīriju? Uz Burjatiju?


Izrādās, ka nekam īpašam. Nu jau vairāk kā pirms gada uz Indijas ziemeļiem mani aizveda ceļojuma foto. Un arī šoreiz, pie Baikāla ezera pabijusī kolēģe rādot bildes manī iesēja aizrautības sēklu doties un piedzīvot pašai ar savām acīm. Tas vienai, man noteikti nebūtu izdevies, bet par laimi, man ir cita kolēģe, kurai arī fascinē kalnu skati un, kura bija ar mani uz viena viļņa, lai mestos iekšā trakā avantūrā.

DSC_8389-2-2

Par to, ka brauksim uz Baikālu, zinājām jau pagājušajā vasarā, bet lidojumu iegādājāmies vien martā. Tā kā abas esam visai darbīgas, tad arī plānošana nebija mūsu prioritāte un to atlikām uz pēdējo brīdi. Patiešām pašu pēdējo brīdī, jo aptuvenu apskates vietu sarakstu uzmetām vien pusotru nedēļu pirms izlidošanas. Teiksim tā – esam ļoti elastīgas! 🤷🏼

Par biļešu iegādi un naktsmītņu rezervēšanu droši vien varētu vēl veselu nodaļu uzrakstīt, jo gāja visai interesanti. Jau atrast informāciju par apskates vietām bija pagrūti, tādēļ, ka angliski esošā informācija internetā ir ierobežotā daudzumā, savukārt, uziet kādu oficiālu mājaslapu, kur nopirkt autobusu biļetes bija teju neiespējami. Izrokoties cauri visām interneta dzīlēm veiksmīgi uzskrēju mikroautobusu biļešu iegādes saitam, bet izrādās ar to vien nepietika. Lai iegādātos biļeti nepieciešams aizpildīt pieteikuma formu, kurā jānorāda viss – sākot ar personas apliecinoša dokumenta numuru, dzīvesvietas adresi un beidzot ar tēva vārdu krievu valodā. Izbūrušās visam birokrātiskajam procesam cauri, nāca vēl viens nepatīkams pārsteigums – nepieciešams krievu telefona numurs. Bez tā biļeti iegādāties nav iespējams. Tajā brīdī, gan mums uzreiz neienāca prātā kolēģi, kuru radi vai draugi dzīvo Krievijā un varētu mums izpalīdzēt. Vispirms es mēģināju kādu ciparu kombināciju vienkārši izdomāt, bet neveiksmīgi. Tad, aptuveni pusstundu es centos iegadāties virtuālu numuru, kas arī nevainagojās ar panākumiem. Un tad, kad visas cerības jau bija gandrīz vējā es uz labu laimi, pa pusei pa jokam, darbā uzjautāju vienai vecmāšu studentei, vai viņai nav kāds draugs Krievijā. Izrādās, ka bija un bija arī krievu numurs un beidzot mums bija arī visas vajadzīgās autobusu biļetes. 🙂

Uz izlidošanas brīdi neko vairāk par to, kur paliksim un, kā tur tiksim nezinājām. Bija neliela nojausma, kas vēl noteikti būtu jāredz un jāpiedzīvo, bet tas arī viss. Neteikšu, ka ar savu OCD par šo pilnīgi neplānoto ceļojumu biju līdz garam mierā, bet pēdējā nedēļa pirms ceļojuma bija tik blīvi ieplānota ar darbiem, ka citu variantu nebija. Un tā nu, svētdienas dziļā naktī mēs entuziasma pilnas (lasīt, miega badā) devāmies ceļā uz lidostu. Man tas bija krietni garāks, sākot no ekskursijas Igaunijas salā, caur Pārdaugavu, kur citu rūpei atstāju savus puķu bērniņus, piestājot Ķengaragā un savācot pēdējās mantas, ar ceļabiedru tikāmies Purvciemā un uztaisot piststopu Brasā, beidzot bijām gatavas doties uz Maskavu. Samudžinājās smadzenes? Es ļoti ceru, ka tā, jo tieši tāda sajūta bija man, kad nu jau blakussēdētāja vietā, braucu pāri Vanšu tiltam. 😂

Tā kā šajā ceļā dodos kopā ar savu super pozitīvo kolēģi Līgu, tad ticiet man – jautrība garantēta un garlaicīgi man nav! Tieši tikko, šo rakstot esmu tik sulīgi smējusies, ka sāp ne tikai vēders un prese, bet arī krusti. Iedomājieties tagad, cik vispār ir grūti, kaut ko parakstīt braucot pa serpentīnu autobusā, bet ja vēl blakussēdētājs ik pa laikam aizdzen manu domu pavedienu ar upju nosaukumu lasīšanu un tulkošanu, tad uzdevums kļūst ievērojami sarežģītāks. Tā nu vienojāmies, ka es klausīšos mūziku austiņās, lai vēlme iekomentēt katru sīkumu, arī to, ka re kur ielas malā pārdod kaut kādas lapas. Diez kās tās ir? Bietes?, tiktu mazināta, bet ik pa laikam es austiņas izņemšu un uzklausīšu komentārus. Tad nu tikko, bija pirmā šāda uzklausīšanas reize – upju nosaukumi bira kā pupas un apraksti par to, cik traks braucējs ir mūsu šoferis, kurš tīra brilles esot pie stūres tā vietā, lai vienreiz notīrītu necaurredzamo auto logu, bija patiesi spilgti.

DSC_8487-2-2

Bet atgriezīsimies izlidošanas dienā. Rīgas lidostā iekļuvām, nu gandrīz vai kā prezidenti – bez cilvēku masām, bez rindām – ātri un nesāpīgi. No šāda viedokļa raugoties, izlidot diennakts tumšajās stundās ir balzāms dvēselei. 😊 Nedaudz uzgaidot tikām arī lidmašīnā uz Maskavu un šeit nu man pavisam nopietni gribējās kāpt ārā un braukt mājās. Stjuartes blāvi oranžos ietērpos, kas mani sveicina ar “Zdrastvujte”, komentāri skaļrunī krieviski un apkalpes personāls, kas ir izteikti samiegojies (vai arī ierāvis šļuciņu drosmei), man pēkšņi uzdzina nelielu panikas lēmi un skaļi galvā skanēja vien jautājums “Tu un brauc uz Krieviju? Tieši kāpēc?”. Bet noskatoties pavisam grīļīgu un nepārliecinošu drošības un evakuācijas demonstrējumu, jau bijām gaisā un principā visu ceļu arī laimīgi nogulējām.

Maskavas lidostā izkāpām pulksten pus piecos un bijām patīkami pārsteigtas, ka laiks ir pietiekami silts un saulains. Bijām nedaudz iebaidītas, ka vajadzēs aizpildīt dažādus dokumentus un atbildēt uz mulsinošiem jautājumiem, bet tas viss par laimi izpalika. Vajadzēja vien iziet nopietnu vīzas pārbaudi, kur darbiniece ar palielināmo actiņu izpētīja katru manas pases stūrīti un saņemt pases ieliekamo lapu, kur biju kļuvusi par Элиза Романова. Ceļot uz Krieviju man noteikti nav sevišķi viegli, jo nemitīgi iekšā kūsā stress par valodas barjeru un to, ka nevaru tā viegli un uz sitiena komunicēt ar jebkuru cilvēku, bet vīzu kontrolē pēc pāris neveiklām minūtēm darbiniece pārgāja uz angļu valodu un tas man viennozīmīgi lika justies labāk. Tomēr es teikšu, ka darbinieki lidostā manas bailes un šaubas par to, ka nesapratīšu, ja kaut ko daru nepareizi nemitīgi juta un pret mani izturējās krietni citādāk kā pret Līgu. Jā, jā, varbūt vienkārši iedomas, bet ejot cauri security, piemēram, man tika veltītas aprautas un skarbas frāzes, lai gan centos izturēties galēji laipni un respektabli. Savukārt manam ceļabiedram laipni un pilnīgi citā tonī, izmantojot vārdu možna, palūdza vai drīkst izčamdīt kapuci. Sirsniņa mazliet kremta, bet esmu priecīga, ka neceļoju viena un man blakus ir krievu siržu ledlauzis. 😁 Vēl viens dzīvs piemērs, kā Maskavas lidostas darbinieki runā un uzvedas viennozīmīgi bija arī situācija, kurā Līga domāja, ka runā ar viņu, tādēļ apgriezās un pārprasīja, ko viņai teica, uz ko darbiniece viņai atbildēja “Ti že ne Nastja!?”. Jauki, ne (sarkasms, sarkasms un vēlreiz sarkasms)?

Man, protams, nedaudz kauns teikt, bet arī divas stundas līdz Irkutskas lidmašīnai prosti nogulējām, visneērtākajās pozās, visneērtākajās vietās. Un nogulējām arī visu ceļu līdz pašai Irkutskai. Piecas reizes pa stundiņai. Nebija variantu, mēs tiešām bijām ekstra sagurušas.

Par Aeroflot pagaidām nevaru teikt neko sliktu. Apkalpošana laba un pieklājīga, pacelšanās un nosēšanās praktiski nejūtama un nemitīgie komentāri skaļruņos lika sajusties tiešām aprūpētām. Lidojums nebija viegls citu iemeslu dēļ – noguruma un ilguma. Kājas, dibeni un kakli uz beigām riebīgi smeldza un mēs arvien vairāk vēlējāmies nokļūt lejā uz sauszemes. Tuvojoties Irkutskas lidostai sāka pavērties brīnumaini skati. Milzīgas, neapdzīvotas teritorijas ar mežiem un laukiem, kalni ar sniegotām virsotnēm un arī pats Baikāla ezers. Kaut kā nebiju paskatījusies saullēkta un saulrieta laikus, tādēļ mani māca bažas, vai visas tās laika maiņas dēļ un arī tamdēļ, ka braucam uz nekurienes vidu pie Mongolijas robežas, septiņos vakarā vēl būs gaišs. Bet bija! Un bija arī pārsteidzoši silts. Tas nosēšanās un izkāpšanas brīdī vēl vairāk mūs iepriecināja. Tā pat biju patīkami pārsteigta, ka viss ir košs, zaļš un krāsains – ne miņas no pelēkā plīvura, ko biju gaidījusi.

DSC_8421-2-2

Pirmais, ko izdarījām – iegādājāmies vietējos telefona numurus, lai esam sasniedzamas un mums ir pieejams internets. Te nu mazliet atsita Indijas garšu, jo ieejot lidostā uzreiz klāt bija vīrieši, kas piedāvāja taksometra pakalpojumus. Līga viņiem laipni atbildēja, ka nekas mums nav vajadzīgs, tomēr, kamēr gaidījām sim kartes pie Megafon stenda, tas pats vīrietis pienāca mums klāt atkal. Un tad manī ieslēdzās Indijā izmantotais aizsargmehānisms – es ļoti nopietnā, paskarbā un skaļā tonī, tīrā krievu valodā pateicu, ka Nē, mums neko nevajag un vīrietis pazuda tik ātri, ka šķita ir teleportējies. Bet izrādās, ar to visi mūsu piedzīvojumi tikai sākās.

Svaigu gaisu alkstošas pēc divpadsmit, iekštelpās pavadītām stundām, izejot no lidostas uzreiz atradām soliņu, kur nedaudz atvilkt elpu pirms tālākā ceļa. Laimīgas, sildoties saulītē baudījām pirmos Irkutskas iespaidus, līdz es manīju, ka dusmīga paskata policists neapšaubāmi tuvojas tieši mums. Izrādās – atradāmies neatļautā vietā un tieši virs mūsu galvām bija milzīga aizlieguma zīme. Nelīdzēja tas, ka izskatījāmies tiešām pārsteigtas, vainīgas un ar žēlīgu sejas izteiksmi. Policists paņēma mūsu pases, pateica, ka būs jāmaksā sods un veda mūs atpakaļ lidostā. Sajūta drausmīga – nepazīstamā valstī, nepazīstamā pilsētā, nepazīstamā lidostā, nepazīstams policists jau ir konfiscējis mūsu pases! Prasīju Līgai, kāpēc viņa necentās kaut kā izlocīties no šīs situācijas, uz ko viņa atbildēja – Tu traka? Viņiem kaut ko censties samaksāt? Bet tāds nebija man plāns, jo jau biju sākusi uztraukties, par soda naudas lielumu, biju tikai domājusi, ka varbūt var smaidīgi izkoķetēt no šīs situācijas. Ieejot lidostā, par laimi mūsu pases jau bija atdotas daudz draudzīgāka paskata policistam, kurš prasīja uz kurieni tad lidojam un, ka tagad vajadzēšot iet uz dežūrdaļu. Kad atbildējām, ka tikko tikai esam ielidojušas, ka esam šeit pirmo reizi, ka pēc garā ceļa mūsu acis vienkārši pareizi nerāda un, ka neesam gulējušas (nu, tā gan nebija gluži patiesība), viņa sirds nedaudz atmaiga. Ak, tad tikko ielidojām? Tiešām neredzējām? Un turpmāk zināsim? Jā, jā un vēlreiz jā, atbildējām tik vainīgās sejas izteiksmēs, ka policists tiešām par mums apžēlojās un atdevis pases, izlaida no lidostas.

Tā nu mūsu ceļojums bija iesācies un nepārsteidzoši solīja mums piedzīvojumiem pilnu nedēļu.

DSC_8616-2-2


E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s