Baikāla piezīmes IV

Aršana -> Ļistvjanka

Bija jau pulksten seši vakarā un es atrados nekurienes vidū, divi tūkstoši metru augstumā, pārgurusi, izslāpusi un izmisusi, domājot par ceļu lejup – atpakaļ uz ciematu.


Pirmo reizi dzīvē, kalnu skati mani vairāk biedēja, kā iedvesmoja un fascinēja. Milzīgas kalnu grēdas ar sniegotām virsotnēm slējās man visapkārt, veidojot lielākas un mazākas aizas, nogāzes un klintis. Es jutos tik melna, maziņa un nespējīga, ka šausmu sajūta, kas mani pavadīja augšupceļā, tikai arvien pieņēmās spēkā.

Neilgi pēc tam, kad virsotni biju sasniegusi es, man pievienojās krieviski runājošais pāris, kuri arī vēlējās atrast sniegu, kas veldzētu slāpes. No kores to, sasniedzamā attālumā, redzēt nevarēja, bet es aizgāju uz priekšu virzienā, ko bija norādījuši iepriekš satiktie trīs puiši ar ledus gabaliem pudelēs. Pakāpjoties zemāk, klints veidojās iegarena un nedaudz zem tās atradās tāda kā ieplaka ar sniega segumu. Klints sānos sniega bija vairāk, bet virzoties uz smailes pusi, tas bija pavisam nedaudz. Es nepaskatījos vai no smailes nokāpt ir iespējams, jo, man šķita, ka tur sniega ir tik mazā daudzumā, ka man nepietiks (un, jā – man ir lielummānija), tādēļ nolēmu kāpt lejā pa sānu.

Klints siena izskatījās ar pietiekami lielām iedobēm, lai man būtu iespējams tur uzlikt kājās kā uz pakāpieniem un pieturēties ar rokām. Pilnīgi nepārdomājot par un pret sāku kāpt, jo slāpes aizdzina veselo saprātu. Vienā rokā turot jau sagatavotu pudeli un mugurā nesot somu, nokāpusi līdz pusei sapratu, ka tālāk netieku. Man nav kur atbalstīt otru kāju, lai tiktu vēl uz leju. Lekt lejā būtu neprāts, par spīti tam, ka augstums nav liels – sniegotā ieplaka visai ātri uzņēma slīpumu un nekur nepieturoties pastāvēja milzīga iespēja aizslīdēt daudz par tālu. Par laimi arī pāris bija atnācis līdz sniegotajai vietai un skatījās, ko es daru. Teicu, ka nu ir slikti un es netieku tālāk, bet sieviete atbildēja, ka viņi mani nepametīšot. Tas gan tajā brīdī nelikās nekāds mierinājums, jo bezgalības vidū es stāvēju klintī netiekot vairs ne uz priekšu ne atpakaļ un man nebija sajūta, ka kāds vispār var palīdzēt. Lūdzu, lai viņa man no augšas padod koku, uz kura biju balstījusies nākot augšup, bet arī tas nelīdzēja iegūt kaut cik lielāku balstu. Es vienkārši nevarēju tikt tālāk.

Atpakaļ kāpt arī vairs nebija iespējams, jo lejup dodoties biju ieņēmusi stratēģiski nepareizu pozu – ar muguru pret klinti tā, ka vairs nespēju apgriezties. Redzēju, ka vīrietis kāpj lejup pie sniega no smailes puses un cerīgi lūdzu, vai viņš varētu tikt pie manis un padot roku. Kāja, kura bija mans galvenais balsts, pamazām sāka tirpt un zaudēt jutību. Es nezināju, cik ilgi vēl spēšu tā nostāvēt. Metu lejā pudeli, lai atbrīvotu savu roku, un tā gandrīz noripoja lejā pa krauju. Apstāties tai palīdzēja vien sīks akmentiņš, no kura bija nokusis sniegs. Realitāte par to, ka tā noripot lejā varu arī es, skaudri iesmeldzās sirdī. Vīrietis jau bija ticis līdz pirmajai sniega daļai, kas bija relatīvi drošā ieplakā un centās tikt pie manis. Viņam vajadzēja šķērsot sniegu un ledāju zem tā, ejot gar pašu nogāzes malu un cenšoties atrast pieturēšanās punktus klintī. Vēroju viņu, kā savu vienīgo cerību un mana sirds atkal bija uzņēmusi zirga auļu cienīgu ritmu. Vīrietis centās man tuvoties, uzmanīgi liekot soļus un taustoties.

Viņa kāja uz sniega paslīdēja.

Mana sirds apstājās.

Šķita, ka prāts aptumšojas, jo manā galvā, sekundes simtdaļā, izskrēja cauri aina, kurā viņš krīt un ripo lejup tikpat strauji kā mana ūdens pudele pirms brīža. Tikai šoreiz, mazais akmens viņam palīdzēt nespēj. Un mans pēdējais glābšanās salmiņš pazūd nebūtībā.

Pat, ja man izdotos izķepuroties vienai, kā es spētu sadzīvot ar sevi turpmāk? Kā spētu skatīties viņa draudzenei acīs, kā spētu paskaidrot savu muļķīgo vēlmi iegūt sniegu? Tajā brīdī es sapratu, kāpēc cilvēki ekstremālos krīzes apstākļos, vienmēr kā prioritāti izvēlas sevi. Un es viennozīmīgi viņus nevainotu vai viņiem nepārmestu. Zaudēt dzīvību svešinieka dēļ nav pārāk liels prāta darbs…

Vīrietis noturējās. Es patiešām nezinu kā, bet biju neaprakstāmi atvieglota. Gan viņa, gan savas sirdsapziņas dēļ. Padevis man roku, viņš palīdzēja nokāpt lejā un, kājām slīdot pa nestabilo segumu, abi bijām relatīvā drošībā.

Iebāzt tuksneša sausā mutē uz mēles, kas raupja kā asfalts, pirmās sniega saujas, tajā brīdī bija visbrīnišķīgākā sajūta uz zemeslodes. Man aizmirsās, ka tupu nogāzes malā, ka aiz manis vēl stāv šaubu pilns un nezināms atpakaļceļš. Ka visi trīs, dotajā brīdī un konkrētajā mirklī esam svešinieki, bet kaut kādā mērā arī vistuvākie cilvēki visā pasaulē.

DSC_8960-2

Piepildījuši pudeles pilnas ar sasalušo sniegu bijām gatavi doties uz virsotni. Atpakaļ uzkāpt pa vietu, kur centos nokāpt, nebija iespējams, jo trūka aizķeršanās punktu. Man vajadzēja šķērsot to pašu ledāju, kuru bija šķērsojis vīrietis, kad devās mani glābt. Tomēr mēs abi nebijām ieliekami vienos svaru kausos. Mūsu galvenās atšķirības slēpās augumā, spēkā un manās bailēs no augstuma. Es fiziski nespēju uzlikt tik platu soli kā viņš, vai atrast iedobi, kur pieķerties ar roku, lai varētu sniegam pārkāpt. Pāris sekundes mēs vienkārši stāvējām katrs savā sniega pusē. Es drudžaini mēģināju saprast, kā lai izkuļas no šī vājprātīgā notikumu virpuļa, savukārt viņš, mēģināja atrast stabilu vietu, kur apstāties, lai kārtējo reizi padotu man roku.

Mēs mēģinājām.

Mums nesanāca.

Aizverot acis un atceroties šo mirkli man ir redzamas vien viņa pirkstu locītavas. Kauliņu apveidi, kas no piepūles turoties pie maza klints izciļņa, bija kļuvuši tikpat balti kā sniegs, kurš atradās mūsu pudelēs.

Atceros brīdi, kad viņš man centās pastiept pretī roku.

Es sniedzos, bet viņa kāja atkal paslīdēja.

Es paspēju atrauties drošībā.

Un arī viņš paspēja atrauties drošībā.

Lai arī mūsu starpā bija tikai kāds metrs, tas šķita kā bezgalība. Kā dziļš, tumšs bezdibenis no kura nav iespējams izkļūt. Bezspēcība.

Un tad man pirmo reizi dzīvē uznāca panikas lēkme, jo tas pārbīlis, ko tikko biju piedzīvojusi, manam saprātam bija par daudz. Īstais brīdis vai ne? Vienmēr esmu teikusi, un tā arī līdz šim bija bijis, ka krīzes situācijās es nesastingstu. Ka eju, daru, glābju situāciju un rīkojos, bet tajā brīdī es pilnīgi sastingu. Manī sāka velties histērija kā tāda milzīga sniega bumba. To sajūtu nav iespējams aprakstīt! Kā trauksmes laikā ķermenis un prāts ir pilnīgi nodalīti savā starpā. Ka galva un domas lido kaut kur apkārt, ka pašā tevī nekā vairs nav. Tikai tukšums.  Man trūka gaisa, sirds žņaudzās, ķermenis likās kā paralizēts un sāka reibt galva, pat neskatoties lejup uz milzīgo aizu zem manis. Šķita – viss, es krītu, es laižos vaļā, man trūkst spēka. Vīrietis visai ātri noreaģēja un neļāva man ierauties tajā bezspēcības stāvoklī dziļāk, bet teica, lai skatos viņam acīs, lai elpoju, lai dodu roku, lai eju viņam pretī. Bet roku padot nebija iespējams – es nespēju tik tālu aizsniegties, savukārt viņš nevarēja pieliekties tuvāk, jo nebija, kur droši nolikt kāju.

Šim puisim esmu dzīvību parādā, ko nekad nespēšu atmaksāt un esmu bezgala pateicīga par viņa drošsirdību, bezbailību un tālāko rīcību. Turoties gar klints malu, viņš atkal pārkāpa pāri sniegam pie manis, pa ceļam ar kāju vēl paspējot izveidot sniegā dziļas iedobes, lai man būtu kur spert soli. Aplicis man abās pusēs rokas un piespiedis mani pie aukstajiem akmeņiem no mugurpuses, ar sava ķermeņa pārcilvēcīgo spēku, viņš mani burtiski vilka uz priekšu, norādot, kur likt kājas un rokas. To sajūtu, kas mani pārņēma, kad es ar seju biju iespiesta klintī, bet viņš man aiz muguras stāvot uz pirkstgaliem balansēja uz šauras klints maliņas, es nespēju aprakstīt un arī aizmirst nespēšu nekad. Visticamāk, mums nebija tā jāmēro vairāk par 70, 80 centimetriem, tomēr kalnos izmainīt likteni var arī viens milimetrs.

Tikusi atpakaļ virsotnē, biju uz raudiena robežas, bet puisis izskatījās neticami mierīgs. Viņa draudzene, savukārt, nemaz netika redzējusi mūsu šausminošās pāris minūtes. Es neļāvu asarām vaļu. Es biju stipra. Šķiet, vēl biju šoka stāvoklī. Viņi devās lejā, bet es nebiju tam gatava, tādēļ apsēdos klintī un piezvanīju Līgai. Man vitāli bija nepieciešams izventilēt to, kas tikko bija noticis. Arī sarunas laikā asaras noriju. Es nedrīkstēju raudāt, man bija vēl jātiek lejā.

Stāsts, protams, Līgu pārbiedēja, jo viņa sev pārmeta, ka nebija mani atrunājusi no došanās virsotnē. Viņa gan ļoti labi zināja, ka tas izdevies, visticamāk, nebūtu. Tad nu sākām arī jokoties, ka nepieciešams atrast helikopteru. Diez vai Aršanā tāds būšot, tādēļ jāzvana noteikti uz Irkutsku. Līga esot jau domās rēķinājusi, cik naudas būtu vajadzīgs šādai glābšanas misijai. 😁 Bet ja nopietni, tad man patiešām bija paniskas bailes doties lejā, jo es zināju, kas man vēl stāv priekšā. Un visvairāk es baidījos piedzīvot situāciju (paslīdot, aizķeroties, zaudējot līdzsvaru), kas kaut mazliet būtu līdzīga tikko piedzīvotajai.

Kādreiz jau vajag kāpt pāri savām robežām un pārvarēt bailes vai fiziskas grūtības, tomēr pārlieku liela šo robežu pārvarēšana var smagi iedragāt kā fizisko, tā garīgo veselību. Tajā brīdī man šķita, ka jau atrodos uz robežas starp veselo saprātu un vājprātu. Par to, kādu traumu man ir atstājis šis kāpiens pēc sniega, stāsts sekos vēl mazliet vēlāk, jo tajā brīdī es to nemaz vēl neapzinājos.

DSC_8930-2
Bilde uzņemta vēl pirms sniegotā kāpiena, kad vēl spēju izspiest smaidu fotoatmiņām

Atpakaļceļš no virsotnes, kaut kādā mēra man bija vienaldzīgs, jo šķita – esmu jau notrulināta no bailēm un manī vairs nav izjūtu. Bet no otras puses, tas mani šausmināja vairākos aspektos. Saule lēni slīdēja aiz kalna un palika arvien tumšāks, tuvojās krēsla, apkārt ūjināja un kūkoja putni, ik pa laikam brakšķēja kāds nodeguša koka zars un man nācās tikai kāpt un kāpt un slīdēt lejup. Ceļi smeldza, pirksti dūrās zābaku purngalos, atspērienu punktu brīžam nebija vispār, savukārt laiks skrēja, bet sajūta, ka virzos zemāk nevēlējās rādīties. Lai arī lejā es kāpu ievērojami īsāku laiku kā augšup, man šķita, ka ceļš velkas mūžību un nekad, nekad nebeigsies. Biju pārgurusi un emocionāli iztukšota. Tikai gāju, gāju un gāju. Vienīgais mans sabiedrotais bija suns, kurš mistiskā kārtā bija uzradies virsotnē. Kad gāju atpakaļ, viņš bija izracis sev nelielu bedri takas malā, klints galā un ieritinājies uz gulēšanu. Centos viņu saukt līdzi, bet viņš nereaģēja, un mani māca šaubas, vai viņš vispār grasās doties lejā. Bet kad biju pārvarējusi kārtējās klintis un jau atrados stāvajā, izdegušajā nogāzē, mani pārbiedēja suņa rejas. Sākumā domāju, ka tā bija slikta zīme, bet iespējams, viņš vienkārši izlamāja manas domas par tālāk neiešanu un rēja, sacīdams – aiziet, pieliec soli un ej! Uzticamais sabiedrotais mani pavadīja visu ceļu līdz ciematam. Tad pagaidīja, tad paskrēja uz priekšu, tad atlaidās atpūsties un pēc tam atkal panāca. Bija patīkami, ka tādā biezā mežā takā pa kuru es gāju, es nebiju pilnīgi viena. Biju plānojusi suni pabarot, ja viņš man sekotu līdz mājām  tomēr, kā mēs sasniedzām sanatorijas teritoriju, tā suns vienkārši pazuda.

Pēc divarpus stundām, beidzot sasniedzu naktsmājas un mani pārņēma sirreāla sajūta, jo tiešām bija šķitis, ka es to nekad neizdarīšu. Līga mani gaidot jau bija pārbijusies līdz ārprātam, sevišķi pēc mana stāsta par to, kā gandrīz paliku bezdibenī, tādēļ kopīgi iedzērām aliņu, paēdam vakariņas un pārrunājām savas pieredzes. Arī viņai negāja viegli, jo atpakaļ gāja pa to pašu ceļu, pa kuru uznācām, nevis kā es, kura pirms kalnu pārejām nogriezās uz meža takas. Viņai nācās doties pāri divām kalnu pārējām, tiešos saules staros un izteikti slīpos nobraucienos. Tāpat kā es, no bezspēka un stāvuma, viņa esot vietām šļūkusi uz dibena un sasniedzot naktsmītni, nespējusi noticēt, ka tiešām atgriezusies vesela un dzīva.

Tā kā mūsu drēbes bija netīrumu un putekļu pilnas, sarunājām ar viesmīlīgo naktsmājas īpašnieci, ka viņa tās izmazgās. Savukārt mēs – balvā saņēmām pirti un mazgāšanos pa vecai modei, pret kuru gan es ne mazdrusciņ neiebildu, jo ūdens veldze man bija nepieciešama kā ķermenim, tā garam un man bija pilnīgi vienalga kādā veidā.

Nākamajā rītā mēs devāmies atpakaļ uz Irkutsku, lai tālāk dotos uz Ļistvjanku, kas atrodas Baikāla ezera krastā. Visa diena bija paredzēta pārbraucieniem un mums šķita, ka tas garantē pilnīgi garlaicīgu un bezpiedzīvojumiem pilnu dienu. Bet nezin kāpēc, Sibīrija mūs īpaši mīl un par dažādiem aizraujošiem notikumiem un kurioziem, noteikti parūpējas pat dienās, kad visam vajadzētu iet pa diedziņu.

DSC_9098-2

Autobusu biļetes mēs pirkām internetā, bet neilgi pirms sava reisa apzināti iegājām autoostā, lai pārbaudītu, ka viss ir pareizi un neesam neko nokavējušas, piemēram. Kasiere apstiprināja, ka viss ir kārtībā un varam gaidīt mikroautobusu. Lai arī cilvēki Irkutskas reģionā ir tiešām laipni, pieklājīgi un erudīti, tomēr tad, kad piebrauc satiksmes autobuss viņi visi kā nenormāli tešas iekšā. Un ne par velti – uz starppieturām biļetes iepriekš iegādāties nevar un viss notiek rindas kārtībā. Sākās neliels haoss. Šoferis lamājās, lai visi kāpj laukā un, lai pirmie kāpj tie, kuriem ir biļetes. Citi centās palikt sēžot un izlikties, ka pavēles nedzird.  Šoferis tika aplenkts ar cilvēku stāviem. Omītes, kura uzsāka ar mums sarunu, kad gaidījām mikriņu, tradicionālās sejas vaibstos iezagās manāmas skumjas. Starpcitu, viņa arī bija viena no tām erudītajām dāmām, kas labi zināja, kur atrodas Latvija, lai arī nekur tālāk par tuvējiem ciemiem savā dzīvē nebija bijusi.  Dīvainā kārtā, biļetes uz pirmo vietu bija vairākiem cilvēkiem un tas mūs darīja bažīgas. Tomēr mūsu pirmā un otrā vietas, konkrētajā autobusā bija visneveiksmīgākās, jo atradās pretēji braukšanas virzienam. Kā izrādījās, ne pirmo reizi vien, bija pārdotas vairāk biļetes, kā autobusā bija vietu. Tā notikt var tikai Krievijā, vai ne? Gala beigās, nelielais stresiņš par to, ka mūs tūlīt izmetīs no autobusa, vainagojās izciliem panākumiem – tikām sēdēt pašā priekšā blakus šoferim!

Priekšējai ložai gan bija arī savi mīnusi – daudz asāk varēja izjust, mūsuprāt, nepārdomātos manevrus un bīstamās apdzīšanas vietas. Tāpat, bija tas gods kādu brīdi, caur atvērtu mašīnas logu pieturēt to plastmasas līsti, kas piestiprināta auto virsbūvei blakus priekšējam vējstiklam. Nu, bet ko? Vējš mazliet izkustināja no vietas! Apstājāmies serpentīna līkumā un šoferis bez ceremonijām to noplēsa nost pavisam. Un šoferis jau mums atkal bija īsts profesionālis. Dedzināja tik mašīnai motoru, cenšoties uzvilkt mikroautobusu ar sešpadsmit pasažieriem kalnā augšā, braucot 20 km/h ar trešo ātrumu. Kur ir loģika? Loģikas nav. Tā rezultātā, mēs knapi nenoslāpam vienā no tādiem stāviem kāpumiem un, lai tālāk novadītu šīs karstās gaisa masas no dzinēja, tika ieslēgts karstais ventilators uz maksimālo jaudu. Super sajūta braukt autobusā aptuveni +30 grādos, kad saule cepina miesu caur logu un verdošs gaiss no ventilatora sitas sejā un uz kājām.

Kaut kā jau gala beigās nokļuvām Irkutskā un tālāk – gandrīz ar personīgo mikroautobusu, jo bijām vienīgās divas pasažieres – devāmies uz Ļistvjanku. Pārsteiguma momentu par laimi vairs nebija un par trako braukšanas stilu jau vairs nešausminājāmies. Vakarā vēl nobaudījām viņu vietējo izlejamo alu Baikāla ezera krastā, vērojot brīnumaini dzidro ūdeni, sniegotas kalnu virsotnes gar perimetru un skaistu saules laišanos lejup aiz kalniem.

DSC_9337 (2)-2


E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s