Baikāla piezīmes V

Great Baikal trail

Ceturtdienas rīts man iesākās visai agri. Cēlos neilgi pēc četriem, jo gribēju sagaidīt saullēktu virs Baikāla ezera. Mistiskā veidā, mans aprēķins, ka saule leks no kreisā puses kalniem izrādījās pilnīgi aplams. Principā sanāca, ka saule gan lec, gan riet gandrīz vienā un tajā pašā vietā – aiz muguras. Tas nu galīgi nebija tas, ko gaidīju! Nebija arī gaidītais ūdens kā spogulis un nebija skaidri redzami sniegotie kalni visapkārt. Tomēr, par spīti nepiepildītajām iecerēm, rīts izvērtās skaists! Nogāju teju astoņus kilometrus līdz Angaras upes ietekai, ķēru zilos miglas garaiņus, spirgto rīta gaisu un pašas pirmās, saules apspīdētās kalnu virsotnes. 😊


Varētu teikt, ka esmu jau visai pieredzējis saullēktu vērotājs. Esmu pieradusi celties naktī, staigāt svešās vietās rītausmā un nebrīnīties par tukšajām, klusajām ielām visapkārt, tomēr šoreiz piezagās arī neliela neomulības sajūta. Kulmināciju, tā sasniedza brīdī, kad viens 80to gadu žigulis, rūkdams, krākdams un spļaudams melnu dūmu mutuli, apstājās tieši man blakus un no tā, mani vērodams, grasījās izkāpt, labākajās urlu tradīcijās ģērbts vīrietis alkohola reibumā. Skarbi noteicu “Mne ņičevo ņinada” un strauji aizgriezusies gāju prom. Par laimi, vadītājs iespieda gāzes pedāli grīdā un aiztraucās tālāk. Nākamajās reizēs gan, kad dzirdēju tuvojamies automašīnu, rāpos piekrastē un slēpos aiz lielajām betona sienām, kas norobežoja ietvi. Pie sevis tik domāju – muļķe, tu taču neesi Eiropā! Tā taču tomēr ir Krievija un visi briesmu stāsti jau nav gluži izdomāti uz līdzenas vietas… 🤷🏼

DSC_9205-2

Dienas tālākajā plānā bija nedaudz (uzsvars uz vārdu nedaudz) pastaigāt pa speciāli izveidotu taku kalnos, gar Baikāla ezeru. Baiļojāmies vai tā arī būs tikpat uzturēta kā taka uz Pik Ljubvi, tomēr mierinājām sevi ar domu, ka tā tomēr ir daudz vairāk tūristu apmeklēta un ietilpst Piebaikāla nacionālajā parkā. Muns šķita, ka tas ir garants drošībai… No naktsmītnes līdz takas sākumam bija jāiet kādi kilometri četri. Laikapstākļi šoreiz bija visai pateicīgi, jo lai arī saulē – diezgan karsti, no ezera nākošais vējš kārtīgi atspirdzināja. Takas sākums bija apzīmēts ar lielu un skaistu norādi “The Great Baikal trail” un lika sajusties gandrīz vai kā Amerikā pie “Pacific Crest trail”. Uzreiz atcerējos lasīto “Mežone” un to, ka man ir tāds utopisks sapnis, tur kādreiz nonākt. Garastāvoklis kļuva pacilātāks un es biju bezgala priecīga, ka dodamies piedzīvojumā! Kādu gabaliņu paejot uz priekšu, takas sazarojumā atkal bija norāde un arī milzīga zīme ar paskaidrojumiem, ko drīkst un, ko nedrīkst darīt nacionālajā parkā. Intereses pēc sākam lasīt un nonācām pie teikuma, ka, lai staigātu pa konkrēto taku, nepieciešama atļauja. Bāc! Zonas, lai pārbaudītu informāciju internetā īsti nebija un zvanot uz norādīto telefona numuru mums atbildēja, ka atļauju var iegādāties Ļistvjankas centrā (četrus kilometrus atpakaļ!). Atļauju iegūt var tikai ierodoties personīgi un tās izsniegšanu var arī atteikt, jo šobrīd mežos esot III un IV pakāpes ugunsbīstamība. Atkal bijām dilemmas priekšā – turpināt ceļu uz priekšu, vai doties atpakaļ un censties iegūt atļauju, lai arī garantijas nav nekādas. Es visai nopietni šaubījos, vai mums vajadzētu pārkāpt likumu (kas man nav pārāk raksturīgi), jo mūs šajā ceļojumā pavada visai savdabīga veiksme. Un, lai arī tas būtu tikai administratīvais pārkāpums, es nedrusciņ nebrīnītos, ja tas izpaustos kā diennakts karcerī. 😅

Gandrīz jau bijām nolēmušas, ka iesim atpakaļ un mēģināsim taku vārēt nākamajā dienā, bet satikām citus tūristus – japāņu ģimeni trīs cilvēku sastāvā un solo ceļotāju no Maskavas. Japāņi, protams, neko nezināja un izskatījās manāmi apjukuši, lai gan konkrētā tautība tā izskatās teju vienmēr. Solo ceļotāja, savukārt, teica, ka viņas draugi apgalvo – uz šīs takas neviens un nekad atļaujas neesot pārbaudījis. Ka, pat ja tā notikšot, mēs varot pilnīgā mierā tikt cauri sveikā, ja atvainosimies, pateiksim, ka nezinājām, izliksimies, ka nesaprotam krieviski un apsolīsimies nākamreiz noteikti iegādāties atļauju. Es teikšu, ka tas mani itin nemaz nepārliecināja. Biju ļoti skeptiski noskaņota pret tādu utopisku domu, ka Krievijā ar policistiem var tik vienkārši kaut ko sarunāt! Ka var vienkārši izlikties – mēs nezinājām. Un, starp citu, nezināšana neatbrīvo no atbildības! Bet ieraugot, ka vēl divi ceļotāji ar milzīgām mugursomām aizdodas pa taku, nolēmām – labi, ja būsim tik daudz, tad jau kaut kā izlocīsimies.

Iet pa Great Baikal trail, salīdzinoši, bija pilnīga bauda. Plats, normāla stāvuma ceļš caur mežu, kurā ziedēja neskaitāmas un neredzētas puķes. Blakus plūda strauja kalnu upīte un apkārt dziedāja mazputniņi. Nu, gandrīz kā tādā pasakā! Protams, ka kāpiens augšup bija pagrūts, bet sasniedzot paugura virsotni un ieraugot ezeru no augšas es biju tik pacilātā garastāvokli, ka gandrīz vai sāku dejot, par spīti sāpošajiem ceļgaliem. Laikam, rīta pastaiga bija ieeļļojusi manas locītavas un iesildījusi manu ķermeni tā, ka man viss likās ļoti viegli. Pat pārāk viegli… Meža taka paugura augstienē bija plata, klāta ar saknēm un akmeņiem, veidojot visai drošu un pārliecinošu pamatu. Pāris lejupkāpieni bija nedaudz stāvāki, bet salīdzinot ar piedzīvot Aršanas virsotnē, tas bija vistīrākais nieks. Pagaidām…

Pirms kāda laika, Līga man teica, lai skaļi neizsaku dažādas sarkastiskas piezīmes (un vēlams arī nenodomāju), jo šī ceļojuma laikā, gandrīz katrs mans vārds ir piepildījies. Un tagad, tāda pārlaimīga, ka beidzot taka tiešām izskatās pēc takas, nezin kādēļ pateicu – liels entuziasms var labi nebeigties. Un tiešām, pēc pavisam neilga laika nonācām augstienes beigu punktā un atdūrāmies pret nelielu klinti, kas aizšķērsoja taku. Ceļš sāka virzīties lejup, bīstami slīpi un viss mans prieks strauji izplēnēja. Pārāk nesen jau biju piedzīvojusi šīs stāvās kāpšanas un nebiju atkal gatava satraukties par ik katru soli. Apsēdos uz klints malas un vēroju taku mums priekšā. Es tiešām, tiešām, patiešām negribēju iet tālāk! Līgu priekšā esošais ceļš nebiedēja, bet manī pamazām atgriezās precīzi tās pašas sajūtas kā Pik Ljubvi. Es nevēlējos atkal sajust to izmisumu un bezspēcību. Es negribēju iet tālāk! Tomēr manī bija arī vainas apziņa par to, ka esmu mūs te atdzinusi un kā tad es tagad varēšu teikt – griežamies atpakaļ? Par velti būsim tikušas tik tālu? Un tas viss tikai tāpēc, ka man kaut kādas dīvainas iedomas un nepamatotas bailes ir? Mēs turpinājām ceļu un taka kļuva ar vien šaurāka, ar vien stāvākas nogāzes veidojās mums abās pusēs un, ar vien mazāk bija koku, pie kuriem var pieķerties. Jo zemāk es gāju, jo dusmīgāka es kļuvu. Nikna par to, ka man bail. Nikna, ka krievi nemāk izveidot normālas takas. Dusmīga, ka arī rakstīts par takas stāvokli iepriekš nekur nebija. Dusmīga, ka pati esmu mūs te ievilkusi un, ka man šis ceļš ir jāmēro. Atkal ik pa laikam nācās pietupties un iet vardītē, lai saglabātu līdzsvaru. Katra lejupgājiena beigās, cerības, ka tuvojamies finišam, aplauza atkal jaunas un jaunas nogāzes. Apkārtesošie pusdegušie, melnie koki, lika pamazām sākt šausmināties, par to, cik ugunsgrēks ir dzīva un nopietna lieta. Šausmināja arī fakts, ka nav atļauju, neviens nezina, kur mēs esam un, ja nu pusdegušais mežs no saules spēcīgajiem stariem atkal sāk gruzdēt?

DSC_9415 (2)-2

Kad puse jau bija pievārēta, stāvums kļuva nepanesams un koki, kā pieķērienu punkti – arvien retāki. Tagad atskatoties, man šķiet, ka tik traki jau nemaz nebija. Un visticamāk nebija trakāk kā Mīlestības virsotnē, bet manī ar negaidītu švunku ietriecās jauns trauksmes vilnis panikas lēkmes veidā. Neizraudātās asaras par sniegoto kāpienu lauzās laukā aumaļām. Man tik ļoti negribējās turpināt ceļu, ka aprakstīt nav iespējams! Vairs nebija arī varianta kāpt atpakaļ, pat Līga teica, ka tā būtu teju vai neiespējamā misija. Es vienkārši apstājos, kā zemē iemīta, atmetos uz vientuļas saknes un sāku raudāt. Biju gatava palikt tur slīpumā līdz mūža galam, vai kamēr kāds no Latvijas man atsūtīs pakaļ helikopteru! 😅 Šoreiz šīs bailes nebija pārāk pamatotas, tomēr tajā brīdī no manis laukā lauzās tā trauma, par kuru minēju iepriekš, kad Pik Ljubvi stāvēju kores galā. Visas pasaules šausmas bija manī. Un, lai turpinātu ceļu, man bija sevi jāsalauž līdz galam. Līga vēlāk, kad jau biju tikusi tiem mirkļiem pāri prasīja, bet ko tad es būtu darījusi citādāk, jo variantu jau nebija. Un es varēju atbildēt momentā – neko! Es tiešām būtu tur sēdējusi, kamēr vien izraudājusi visas zemeslodes asaras un, kamēr pār mani nāktu saprāta balss, bet cik ilgi tā būtu jāgaida es tiešām nezinu. Bet tā kā, es redzēju, ka Līga kāpj lejup un mani nemitīgi gaida un es zināju – pati vien biju vainīga pie visas šīs ķezas, es caur aizmiglotām acīm, izmisumā dreboša, liku solīti pie solīša un slidinājos lejup. Retie koki, kas gadījās pa ceļam bija mans vienīgais mirklīgais patvērums tajā tumsā, kurā man šķita es atrados. Kaut kādā brīdī es nospļāvos, ka atkal būs netīras drēbes un vienkārši metos zemē, līst uz sāna.

Protams, mēs nokāpām! Un, protams, mums viss bija kārtībā. Bet šis, kārtējais ektremālais piedzīvojums man lika saprast, no kā tad es baidos. Ne tik daudz no augstuma, pat ne tik daudz no sāpēm. Visvairāk par visu es baidījos no tās sajūtas, ka tu krīti un nespēj neko iesākt. Principā – no kontroles zaudēšanas. Visai klasiski, ja tā padomā – manai kontrolētājas dabai brīvie kritieni ir lielākās krīzes. Un vēljoprojām, es neesmu līdz galam iemācījusies palaist… Labi arī, ka uzkāpu tajā sasodītajā Mīlestības virsotnē, jo citādi būtu sevi šaustījusi par to, ka to neizdarīju. Iespējams, būtu centusies apzināti vai neapzināti atrast arvien jaunas un jaunas virsotnes, kuras pievārēt. Bet tagad es zinu savas robežas. Zinu, ko es varu. Un viennozīmīgi zinu, kas man nav vajadzīgs. Varbūt beidzot būšu arī apzinājusies, ka visu tiešām vienmēr nevajag!?

Nokāpušas piekrastē, mēs nedaudz atvilkām elpu Baikāla krastā ar brīnišķīgi skaistiem kalnu skatiem iepretim. Es kategoriski paziņoju, ka pa to pašu taku atpakaļ nekāpšu un Līga man pilnīgi piekrita – tur uzrāpties mums nebūs iespējams. Meitene, ko satikām iepriekš, gan devās atpakaļ pa stāvo slīpumu, bet teica, ka kaut kur netālu esot laivu pietura, kas vadā tūristus un esot arī cita taka, kā apiet kalnus. Neatradām ne vienu, ne otru un atkal sākām krist nelielā izmisumā, jo pat piezvanīt nevienam nevarējām – tur, starp n-tajiem kalnu masīviem zonas nebija vispār. Pagājāmies pa piekrastes vienu pusi, pagājāmies pa otru un jutāmies kā Robinsons Krūzo uz vientuļas salas. Bet patiesībā ļoti skaisti! Visi šie piedzīvojumi mūsu pieredzi ir tikai bagātinājuši. Jā, mēs darījām dažas neprātīgas lietas, bet ne jau līdz galam apzināti. Mēs vienkārši vēlējāmies piedzīvot visu līdz maksimumam un tas mums arī izdevās. Vai tad tas nav galvenais?

Pēc brīža krastā ieraudzījām pāri, kas svētlaimē pusdienoja un jautājām viņiem pēc padoma. Izrādās, ka ir arī taka, kas iet gar pašu krasta līniju līdz Ļistvjankai. Tikai, loģiski, ka ne jau pa pašu krastu, jo ik pa laikam ūdenī ievirzās milzīgas klintis. 🙄 Taka atrodas augšā – nogāzē. Vispār neesot briesmīga, tikai pāris reizes ar sāniņu gar klinti jāiet būšot. Un var jau nemaz nedoties līdz pašai Ļistvjankai, bet aiziet tikai līdz laivu novietnei, kas atrodas kaut kur uz priekšu, kaut kur starp klintīm, divdesmit minūšu attālumā. Nu, izrādās, ka mana skepse atkal bija pamatota. Taka, kārtējo reizi bija vājprātīga un mūs abas ar Līgu arvien spēcīgāk māca šaubas par krievu veselo saprātu. Neviens pie pilna prāta, zinot, kāda taka izskatās, tur nedotos un noteikti neieteiktu citiem. Platumā aptuveni pusotra pēda, stāva nogāze vienā sānā un krauja līdz ezeram otrā. Pirmo ceļa daļu es nogāju pilnīgi slīpi, atstutēdamies pret nogāzes malu un, lai novērstu domas no skata lejup dziedāju pašas izdomātas dziesmiņas. Vārdi vairumā gadījumu bija ša la la la la, viss ir labi, man nav bail, taka ir droša, man patīk klintis, koki man palīdz, krūmiņi arī. Izklausās šizofrēniski? Nu, tā arī jutos, bet tas bija vienīgais veids, kā es varēju izvairīties no kārtējās panikas lēkmes. Kad jutu, ka sirds sāk uzņemt neiedomājamu ritmu, sāku dungot arvien skaļāk.

Es gāju pa priekšu un nemaz nezināju, ka Līga aiz muguras jau bija sākusi kalt manu glābšanas plānu. Izrādās, esmu izskatījusies ļoti nestabila un viņai vairākkārt licies, ka kritīšu. Jau izplānojusi, kā ķers mani aiz fotoaparāta siksnas un jakas. Bija atradusi vienu koku, kas neesot bijis pārāk izturīgs, bet pēc kāda laika arī otru – pietiekami stipru, lai man vajadzības gadījumā būtu, kur pieķerties. Vienīgi viņai nebija skaidrs, cik ilgi es spētu noturēties. 🙈Esmu priecīga, ka to visu ne redzēju, ne dzirdēju, jo biju parāk aizņemta taustoties uz priekšu un dziedot.

Neņemot vērā takas šaurumu, bija vēl divas vietas, kuras bija patiesi bīstamas. Vienā no tām, mums vajadzēja šķērsot takas posmu, kas bija nogruvis. Pieķerties īsti nebija kur un vajadzēja tādā puslēcienā, pa vidu atbalstoties uz gandrīz izjukuša zāles skumšķa ar kāju, tikt otrā pusē. Platumā nogruvums bija aptuveni metrs un pēc ilgām pārdomām es saņēmos un lēcu. Jutu, ka pamats uz kura biju atbalstījusies, pazūd zem mana soļa pa visam. Līga vēl bija palikusi otrā pusē un šī bija pirmā reize, kad patiesi pārbijos par viņu. Nespēju skatīties atpakaļ, jo biju visnotaļ pārliecināta, ka viņa netiks pāri. Nav kur un nav kā! Paskatījos lejup, bet tur tikai akmeņi! Biju iztēlojusies visbriesmīgāko iespējamo scenāriju un nespēju vērot kā tas notiks. Bet, paldies visiem budistu dieviem, Līga atrada veidu, kā pāri tikt pa augšu. Godīgi sakot, es nezinu kā!

Otra vieta, lai arī drošāka, jo bija jāšķērso klints un tās te Sibīrijas apkārtnē ir pateicīgas kāpšanai, tomēr izskatījās visnotaļ biedējoša. Līga kāpa pirmā un skats, kā viņa vienkārši stāv uz vertikālas klinšu sienas virs Baikāla ezera, bija viens no briesmīgākajiem manā dzīvē. Atcerējos kā, kad ar draudzeni gājām pa Caminito del Rey, augšpusē ieraudzījām divus trakos, kas rāpās pa 90 grādu taisnu klinti bez drošinājumiem un biju nodomājusi – viņi ir pilnīgi ķerti! Nu, kā izrādijās, ķertas bijām kļuvušas mēs.

DSC_9453-2

Tālāk jau kaut kā apradām ar situāciju un varējām arī baudīt apkārtējo dabu, kas, jāatzīst, bija nepārspējami skaista! Tik brīnišķīgus skatus ieraudzīt mums citādi nebūtu izdevies. Sen jau bija pagājušas solītās divdesmit minūtes, bet piestātni nebijām atradušas. Neatradām arī kuterus, kas gatavotos notauvoties krastā. Izlēmām, ka nav jau vairs ko – iesim līdz pašai pilsētai, jo gala beigās nav nemaz tik traki! Izgājām cauri brīnumaini pasakainai bērzu birzij, pļavai, kas nedaudz atgādināja skaistos Kurzemes stāvkrastus un skrajam mežam. Satikām divus makšķerniekus, kuri mums ieteica iet pa augstāku taku kalnos, lai nebūtu vairs jāšķērso tādi klinšaini posmi, kā iepriekš. Nu jau esot palikušas vien divdesmit minūtes līdz pilsētai. Lieki minēt, ka vietējo izpratne par divdesmit minūtēm ir ļoti stiepts jēdziens. Divdesmit minūtes viņiem ir klasisks ilguma apzīmējums, kas mums parasti prasa vismaz pusotru stundu. Un precīzi tā arī bija! Kamēr mēs lēnām čunčinājām pa taku, kas tāpat bija šaura, nedaudz bailīga un nogāzes malā, puiši jau bija paspējuši pacopēt un mūs pat apdzina.

Ja neņem vērā takas bīstamību, šī ir bijusi viena no skaistākajām pastaigām, kādā esmu bijusi. Apkārt tik dažāda flora, sākot ar rūķu lilijām un beidzot ar alpu sukulentiem, augšā mežs, zem kājām pļava, lejā viens no lielākajiem ezeriem pasaulē un pie horizonta sniegoti kalni. Tu esi gandrīz pilnīgi viens uz takas un jūties arī kā visbrīvākais cilvēks pasaulē. Ja protams, esi brīvs no bailēm, kas man uz beigām jau gandrīz bija izdevies.

Ja atceraties, tad teicu, ka mūsu plāns bija nedaudz pastaigāt. Gala beigās, naktsmītnē bijām vien pirms deviņiem vakarā un nelielā pastaiga bija izvērtusies divpadsmit stundu garumā. Tad nu gan nozvērējāmies, ka vairāk Krievijā pa kalnu takām nedosimies, lai vai cik skaisti tās būtu aprakstītas, jo viņiem ir savdabīga izpratne, par to, kas ir drošs. Izrādās gan, ka pat nekāpjot kalnos piedzīvojumi mūs nepameta, bet par tiem nākamreiz. 🙂

DSC_9413-2


E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s