Baikāla piezīmes II

Irkutska – > Aršana

Ielidošanas vakarā nobaudījām vietējos čeburekus un izmetām nelielu loku ap viesnīcas rajonu. Atradām arī pirmo (un noteikti ne pēdējo) Ļeņina statuju un izpētījām autoostu, no kuras nākamajā dienā bija plānots izbraukt uz Aršanu.


Viesnīca, kurā palikām, bija negaidīti laba, tīra, moderna un aprīkota ar visu nepieciešamo, savukārt recepcijā sēdošā sieviete – īsts jaukumiņš! 😊Vispār, par burjatiem un Irkutskas reģionā dzīvojošajiem cilvēkiem varam, lielās līnijās, teikt tikai labu. Patiešām atvērti, laipni un izpalīdzīgi cilvēki. Pirmais dzīvais piemērs bija tikšana no lidostas uz centru. Iepriekš biju paskatījusies, ka mums der divi autobusi, kas ved no lidostas uz vajadzīgo pieturu. Tomēr, kā izrādās, svētdienas dienā pēc septiņiem vakarā, konkrētie autobusi nekursē. Pieturā satiktie cilvēki mums palīdzēja atrast vajadzīgo mikriņu un par 20 rubļiem (kas ir knapi 30 eiro centi) mēs tikām līdz vajadzīgajai vietai. Tāpat, vietējie ir ļoti ieinteresēti par to, kas mēs esam un no kurienes nākam. Gan autobusa šoferis uzjautāja, gan veikala pārdēvēja nobrīnījās, ka runājam krieviski (nu, vismaz Līga), bet uz aci redzams, ka neesam krievu tautības. 😁 Lielākā daļa arī visai labi zina, kur tāda Latvija atrodas, bet ja nav pārliecināti, tad vārds Pribaltiskij visu atrisina (latviešu patriotismam manī, gan nepatīk šī vārda izmantojums, bet, kurš tad te skaldīs matus). Bija arī gadījums jau tālāk ceļojuma gaitā, ka nepazīstams garāmgājējs, visai ilgu laiku klausījies, ko un kā mēs runājam latviski, neizturēja un sāka uzdot kaudzi jautājumu. No kurienes mēs esam, kur atrodas Latvija, vai blakus ir Polija un Baltkrievija, vai mums ir jūra, cik liela ir jūra, vai ir viesnīcas, vai brauc tūristi, vai ir kruīza kuģi un tā tālāk un tā joprojām. Nu, īpaši zinātkārs vīrietis!

Vēl vietējie ir apveltīti ar fantastisku humora izjūtu. Viņi ir spējīgi gan pasmieties paši par sevi, gan līdzcilvēkiem. Latviešiem pietrūkst tā veselīgā izpratne. Te, lai būtu piemērs par braucienu autobusā. Pirmkārt, viņi savā starpā, pat nepazīstot viens otru, iesaistās ļoti dziļās un nopietnās diskusijās, piemēram, par iekarotājiem, banku sistēmām un to  kā citu viedoklis vienmēr ir jāciena. Otrkārt,  ar lielāko prieku sarunā iesaista arī mūs. Bet tie joki, kas nedomājot sprāgst no burjatiem ir īstas pērles! Vienam opītim piedāvāja nolikt viņa somu bagāžas nodalījumā uz ko viņš pilnīgā nopietnībā atbildēja – nē, man tur ir zelta stieņi! Maniem zelta stieņiem tur diez vai atradīsies vieta. Vai arī ļoti nopietnā sarunā, Līga izdzirdēja atklāsmi par to, ka nevienu darbu nedrīkst nosodīt, arī zagļus, jo zagšana ir darbs. Loģika viņiem ir dzelžaina un no tēmas uz tēmu viņi leca kā gazeles. 👏🏼

Pirmdienas rīts Irkutskā iesākās ar visai siltu gaisa temperatūru, par ko vietējie teica, ka tik labi laikapstākļi ir parādījušies vien pēdējās divās dienās. Bijām priecīgas, ka tomēr gatavojāmies arī siltam laikam un bez ziemeļiem piemērota apģērba, mums līdzi bija, piemēram, šorti. Paēdušas sevišķi knapas brokastis (divas ceptas olas, viena ne pārāk pievilcīga paskata sardele un divas tostermaizītes), mēs uzkrāvušas savas mugursomas plecos, metāmies piedzīvojumos. Kā izrādījās, piedzīvojumos, vistiešākajā tā vārda nozīmē.

Autobusa biļetes pirku un organizēju es, līdz ar to, arī es biju atbildīga par kursēšanas laikiem un biļešu glabāšanu. Iepriekšējā vakarā smuki un apdomīgi biju vajadzīgās biļetes izņēmusi, kā arī pārbaudījusi datumus un ceļa galamērķi. Izrādās, ka ar to vien bija par maz. Ir taču svarīgs arī izbraukšanas laiks, vai ne? Manā atmiņā, principā visas autobusu biļetes bija pirktas uz 9:30, tādēļ sevišķi pārliecināti skandināju, ka autoostā mums jābūt deviņos. Manī nemita pat mazākā šaubu ēna par atiešanas laikiem, kad lepni iesoļojām autoostā un devāmies uz peroniem pulksten deviņos un sešās minūtēs. Nešaubījos arī tad, kad kasē biļetes sāka skenēt un tūlīt, tūlīt grasījās mūs laist tālāk. BET… Ja ķibeles neatrod mūs, tad ķibeles atrodam mēs. Kasiere negaidīta paziņoja – esam autobusu nokavējušas! Kā? Kā tas var būt? Rāda biļeti un prasa, vai tad laiku nepaskatījāmies? Autobuss izbrauc 8:45. Bāc! Jā! Pēkšņi manī nāk atklāsme, ka pirku vienu agro reisu. Nopietni? Nopietni?? Es droši vien būtu sēdējusi autoostā un lējusi krokodila asaras, ja nebūtu Līga, kas optimistiski paziņo – Labi nokavējām, nekas, brauksim ar citu! Bet, kā izrādās tas ir vienīgais autobuss dienā, kas kursē uz Aršanu. Varbūt esot kādi maršrutnieki, kas brauc, bet darbiniece neesot pārliecināta. Mēs varot atgriezt biļeti, dabūt atpakaļ naudu un uzjautāt kasē. Es biju uz izmisuma robežas par to, ko lai tagad dara, jo uz Aršanu mums jātiek tagad un tūlīt, nevis rīt ar nākamo autobusu.

DSC_8427-2

Arī kasiere bija ļoti laipna, līdzjūtīgi šūpoja galvu un tikai izbrīnīti jautāja, kā mēs varējām nokavēt? Kā saprotat, šādi jautājumi manu omu neuzlaboja, bet Līga blakus stāvot, tikai smēja un atbildēja – tā sanāca. 😀 Lai atgrieztu naudu, vajadzēja pateikt uzvārdu. Kasiere izvēlējās manējo, jo to būšot vieglāk uzrakstīt, tomēr nobrīnījās, kā Romānova, nav spējīga krieviski salikt divus vārdus kopā un, kad prasīja no kurienes tad esam atbraukušas, izdzirdējusi Latvija, tikai nosmējās un neizbrīnīti teica, ka viss nu esot skaidrs -_tēva vārdu nevajadzēšot.  Vietējo laipnību baudījām atkārtoti, kad darbiniece sīki un smalki izstāstīja ar kādiem tramvajiem mums vajadzīgs doties uz Irkutskas dzelzceļa staciju, kur iespējams vēl kāds mikroautobuss kursēs uz Aršanu. Pa ceļam vēl noskaidrojām, ka par taksi uz attālo ciemu būtu jāmaksā seši tūkstoši rubļi, 400 rubļu vietā, ko maksājām par biļetēm. Turējām īkšķi, lai kursētu mikriņi! 🤞🏼Atradušas dzelzceļa staciju, ilgāku laiku maldījāmies, līdz nonācām līdz autokasei. Maršrutnieks uz Aršanu aizbraucis tikko – 9:30 (vēl viens naža dūriens manā sirdī). Bet par laimi būšot arī busiņš, kas izbrauc pulksten vienos. Protams, ka tas nedaudz mainīja mūsu plānus, jo tagad Irkutskā bija jānosit liekas trīs stundas. Bet Līga tikai optimistiski skandēja – nekas, nekas.

Tad nu devāmies atpakaļ pāri tiltam centra virzienā, pastaigājām pa promenādi, pabaudījām saules starus Angaras upes krastā un nogaršojām izlejamo kvasu – debešķīgi.

Kopā ar vietējiem sagaidījām mikroautobusu un atkal uzsākām sarunu ar vienu vīriņu (vai pareizāk, viņš uzsāka sarunu ar mums), kurš stāstīja, ka braucot uz Aršanas sanatoriju. Ieteica mums noteikti aizdoties uz vietējo ūdenskritumu un apmeklēt Pik Ljubvi. Kad prasījām, cik tālu konkrētās vietas atrodas, vīriņš sarkastiski atbildēja – uzskriesiet virsotnē, noskriesiet lejā un vakars būs brīvs. 😂 Tomēr, ja nopietni, tad prasīja vai mums būšot pavadonis, vai mēs zināšot, kur iet un, lai noteikti kādam pasakot, kur dodamies, jo principā virsotne ir visai bīstama. Pie sevis vēl smējos, ka štrunts un pieci, kādās tik bīstamās vietās es neesmu bijusi, bet par īsto realitāti stāsts sekos nedaudz vēlāk…

Ceļā nācās pavadīt vairāk kā četras stundas, solīto trīs ar pus stundu vietā, jo ceļš bija crazy. Vadītājs, lai gan patīkams, jauns vīrietis, bet ik pa laikam brauca, kā nenormāls. Pirmkārt, tā īsti neturējās savā joslā, bet nemitīgi vilka pāri līnijai uz kreiso pusi. Pa serpentīnu dragāja tik ātri, ka belaši manā vēderā nesaprata uz kuru pusi no kuņģa doties tālāk. Apdzina citas mašīnas tādās vietās, ka man kājas kļuva stīvas un apbrauca bedres atrodoties uz pretējās joslas apmales. Asas izjūtas garantētas! Līga, gan centās mierināt mani (un arī sevi), ka gan jau šoferis ir pieredzējis, gan jau zina, ko dara un noteikti nebrauc pirmo reizi pie stūres, tādēļ viss būs labi. Es šim apgalvojumam pielēju savu pesimisma darvu un minēju, ka arī pieredzējuši šoferi nokļūst avārijās. 🙈 Labāk nepalīdzēja justies arī kravas auto, kas pa ceļam bija apgāzies aizā vēkšpēdus.

Maršruts skatu ziņā, gan bija patiešām interesants. Sākumā meži, tad lauki, tad sniegoti kalnu skati, ganības un govis. Govis, tieši tādas kā Indijā! Staigāja flegmatiski pa šosejas vidu un nelikās traucēties, ka vispār viņām virsū brauc mašīna. Pāris reizes man nācās iztrūkties un aizmiegt acis, jo biju pārliecināta – mēs viņas nobrauksim! Bet, redz – šoferis tomēr bija pieredzējis, un veiksmīgi, filigrāni govis apbrauca. Beidzot redzējām arī Baikālu. Gan tikai garāmbraucot un pa autobusa logu, bet skats bija fantastisks! Nebiju gaidījusi, ka tas tiešām būs tik iespaidīgi. Tie plašumi, kalnu atspulgi, zilās krāsas. Ak…

DSC_8504-2

Nelielā pieturas pauzē, netālu no Baikāla varējām arī izkāpt. Pašu ezeru gan redzēt nebija iespējams, tomēr apkārtējie kalnu skati bija ievērības cienīgi. Un ievērības cienīga bija krasā temperatūras maiņa. Gaiss auksts, vējš auksts un blakus esošās upes krastos – sniegs. Ledus krāvums izveidojies bija arī zem tilta, vairākos slāņos un lēnītēm bija sācis kust. Sirreāli! Nospriedām, ka ziemeļnieciskā sajūta saistāma ar ezera tuvumu, kas visticamāk tikko vien ir zaudējis savu ledus kārtu, tādēļ sūta aukstās gaisa masas uz apkārtesošajiem ciemiem.

Pašu Aršanu sasniedzām ap pulksten pieciem vakarā un te nu atkal jutām nenormālu svelmi. Ne miņas no vēja un pēcpusdienas saule karsēja tā, ka knapi vilkām kājas. Navigācija vēl mūs aizveda galīgi uz nepareizo pusi, līdz ar ko, maldījāmies pa ciemata zemes celiņiem krietni ilgāk nekā būtu gribējušas. Bet loģikas ielu numuros un secībās viņiem nav nekādas! Iela beidzās ar ciparu 15, tālāk tupiks, pa labi griežoties var atgriezties vien uz galvenās ielas, bet pa kreisi ejot turpinās cita iela. Izrādās vajadzīgā iela atrodas, ejot pa kreisi un pēc trīs mājām nogriežoties pa labi. Nopietni? Kāds sakars? Bet, nu galvenais, ka gala beigās tikām naktsmītnē un bijām bezgala laimīgas, atgulties horizontālā stāvoklī.

Ilgi gan nepūtāmies, bet vakarā vēl devāmies apskatīt izslavēto ūdenskritumu, kas esot tepat netālu. Taku atrast nebija grūti – jāiet gar vietējo sanatoriju līdz upei un tad tikai jāseko tās plūdumam. Taka salīdzinoši viegla – pāris augstāki kāpieni, trīs trepju laidieni augšup un pēc pusotras stundas, ko gājām relaksētā gaitā bijām sasniegušas ūdenskritumu. Daba, protams, skaista un neskarta. Apkārt zied dažādi neredzēti augi, čivina mazputniņi un smaržo ievas. Pats ūdenskritums un upe ir ievērojami strauja un, lai arī ir redzēti skaistāki skati, tomēr šis bija visai unikāli. Tuvāk ūdenskritumam varēja tikt, nedaudz šķērsojot upi un sasniedzot nedroša paskata kāpnes, kas uzveda uz tāda kā skatu laukumiņa tieši iepretim bangojošam ūdenim.

DSC_8720-2

Baudījušas dabu un tās varenību, devāmies mājup un vietējā veikalā  iegādājoties vakariņas un nākamās dienas pusdienas, naktsmītni sasniedzām pēc pulksten deviņiem vakarā. Kājas smeldza, muguras sāpēja un mēs nebijām īsti pārliecinātas, kā spēsim nākamajā diena uzrāpties virsotnē.

Vai spējām un kā spējām, varēs lasīt turpmāk. 😉

DSC_8663-2


E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s