Baikāla piezīmes III

Sajānu kalnu masīvs

Sajānu kalnu austrumu masīva augstākās virsotnes sniedzas līdz pat 3,400 metriem virs jūras līmeņa, savukārt Mīlestības virsotne ir viena no augstākajām Aršanas apkārtnē un tās augstums ir 2,412 metri virs jūras līmeņa.


Teika vēsta, ka virsotne savu nosaukumu ieguvusi pateicoties diviem mīlētājiem, kuriem bijusi pārāk tuva asinsradniecība un ģimenes viņiem nav ļāvušas būt kopā. Meitene lūgusi savai vecmāmiņai padomu, vaicājot kur kalnos varot tikt vistuvāk gariem, kas varbūt varētu palīdzēt viņu aizliegtajai mīlai. Tāda vieta esot bijusi Kazasrags, kurā varot uzkāpt tikai pieredzējuši mednieki. Mīlētājiem tas neesot bijis šķērslis un viņiem uzkāpjot virsotnē gari devuši pēkšņu atklāsmi – viņi nav viens otram īstie. Meitene sava puiša sejā ieraudzījusi pilnīgi citu vīrieti, savukārt, puisis redzējis meitenē tikai ilgstošās ģimenes sāpes, kas mitušas meitenes mātes sirdī. Tā nu pēc šī kāpiena viņu dzīves ceļi šķīrušies. Neizklausījās tik romantiski cik cerēts, vai ne? 🤷🏼

Vakarā, pirms kāpiena slavenajā virsotnē, naktsmītnes īpašniece mūs nedaudz sabiedēja. Kāpšana Aršanai blakusesošajos kalnos esot pietiekami nopietna lieta. Salīdzinoši nesen virsotni bija centies iekarot tēvs ar pusotru gadu vecu meitiņu, kurai ceļā izdzirdījis visu ūdeni. Paspējis vēl aizsūtīt bildi radiniekiem no virsotnes un pēc tam, ejot lejā vienkārši zaudējis samaņu no pārpūles un dehidratācijas. Izglābties izdevies tikai nejaušu garāmgājēju dēļ, kuri vīrieti dabūjuši pie samaņas, sadzirdījuši un izsaukuši glābējus. Stāsts neiedrošināja, bet vēlreiz apliecināja, ka  ūdens rezerves tiešām ir vajadzīgas un mūsu plāns iegādāties vēl vienu ūdens pudeli ir bijis pareizs.

Savukārt, kolēģe, kas pavisam nesen pati bija uzkāpusi Pik Ljubvi mūs iedvesmoja – kāpiens likšot nedaudz iesvīst, bet būs tā vērts un nekāda īpašā gatavošanās, ja neņem vērā piemērotus apavus un galvassegu, neesot nepieciešama. Apņēmības pilnas otrdienas rītā, neilgi pirms deviņiem devāmies ceļā.

Kalnu takas ir vairākas un visas sākas vietējā sanatorijā. Ja raugās no Aršanas centra puses – tad tuvākā sanatorijas ieeja aizvedīs uz relatīvi vieglu meža taku gar mazu kalnu strautu. Pa centrālajiem vārtiem ejot var nonākt uz interesantas un nemitīgi mainīgas, bet visai grūtas takas, kas ved caur divām kalnu pārejām. Savukārt ejot pa pēdējiem vārtiņiem, gar Kingargas upes taku, var apiet vienu no divām kalnu pārejām civilizētākā veidā – pa serpentīnu.

Mums sanāca izvēlēties vidējo ceļu, kas ved pāri kalnu pārejām un zinot to, kā mums gāja es patiešām varu izklāt sarkano paklāju un bijībā noliekt galvu jebkuram, kas tādā veidā sasniedzis virsotni. Jebkuram, kam ceļš turp – atpakaļ prasījis līdz septiņām stundām un ikvienam, kurš ir gatavs tur kāpt atkārtoti. Kā noprotat, mums negāja viegli, bet tas nebija saistīts tikai ar tīri fiziskām grūtībām. Pirmkārt, mums bija vājprātā karsti laikapstākļi. Otrkārt, mēs iepriekšējā vakarā bijām nogājušas teju divdesmit kilometrus saulē, ar desmit kilogramīgām mugursomām plecos. Un treškārt, kas man šķita visgrūtāk arī emocionālajā plaknē, bija jāpārdomā katrs liktais solis, lai nepaslīdētu un nenokristu no stāvajiem kāpieniem. Vēl gan ceturtkārt, varētu minēt, ka taisījām visai garas pauzes starp kāpieniem, kopā saskaitot – aptuveni divu stundu ilgumā. Tas iespējams mūs nogurdināja vēl vairāk, jo sanāca kalnā pavadīt ievērojami vairāk laika, tomēr mēs centāmies baudīt skatus, jo kā saka – galvenais ir ceļš, nevis galamērķis.

Bet par visu no sākuma – mēs domās kāpienu sadalījām trīs lielos posmos un katram no tiem bija savas raksturīgās iezīmes. Pirmā daļa veda caur meža taku, kuru sasniedzām izejot cauri sanatorijai pa galveno ceļu un nogriežoties pa labi. Tā bija patiešām skaista un veda caur priežu mežu.  Kāpjot arvien augstāk, skatam pavērās sniegotās kalnu virsotnes, Aršanas ciems un tundras plašumi. Gaiss bija tik tveicīgs, ka sviedri pilēja no matu galiņiem līdz papēžiem. Iedomājieties karstāko vasaras dienu Latvijā pie jūras. Vienīgā vēja brāzma pavisam maigi nāk no jūras viļņiem, bet aizejot aiz kāpām mežā, suta ir tik spēcīga, ka nav ko elpot. Precīzi tādi laikapstākļi mūs sagaidīja mežā, tikai paralēli karstumam un bezvējam, mums nācās arī kāpt augšup, gandrīz vai 45 grādu leņķī! Bet ar atbilstošiem apaviem, saules aizsargkrēmu un ūdens rezervēm, atskatoties es teiktu, ka tas nebija tik traki. Jā grūti, bet ne bailīgi, jo pievārējot garo kāpienu, nokļuvām uz pirmās mazās virsotnes malas, kas tiešām visu fizisko nogurumu atsvēra. Skati debešķīgi skaisti un vareni! Daba un tās spēks ir neiedomājami unikāls!

DSC_8825

Pirmajā pauzē arī sastapām tūristu meiteni un vietējo suni, kas bija kāpuši gar Kingargas upi pa serpentīnu. Suns viņai bija nācis līdzi no naktsmītnes un kalnos izskatījās pilnīgi savā elementā, lēkājot pāri akmeņiem un stāvajiem kāpumiem tik viegli, ka varētu pat apskaust. Ieturējušas nelielas brokastis un noķērušas fantastiskus foto mirkļus devāmies tālāk pāri kalnu pārejai.

Otrais posms kļuva vēl grūtāks un stāvāks, kā arī saule, tuvojoties dienvidum, cepināja nežēlīgi. Nu jau kāpums nešaubīgi bija 45 – 50 grādu stāvs un vietām mums nācās burtiski rāpties pa akmeņiem uz augšu pilnīgi vertikāli. Par laimi akmeņi gan bija savietojušies tā, ka ar kājām bija kur atsperties un ar rokām – kur pieturēties. Pamazām kļuva nedaudz bailīgi, jo pāris nepareizas kustības un soļi varēja beigties arī ne pārāk veiksmīgi. Tomēr klintī uzrāpāmies – jāatzīst gan, ka netīras, putekļainas un vietām nobrāztas, bet uzrāpāmies! Līdz otrā posma galamērķim vēl bija jāšķērso arī relatīvi lēzenāka meža taka, pilnīgi gar pašu nogāzes malu un to noejot bijām jau tiešām pārgurušas – gan fiziski, gan emocionāli. Otrais kāpiens no mums tika prasīja daudz un bija spriedzes pilns. Visas maņas tika uzspriegotas līdz pēdējam, lai spētu koncentrēties uz pareizu soļu izvēli.

Balvā nāca vēl elpu aizraujošāki skati, tomēr pamazām mūs sāka mākt bažas – vai tiksim tālāk? Karstums pieņēmās spēkā, ja vien tas vispār bija iespējams, un ūdens rezerves redzami saruka. Sēžot augstienē, skatam pavērās arī nākamais ceļa posms, kas tiešām izskatījās biedējošs. Stāvs un saules apspīdēts, bez mazākā ēnu glābiņa. Līgā sāka ierunāties saprāta balss. Sākumā pavisam klusi, bet aizvien pieņemoties spēkā. Jau tajā brīdī mums bija kļuvis daudz par grūtu, lai baudītu, tomēr gūtākais posms vēl bija tikai priekšā. Laiks nepielūdzami tecēja uz priekšu un mums nebija ne jausmas, cik un ko, ceļa turpināšana no mums prasīs. Pēc tiešām ilgām pārdomām un mana iedrošinājuma, ka ja māc šaubas tad nevajag, viņa izlēma – nē, es tālāk nekāpšu!

Redz, es vienmēr nedaudz vīpsnāju par frāzi jaunības maksimālims. Šis maksimālisms mani, gandrīz vienmēr ir nekļūdīgi un bagātīgi atalgojis. Un arī šoreiz, tas ņēma virsroku. Lai cik pārgurusi un izkarsēta, iespējams arī dehidratēta, es biju, manī mutuļoja viena doma – tev ir jāuzkāpj, tev ir jāredz, tu to vari! Sadalījušas ūdeni un somas (jo tā mums bija tikai viena) saturu uz galviņām, mēs izšķīrāmies. Līga, kurai gandrīz vai pirmo reizi dzīvē bija uznākušas nāve bailes, devās lejā, bet es, kurai saprāta tajā brīdī bija mazāk kā netīrumu aiz nagiem, kas tur nokļuva pēc spraigās klintī kāpšanas, devos augšup. Mana ceļabiedre gan kādu laiku bija palikusi mūsu pauzes vietā un vēroja, kā es spītīgi, neiedomājamā svelmē, rāpjos takā – tā teikt, lai uzraudzītu.

DSC_8911

Jā, es neesmu vēl kāpusi Everestā un neesmu bijusi arī Austrijas kalnos, tomēr par galīgi nepieredzējušu es sevi nesauktu. Ir bijuši vairāki ekstrēmi piedzīvojumi, kuros man nekad nav bijis tik ļoti bail, kā šajā kāpienā uz Pik Ljubvi. Sākums trešajam posmam kāpšanas ziņā vēl bija salīdzinoši saprātīgs. Stāvums aptuveni tāds kā iepriekš, grantainajā segumā ik pa laikam kāda akmeņu šķemba uz kuras atsperties un kāds garāks krūma zars aiz kura vajadzība gadījumā pieķerties. Bet tiešie saules stari man atņēma visus spēkus. Sirds sitās kā negudra, tik skaļi un smagi, ka šķita – tūlīt izlauzīsies cauri krūšu kurvim. Galvā pulsēja pilnīgi visi asinsvadi un dzert bija pilnīgi bezjēdzīgi, jo sekundes simtdaļā mutē atkal bija tuksnesis. Posmu pieveicu pa mazam gabaliņam, ik brīdi cenšoties sevi pārliecināt negriezties atpakaļ. Vēl tikai mazliet, vēl tikai drusku…

Jo augstāk kāpu, jo sliktāks kļuva takas segums. Apkārt nodeguši koki līdz pašām saknēm, ēnas nav pilnīgi nekādas, kājas (ar visiem trekinga zābakiem) slīdēja ikkatrā solī, grants akmeņi zem manām pēdām strauji ripoja lejup, pieķerties vairs nav kur, cenšoties noturēt līdzsvaru tu esi saliecies uz priekšu tik tālu, ka deguns gandrīz vai pieskaras zemei un arvien vairāk, kā tāds liels negaisa mākonis nāk virsū izmisums. Ko tagad? Kāpt atpakaļ? Bet kur un kā? Skatoties uz augšu liekas – bet nē, tu taču nevari padoties, vēl tikai mazliet. Izrāpjoties cauri nodegušajam posmam, atkal atsākās mežs un tas, ar savām ēnām, kur patverties un saknēm, uz kurām var likt soļus bija īsts glābējzvans. Sāku pamazām apjaust, ka atlikušais ūdens daudzums ir jau uz kritiskās robežas, sāku just nekontrolējamu vieglumu kājās un arī galva šķita dulla. Centos saņemties, jo šķita, ka tepat un tūlīt jau būšu sasniegusi virsotni. Bet ak, kā es maldījos!

Uzkāpusi mežā ieraudzīju, ka tur ir tikai kalnu pārejas sākums un, ka mazāki un lielāki klinšaini pauguri vēl priekšā. Muļķīgi centos sevi pārliecināt, ka gan jau tas nākamais paugurs būs īstais. Nu, labi – vēl nākamais. Nākamais, nākamais, nākamais… Kad šķērsoju kādus četrus, piecus tādus klinšainus izaugumus, kāpjot pāri, nu vairs ne jau takai, bet šķībiem, šķembainiem dolomīta akmeņiem 90 grādu leņķī  es beidzot ieraudzīju, kur ir virsotne.  Tālu, tālu augšā, aptuveni tikpat tālu, cik jau biju nogājusi no trešā posma. Viss. Es to tiešām vairs nevaru! Ūdens tūlīt būs beidzies un mani māca pamatotas bailes, ka netikšu lejā, jo varu vienkārši saļimt tieši tāpat kā tas tēvs, kurš bija devies kopā ar meitu. Piedevām, pulkstenis jau rādīja pāri trijiem un man taču vēl viss grūtais ceļa posms būs jāiet arī lejup.

DSC_8956

Biju pilnīgi gatava doties atpakaļ. Mest pie malas lepnību, spītību un visai stulbu iedomu, ka man noteikti ir jāuzkāpj virsotnē un, ka man noteikti ir jāredz tie skati. Bet pretī nāca trīs jauni puiši, kurus bijām satikušas iepriekš. Muļķīgā kārtā jautāju, vai virsotne vēl tālu uz ko man ļoti uzmundrinoši atbildēja, ka nē. Ka ir jau tepat, tepat. Tas gan mani līdz galam nepārliecināja, bet tad es ieraudzīju, ka viņu pudeles ir pildītas ar sniegu. Sniegu! Tas taču ir šķidrums, tas ir atveldzējošs šķidrums! Uz manu jautājumu, vai tiešām virsotnē ir sniegs, puisis optimistiski atbildēja, kā jā. Tikai nedaudz jāpakāpjoties uz leju no virsotnes un tur sniegu varēs dabūt. Doma, ka uzkāpjot es varēšu padzerties tik cik vien mans kuņģis spēs uzņemt, bija mans pēdējais salmiņš un tikai tādēļ es turpināju ceļu.

Pēdējais posms līdz virsotnei bija vājprātīgs! Lai arī ik pa laikam taka bija visai jēdzīga un mitrums slīdi neradīja, vietām atkal bija jārāpjas pa klinti četrrāpus un šoreiz viss ceļš atradās kalna pašā korē. Man sāka reibt galva – no augstuma, no tā ka taka ir vien aptuveni 50 centimetru plata, no stāvajiem aizu skatiem man abās pusēs, no masīvajiem kalniem, kas likās kā milži, sirreālās sajūtas un nepārvaramajām slāpēm. Ik pa laikam es metos ceļos, lai atgūtu kaut kādu daļu saprāta. Biju melna no uzacīm līdz potītēm un pie katra soļa es lūdzu ikvienu dievību uz šīs zemes, lai aizved mani līdz galamērķim. Ik sekundi manī šaudījās divas vienīgas domas – griezies atpakaļ un nē, ej pēc sniega. Godīgi sakot, šo visu rakstot man kļūst pavisam grūti, jo sajūtas un atmiņas ir patiešām brutālas un smagas. Pat Līga, man sēžot blakus šobrīd (jo dzeram rīta kafiju naktsmītnes pagalmā), teica, ka esot pamanījusi manu šausmīgi nopietno un grumbu mākto sejas izteiksmi.

Es vienkārši nespēju aprakstīt to neiedomājamo dilemmu, kas manī cīnījās kā labais ar ļauno. To izmisuma un šausmu pilno sajūtu un apjausmu, ka es pavisam reāli varu palikt kalnos. Ka es nezinu, kā vēl tikšu atpakaļ. Ka man ļoti, ļoti negribas iet uz priekšu. Ka ir nereāli bail. Ka gribas dzert. Ka redzi virsotni jau tepat. Ka zini – tur būs sniegs. Tur būs ūdens. Ka galvā skandē puišu vārdus “Tam jestķ sņeg”. Ka ik pa laikam atskaties un redzi, ka ir vēl viens pāris kas arī kāpj. Ka ir cerība – tu neesi pilnīgi viens un, ja viņi var tu arī to vari. Tas viss bija kompleksi un sarežģīti, jo ja esošs būtu tikai viens no šiem faktoriem, tad viennozīmīgi būtu bijis daudz vieglāk.

Virsotni es sasniedzu un man šķita, ka tās tiešām ir beigas. Tas bija prasījis no manis visu. Pilnīgi visu! Un godīgi sakot es pat līdz galam nespēju novērtēt brīnišķīgos kalnu skatus visapkārt, jo jutos izsmelta līdz pēdējai vīlei. Protams  ka sniegotie kalni, kas atradās gandrīz tik tuvu, ka ar roku var aizsniegt bija fascinējoši, bet vai mans ceļš bija tā vērts, es vēljoprojām neesmu izlēmusi.

Vēl vajadzēja iegūt solīto un gaidīto sniegu, bet šausmu stāstu, manuprāt, šajā reizē pietiks, tādēļ turpinājums sekos vēlāk. Bet ziniet – ja šo rakstu, ar mani viss ir kārtībā. 🙂

DSC_8854


E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s