Baikāla piezīmes VI

Ļistvjanka – > Irkutska – > Oļhona

Pavisam netīši mums izdevās ieplānot muzeju apskati dienā, kad laikapstākļi bija gandrīz vai arktiski. Gaisa temperatūra knapi sasniedza vienpadsmit grādus, bet sajūtas bija kā pie plus astoņi, jo vēja brāzmas šķita esam mīnusos. 😳


Baikāla apkārtne ir slavena ar saviem dažādajiem un mainīgajiem vējiem (vietējiem ir pat seši dažādi nosaukumi, katram no tiem), jo temperatūras atšķirības dēļ starp kalnu virsotnēm un ezera virsmu, veidojas tāds kā atmosfēras spiediens, līdz ar to arī brāzmas. Iepriekšējā dienā jau bijām jutušas, ka vienā brīdī pūš izteikti silts, bet nākamajā – stindzinoši auksts vējš. Tas gan mums iepriekš netraucēja, jo gaiss bija izteikti silts, tomēr priecājāmies, ka takā gar Baikālu bijām jau devušās, citādi tagad mēs būtu no kalna vienkārši nopūstas. Vai varbūt vējš mums palīdzētu ātrāk tikt lejā? 🤷🏼

Apskatījām Baikāla vēstures muzeju, kur varēja uzzināt visu par ezera rašanos, pastāvēšanu, tā ekosistēmu un ģeoloģiju. Baikāla ezers ir ne tikai dziļākais, bet arī vecākais ezers pasaulē. Lielākais ezers Āzijā un septītais lielākais visā pasaulē. Tas nodrošina 20% no pasaules saldūdens rezervēm un tajā dzīvo tādi dzīvnieki un zivis, kuras nav sastopamas nekur citur pasaulē. Vienīgais ezera zīdītājs ir Nerpa, jeb Baikāla ronis (viena no trim saldūdenī dzīvojošajām roņu sugām) un tiek uzskatīts, ka tie uz ezeru atceļojuši no Ziemeļu Ledus okeāna laikos, kad ezers un okeāns bijuši savienoti. Tā kā ezers ir mūžsens, tad tas var sniegt daudzas atbildes arī par evolūcijas gaitu. Viena zinātnieku grupa, piemēram, atrodot akmens laikmeta iezi ezera gultnē, 14 km dziļumā, apgalvoja, ka patiesībā mūs sagaidot nevis Globālā sasilšana, bet vēl viens mazais Ledus laikmets. Pēdējo reizi, kad tāds 18.gs bija pārņēmis pasauli, tad visi Eiropas kanāli un Maskavas upe esot bijusi aizsalusi pat augustā. Vēl Baikāls ir īpašs ar savu pašattīrīšanās spēju – lēš, ka ik 386 gadus ūdens ezerā ir pilnīgi nomainījies un tas notiek gan pateicoties 336 upēm, kas tajā ietek, gan savdabīgajiem ūdens iemītniekiem, kas darbojas kā atkritumu savācēji. Baikāla ezers ir veidojies plātņu lūzuma punktā un atrodas seismiski aktīvā zonā. Ņemot vērā ezera unikalitāti, to apvij neskaitāmas teikas, mīti un pat dažādi mistēriski notikumi.

Pavisam nenopietna, bet populāra ir teika, kas stāsta par Baikālu – ietekmīgu tēvu, kas kontrolējis savu meitu. Meita, Angara vārdā (Angara ir vienīgā upe, kas iztek no Baikāla) iemīlējusi puisi vārdā Jenisejs (Yenisei ir kalnu upe, kas plūst paralēli Angarai, bet pretējā virzienā – no kalniem), kurš dzīvojis Sajānu kalnu apkārtnē un izlēmis meitenei glābt no tēva cietsirdīgā ieslodzījuma. Viņi kopā centušies bēgt un tēvs tiem metis nopakaļ milzīgu akmeni, lai viņus iznīcinātu. Mīlētājiem izdevies izbēgt, bet akmens vēljoprojām stāv kā stāvējis (atrodas Baikālā pie Angaras iztekas). Savukārt, ezers veidojies no tēva asarām, kurš meitai aizbēgot sapratis, cik ļoti viņam viņas pietrūkst un gadiem sēdējis raudot.

DSC_9717-2

Otra teika, gan manai sirdij šķiet daudz tuvāka. Burjati stāsta, ka sen, sen atpakaļ bijusi milzīga zemestrīce ezera apkārtnē, kas izveidojusi plaisu, no kuras nākusi milzīga uguns. Viss dedzis un aprijis gan mežus, gan pļavas, gan mājas. Burjati lūguši dieviem palīdzību, bet nekas nav līdzējis, tādēļ viņi vienkārši kopā ir skandējuši vārdus – “Bai Gal”, kas nozīmē “Uguns apstājies”. Pēkšņi noticis brīnums un uguns ir zudusi, bet cauri plaisām zemē, nodegusī vieta ir piepildījusies ar ūdeni.

Tik daudz teiku, tik daudz stāstu un tik daudz ticības tam, ka Baikāla ezera apkārtne ir svēta un īpaša un, ka atver logus uz paralēlajām pasaulēm, nevar jau būt pilnīgi bez pamata. Pirms brauciena, par nostāstiem neko nezināju un par mistiskajiem notikumiem izdzirdēju tikai pēc Oļhonas salas apmeklējuma. Jau pirms tam, vispār nesaistīti, bijām ar Līgu spriedušas, cik daudz šī ceļojuma laikā mums ir noveicies. Nerunāsim par bīstamībām, bez kurām, protams, vispār varējām iztikt, bet par to, ka ja reiz tādās nonācām – īstajos brīžos satikām īstos cilvēkus vai suņus. Šamanisms un budisms šajā apkārtnē plaukst un zeļ, varbūt tiešām tas bijis Baikāla dievs, kas mums spilventiņus apakšā palika un ziņas cilvēku formātā sūtīja? Protams, tās tikai tādas spekulācijas ir, bet jau uz ceļojuma beigām, mums sāka šķist, ka tiešām šī paranormālā zona būs bijusi mums labvēlīga.

Apmeklējām arī Nerpināriju (roņu delfināriju 🙄) un pārsmējāmies par roņu gudrību un spēju iepriecināt. Nospriedām, ka tie ir divi laimīgākie roņi pasaulē, jo ik pēc pāris sekundēm, dabū gardas jēlu zivju delikateses. Uz Irkutsku, aukstuma un nepiemērota apģērba dēļ, devāmies divas stundas ātrāk kā plānots un to sasniedzām bez starpgadījumiem, ja vien neskaita to, ka lija lietus. Par tiem ikdienas piedzīvojumiem jau esam sākušas vīpsnāt, ka ar mums tiešām katru dienu kaut kas atgadās. Līga pat man ir aizliegusi izteikt jebkādus komentārus (vai domas), jo tās visas gandrīz vai vienmēr piepildās. Izkāpusi no autobusa, trīs reizes nospļāvos un teicu – fuf, šodien nekas ar mums nav noticis! Uzskatīsim to lielo vēju par šodienas piedzīvojumu. Bet, nē… Bija mums vēl viens mazs kāzuss, laikam tādēļ, lai man būtu ko blogā rakstīt. 🙈

Dienas pirmajā pusē man atnāca ziņa no Booking.com, ka viņi nav spējuši apstrādāt manu maksājumu karti, esot jāatjauno informācija un naktsmītnes rezervējums ir atcelts. Uzreiz sazvanījām hosteli un izklāstījām problēmu, starp citu, pie viņiem palikām arī pirmajā Irkutskas naktī. Sarunājām, ka viņi mūs gaidīs un tas nekas, ka rezervējums internetā atcelts, jo samaksāsim par numuriņu uz vietas. Tomēr aiztikušas līdz viesnīcai uzzinājām, ka mūsu divvietīgais numuriņš ir jau atdots kādam citam. Ņemot vērā situāciju, ka visu laicīgi bijām sarunājušas, man mazliet izbesīja recepcijā strādājošās sievietes attieksme. Ne mazākās nožēlas pazīmes, bet sejā klaji uzrakstīts – pašas esat vainīgas! Labi, jā – mēs kaut kādā mērā bijām vainīgas pašas, bet kad zvanījām mums teica pilnīgi kaut ko citu! Mums tika piedāvātas gultas sešvietīgajā sieviešu kopmītņu tipa numurā. Lai nu ko, bet tur es palikt negrasījos ne par kādu naudu. Atceros, cik briesmīgi Fuerteventurā bija gulēt kopā ar sešiem svešiem cilvēkiem, kas visu nakti staigāja šurpu turpu. Nē, nē un vēlreiz nē! Kamēr Līgai centās reklamēt divstāvīgās gultas un stāstīt par to, ka būsim tur kopā tikai ar vēl vienu kundzi, es jau internetā meklēju citu naktsmītni. Tukšo, sešvietīgo vīriešu numuriņu mums nevarot piedāvāt, jo lūk varot arī naktī kāds ierasties. Tad jau sanāk, ka var naktī ierasties arī kāda nodzerta sievietes seja pie mums? Biju izlēmusi – tur es tiešām nepalikšu! Pāris kvartālus tālāk atradu veselu studio tipa dzīvokli, par principā tādu pašu summu un uzreiz nobukoju. Līga vēl tā kā pauzēja un gaidīja, ko mums recepcijā piedāvās, bet mans teikums par to, ka dzīvoklī būs veļas mašīna un varēsim visas netīrās drēbes normāli izmazgāt, nostrādāja. Pateicām aukstu “paldies”, nu vismaz manējais noteikti bija vēsāks par Baikāla temperatūru dziļākajā ezera punktā un devāmies prom. Sazvanoties ar, pirms pāris minūtēm rezervētā dzīvokļa īpašnieci, uzzinājām, ka dzīvoklis nemaz nav pieejams, tomēr viņa varot piedāvāt mums citu. Ok, der! Devāmies mazliet uz citu pusi, bet ar kājām izstaigājamā attālumā, sazvanījām citu cilvēku un gaidījām gandrīz stundu lietū. Redz, kā atkal piepildījās manas nekontrolējamās domas par piedzīvojumiem… Mazliet nosalušas, mazliet nogurušas beigu galā tikām dzīvoklīti un laimīgi uzreiz iemetām veļas mašīnā visas netīrās drēbes un tikai pēc tam atcerējāmies, ka jādodas vēl uz veikalu. Ārā auksts, bet siltās drēbes smuki griežas pulverūdenī. Tad nu, kā tādas pusplikas citplanētietes, +8 grādos drebinādamies skrējām uz lielveikalu, kas par laimi, bija vien pāri ielai. Te gan smējāmies, ka mākam bīstamību Krievijā atrast jebkuros apstākļos un mums nemaz nav vajadzīgas kalnu takas. Nepietika vien ar to, ka mēs gandrīz tajā īsajā ceļa posmā sasalām ragā, bet vēl arī centāmies šķērsot intensīvas satiksmes ielu četru joslu platumā, jo gājēju pārejas vai luksoforu nav. 🤫

DSC_9937-2

Sestdienas rītā bijām sarunājušas, ka dzīvokļa izīrētājs atbrauks paņemt atslēgas un pie reizes aizvedīs mūs uz autoostu, lai varam doties tālāk uz Oļhonu. Autoosta bija vajadzīga tā pati, kurā nokavējam savu pirmo autobusu esot Krievijā, tādēļ mani mazliet tramdīja paranoja un es biju, nepārspīlējot, desmit reizes paskatījusies atiešanas laikus, datumus un vietas. Tas gan nepalīdzēja tikt vaļā no nepatīkamās un satraucošās sajūtas. Autobuss, pēc biļetē uzrakstītā laika, izbrauca 9:30 no rīta, savukārt dzīvokļa īpašnieks solījās būt pie mums ap deviņiem. Deviņi nulle viena, deviņi nulle divas, deviņi nulle piecas, deviņi un desmit minūtes… Gaidot mūsu šoferi, manī bija krietni mazāk uztraukuma, par to ka varam nokavēt autobusu, kas atiet vienreiz, maksimums, divreiz dienā uz Baikāla lielāko un pasaulē trešo lielāko ezera salu pasaulē, kā Līgai. Laikam arī viņai tomēr kāda trauma, no bailēm par manu iespēju nogāzties no klints, bija palikusi un pozitīvisms gājis mazumā. Īpašnieks ieradās 9:21 un mums vēl vajadzēja braukt kādus kvartālus piecus, cauri, sestdienai neraksturīgi biezu satiksmi, līdz autoostai. Izkāpjot pie tās bija atlikušas vien divas minūtes līdz autobusa atiešanai. Skrējām līdz biļešu kontrolei, lai tiktu uz platformām un… Konduktors sāka brīnīties, ka mūsu biļetes jau ir noskenētas, jo autobuss it kā aizgājis pulksten deviņos nulle nulle (!!). Nu, izbeidziet vienreiz!! Kā tas var būt? Šis arī brīnās, bet saka, lai ejam uz sestās platformas un pagaidām, varbūt kļūda. Pāris minūtes pastāvējām, bet vajadzīgajā pieturā nebija ne autobusa, ne pasažieru, kas gribētu doties uz Oļhonu. Labi, neko… Iesim uz kasi un domāsim tālāk. Izstāvējām rindu, kasiere paņēma mūsu biļetes un arī brīnījās, kāpēc autobuss nav bijis attiecīgajā laikā. Domāju, ka tā kā biļetes pirkām visai laicīgi, tad kaut kādā brīdī pēc tam tika mainīti atiešanas laiki un vienīgā mūsu kontaktinformācija, lai paziņotu par izmaiņām, bija krievu telefona numurs no pilnīgi nepazīstama cilvēka. Intereses pēc paskatījos online saitā mūsu biļetes – jā, tur kā dzīvs rakstīts 9:00. Labi, pastāvēsim uz to, lai dabūtu nevis tikai 75% no biļetes cenas, bet visu summu un centīsimies paspēt uz otru reisu. Kasiere aiz lodziņa kaut kam aktīvi zvanīja, ar kaut ko konsultējās un pēc neilga brīža paziņoja, lai ejam atpakaļ uz platformas, pēc 15 – 20 minūtēm autobuss atbrauks mums pakaļ. Ko? Vai mēs pārklausījāmies? Nē, izrādās ir sazvanīts autobusa šoferis, viņam likts griezties riņķī un savākt arī mūs! Tā tas var notikt tikai un vienīgi Krievijā!!

DSC_9853-2

Lai arī kaut kādā brīdī man ir bijušas konkrētas lietas, kas krievu mentalitātē izsauc riebumu, tomēr lielās līnijas ņemot viņi ir tiešām, patiešām brīnišķīgi cilvēki! Ar plašu sirdi, labestīgi, izpalīdzīgi, atvērti un komunikabli. Ne reizi vien tas ir pierādījies. Iedomājieties cik īgni būtu latvieši, kuri speciāli cēlušies un gājuši uz reisu deviņos, lai pēc stundas grieztos atpakaļ uz autoostu un paņemtu kaut kādas tur tūristes? Vienalga, vai mēs būtu bijušas vainīgas vai nē, latviešu bāleliņi būtu apēduši mūs bez sāls. Savukārt, vietējie Irkutskas iedzīvotāji nelikās traucēties. Divas dāmas mums aiz muguras pat uzsāka ļoti plašas sarunas ar Līgu un šoferim lika, braucot pa šoseju bremzēt, lai varu ielas malā nofotografēt šamaņu statuju. Lieki teikt, ka es to nemaz neprasīju, viņas vienkārši bija ievērojušas manu kameru un nospriedušas, ka tādu bildi man noteikti vajag! Gandrīz jau gribēja arī sarunāt, lai vadītājs speciāli izmet vēl vienu līkumu un uzbrauc kalnā pie citas statujas. Uz ko gan es, gan Līga sākām protestēt, ka tas nu ir lieki, ka nevajag vairs kavēties, mūsu dēļ jau autobuss speciāli griezās atpakaļ. Dāmas vien nosmējās un atbildēja, ka pie Baikāla ezera esot jāatslābst. 😂 Tā pat arī bijām pārsteigtas par suvenīru bodes pārdevējām, kas neuzbāzās (lai gan dabūjām redzēt arī uzbāzīgās), bet pilnīgā mierā, redzot, ka neko nepirksim, mums novēlēja labu ceļa vēju un gandrīz vai pavadīja līdz veikaliņa ārdurvīm. Atmiņā palicis, ka jautāja no kurienes esam, un uzzinājusi, ka esam no Latvijas, uzreiz apgalvoja – tad jau šeit Jūs braucat kā uz tādu Padomju Savienību?! Precīzāk pateikt nebūtu iespējams, ne?! Par laipnību arī vēl viens stāsts, kā salas viesnīcā mēs tikām pie diviem atsevišķiem numuriem, jo īpašniece mūsējo (ar divām gultām) bija jau piešķīrusi citam tēvam ar meitu. Pilnīgi bez ceremonijām, pat nemēģinot mūs pārliecināt gulēt vienā lielajā gultā (kas nu tiešām būtu bijis sīkums), uzreiz atvainojās, ka tā un teica, ka viena no mums varot bez papildu samaksas iet gulēt augšā – otrā istabā. Pēcāk vakarā, kad palūdzām kādas siltākas drēbes, iedeva Līgai vīra labāko, biezo ādas jaku ar kuru viņš tikai divas reizes uz pilsētu braucis un brokastīs sagatavoja plānās pankūkas ar meža upeņu ievārījumu, kategoriski atsakoties no samaksas. Šeit nemaz vēl nepieminēšu, kā saimniece kārtoja mūsu lietas ar autoostu. Redz, mēs latviešu tauta, esam visai nenovīdīgi un nav mums diez ko pamats lepoties ar brīnišķīgu viesmīlību, it sevišķi pret svešiniekiem. Varbūt kaut kur, dziļos Latgales laukos vēl varu iedomāties tādus vecā kaluma cilvēkus, kas ar prieku izpalīdz ceļiniekiem. Bet man katrā ziņā, dzīvojot Rīgā, šī negaidītā palīdzība uz ikkatra stūra likās, kā kaut kas ārkārtēji īpašs un biju vienlīdz šokēta, cik sajūsmināta.

Ceļš uz Oļhonu bija aptuveni sešu stundu garš. Devāmies cauri Irkutskas reģiona laukiem un lejām, kas tuvojoties salai kļuva arvien tuksnešaināki, tad ar kravas kuģīti pārbraucām pāri ezeram un pēc tam ilgstoši kratījāmies pa visbriesmīgāko lielo šoseju zemes ceļa formātā, līdz salas galvenajai pilsētai. Kā izrādījās, Oļhonā nav tādas klasiskas autobusa pieturas, bet visi pasažieri tiek izvadāti pa adresēm. Krievija nebeidz pārsteigt, ne?! Mikroautobusa šoferi tik noprasa, kad grasies doties atpakaļ uz reģiona centru un apsolās tevi konkrētos pulksteņa laikos atkal paņemt no viesnīcas. Neiedomājami!

DSC_0497-2


E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s