Baikāla piezīmes VII

Oļhona -> Irkutska -> Maskava -> Rīga

Oļhona ir 730 km2 liela sala Baikāla ezerā un principā izskatās pēc tuksneša – izkaltusi zāle, akmeņi un gandrīz vai šķiet, teju velsies arī vesternu cienīgi putekļu virpuļi pāri ceļam. Vienīgi, salas ziemeļu daļa plaukst un to klāj lekni, zaļi meži.


Administratīvais centrs Hužira, izskatījās tieši tā, kādu biju iztēlojusies Krieviju. Mazas koka būdiņas ar ziliem slēģiem, dažas no tām sagāzušās šķībi, apkārt skrien suņi, kaķi un mierīgi pastaigājas govis. Uz katra stūra ir Vaziki, moči ar koka kastēm blakusvāģu vietā un vairāki žiguļi. Ielu, to klasiskajā izpratnē, kā tādu nav, viss viens – noblietēts zemes segums, kur bedres aizbērtas ar čiekuriem. Google map varēja pilnīgi mierīgi atstāt neieslēgtu, jo tas nepārtraukti rādija, ka ejam caur mājām, vai pagalmiem, bet pašai “ielai” jābūt pilnīgi citur. Neskatoties uz to, staigājot pa mazo ciemu, sajūtas bija pat ļoti labas! Tāds pilnīgs miers un drošība, lai arī atrodies kaut kādā nepazīstamā sādžā, pasaules pretējā malā. Domāju, ka tas bija saistīts ar vietējo iedzīvotāju radīto atmosfēru, tādēļ vēlreiz gribu atkārtoties cik ļoti man simpatizēja burjatu tauta. Gan izskats, gan izturēšanās, gan dzīves uztvere. Tiešām ļoti gaiši, labestīgi un atvērti cilvēki! Visticamāk, milzīga ietekme ir viņu reliģijai, kurā mijas budisms ar pagānismu un šamanisko filozofiju. Visa dzīvā pielūgšana, bijība pret pasauli, cieņa pret apkārtējiem un dzīvajām būtnēm. Dzīvošana saskaņā ar dabu – brīnišķīgs pasaules uztveres modelis! 🙏🏼

Iebraukšanas vakarā īpašniece mums un vēl diviem tūristiem bija sarunājusi ekskursiju ar motorlaivu, bet pirms tam apskatījām tuvējo apkārtni un aizdevāmies līdz Baikāla ezera krastam. Pats ciems atrodas tādā kā nelielā virsotnē, tādēļ skati uz ezeru, gandrīz no jebkuras vietas izskatās brīnumaini! Zilais ezera ūdens, akmeņainie krasti, vientuļie koki un pretējā krasta kalnainais reljefs (kas šoreiz bija vien padsmit kilometru attālumā), izskatījās gluži kā uzzīmēts. Ne par velti paši burjatieši uzskata šo salu par svētītu! Viens no slavenākajiem Oļhonas skatiem ir Šamankas akmens – liels klints veidojums ezera krastā, kas kādreiz bijusi Burhana (vienas no šamanisma galvenajām dievībām) mājvieta. Burhan, gan mongoļu valodā nozīmē Buda, tomēr burjati ar to nav domājuši gluži Budu, bet gan pirmsākumos esošo, galveno šamani. Par akmeni ir arī daudz mītisku nostāstu. It kā nedrīkstot tajā vispār kāpt, it kā sievietes nevarot uzturēties, it kā tādēļ, ka tur kādreiz upurvietas bijušas, it kā tāpēc, ka sieviete varot aptraipīt svētvietas godu, it kā – kaut kādi magnētiskie lauki ir. 🤷🏼 Neviens tā arī skaidru pamatojumu nevarēja sniegt, tomēr visi bija vienisprātis – kāpt uz akmens veidojuma un meklēt alas tur nedrīkst, it sevišķi sievietes. Protams, ka nekur šoreiz nerāpāmies un neko sasniegt necentāmies, jo skati no virsotnes jau tā pat bija visai grandiozi. Te atkal biju sajūsmā, ka takas, lai mērotu nelielo ceļu no virsotnes uz piekrasti un atpakaļ, beidozt bija pietiekami normālas un drošas! 🤞🏼 Tā pat, netālu atrodas arī svētie pilāri, kurus vēl tagad izmanto rituālām vajadzībām un vesels dārzs ar dažādām šamaņu skulptūrām, jeb krieviski – stupām. Klaiņojām un baudījām neskarto dabas ainavu, vērojot kā pretējā krastā līst un debesīs veidojās tādi kā stari vērsti uz ezeru – gan no lietus, gan no vietām, kur caur mākoņiem spīdēja saule. Pārpasaulīgi skati. Starp citu, Oļhona esot viena no siltākajām un saulainākajām vietām visā Krievijā. Tur līstot tikai četrdesmit dienas gadā un, loģiski, ka mēs trāpījāmies uz vienu no tādiem brīžiem, bet jāatzīst gan, ka lietus, kas atrada mūs, bija vien parodija par tēmu un gluži no cukura, mēs taisītas taču neesam. 👍🏼

DSC_0695-2

Brauciens ar motorlaivu arī iznāca gluži vai kā Džeimsa Bonda filmās. Kopā ar otriem tūristiem un viņu šoferi devāmies lejup pa nogāzi uz pilnīgi neskartu, šķietami pamestu pludmali. Saulriets pamazām tuvojās savam zenītam, bija viegla krēsla un apkārt nebija neviena cilvēka. Arī laivu nekur piekrastē nemanījām, bet tieši brīdī, kad bijām jau pusceļā, pie horizonta parādījās motorlaiva, kas devās mūsu virzienā. Smējāmies, ka šī nu gan ir biznesa klases uzņemšana! Pa ezera virsmu, piebraucām pie Šamankas no otras puses, vērojām krasta līniju un klinšu veidojumus no citas perspektīvas, apbraukājām vēl citas mazas saliņas un barojām kaijas. Ar Līgu līdz šim spriedām, ka mums nav tādas īstas ceļojuma sajūtas, jo neliekas, ka esam ārvalstīs. Es, protams, ņemot vērā komunikācijas problēmas, nejutos arī gluži kā mājās, bet likās, ka pietrūkst tas kultūršoks, kas parasti rodas ceļojumos. Bet te, braucot ar mazu motorlaivu pa Baikāla ezeru un vienā pusē vērojot salas reljefu, bet otrā – ātri mainošos, zilos kalnu skatus, milzīgos mākoņus, lietus pēdas un nojaušamu saules laišanos aiz virsotnēm, es beidzot uzķēru to fīlingu – esmu Sibīrijā! Esmu Āzijā, 5000 km attālumā no mājām, vietā, kur ir tik lieli neapdzīvoti plašumi kā pati Latvija un vietā, kur ezers ir bijis jau pirms 30 miljoniem gadu! Var jau būt, ka sajutu arī to misticismu, kas salai un pieguļošajai apkārtnei apvijas. Varbūt tiešām šīs vietas vienkārši ir nenoraksturojami īpašas… 🙃

Par paranormālajām parādībām runājot, vietējie piesauc tiešām daudzas. Ne viens vien cilvēks zvejojot ir redzējis tādu kā, virs ūdens lidojošu, baltu veidojumu – gaismas spīdekli, kas pārvietojas ievērojami ātrāk, kā jebkurš dzīvnieks vai cilvēks. Tā pat, ir mistiskos veidos pazudušas daudzas laivas. Vienā brīdī tu viņu no krasta redzi, otrā – čušs un vairāk nav! Pēcāk arī neko vairāk par zvejas tīkliem atrast neizdodas. Mūsu šoferis stāstīja, ko pats bija pieredzējis braucot ar motorlaivu – laikapstākļi brīnišķīgi, bet te pēkšņi priekšā parādās viļņa siena. Grib griezt atpakaļ, bet tur tieši tāda pati. Viss satumst un viņi kopā ar draugu, vienkārši izslēguši motoru un gaidījuši, kas notiks tālāk, skatoties savai nāvei acīs. Pēc mirkļa viss pazudis un viņi laimīgi tikuši sveikā cauri. 90ajos gados bijusi arī kāda zinātnieku grupa, kas ezera dzelmē ieraudzījuši milzīgu veidojumu – pa pusei cilvēku, pa pusei dzīvnieku. Centušies to notvert, bet radījums izveidojis tādu kā vilni un no dziļuma ar švunku visus pētniekus izmetis krastā. No padsmit cilvēkiem izdzīvojuši vien knapi četri un principā visiem prātiņš aizgājis šreijā. Valdība likusi klusēt par notikušo un draudējusi izrēķināties ar tiem, kas runās, bet ir bijuši vietējie, kas redzējuši kā tie cilvēki ir neiedomājamā veidā izmesti krastā un tādēļ varējuši šo stāstu nodot tālāk. Bet, ne tikai ezerā notiek visādas dīvainības! Ir vairāki reģioni uz salas, kur mobilajiem telefoniem nav zonas un elektroierīces atsakās darboties. Salai pretējā krastā uz sauszemes, ir blīva meža noaugusi klints, kurā vēljoprojām neviens nedzīvo un necenšas tai piekļūt, jo tiek uzskatīts ka tā ir nolādēta. Savukārt, vietējos mežos notiek mistiski pazušanas gadījumi. Saimnieks teica, ka salas meži ir tik skraji un nekomplicēti, ka apmaldīties tajos vienkārši nav iespējams – vienalga kur, bet tu drīzumā iznāksi pie mājām. Pirms gadiem 30, 40 ir bijis puisītis, kas tagad, jau kā pieaudzis vīrietis, rausta valodu, ir nodzēries un nojūdzies. Viņš septiņu gadu vecumā pazuda uz trīs dienām. Atrasts gan viņš bija pilnīgi neskarts, bet pats stāstījis, ka viņu esot sildījis un uzraudzījis kaut kāds vecītis, kas nav ļāvis ciemata iedzīvotājiem zēnu atrast, jo ik reiz, kad kāds viņiem tuvojies – uzmetis virsū apmetni un padarījis abus neredzamus. Savukārt, viena sieviete mežā aizgājusi ogas lasīt un pēkšņi uznākusi bieza migla un tumsa. Sēdējusi kokā, lai glābtos no dzīvniekiem, kā pašai liekais tikai vienu nakti, jo visu laiku bijis tumšs, bet patiesībā atrasta vien pēc trim dienām. Izklausās crazy? Nu, šie stāsti omulību tiešām neieviesa. 😕

DSC_1052-2

Par laimi, mēs gan neko pārāk dīvainu nepiedzīvojām, tikai baudījām skaisto dabu Baikāla ezera krastos. Devāmies ekskursijā ar auto un izbraukājām salas rietumu krastu. Redzējām ezerus sirds formā un akmeņu krāvumus, kas izskatījās pēc pilīm. Satikām pāris suslikus un daudz dažādu krāsu augus, kuri apbrīnojamajā karstumā, sausumā un vējā ir bijuši spējīgi dzīt savas saknes un turpināt augt, izskatoties pat ļoti krāšņi. Laikapstākļi mūs lutināja un mēs izbaudījām salas burvību un varenību līdz pilnībai! Šoferis mūs aizveda līdz ostas rajonam, kur bija sarunāts, ka gaidīsim savu mikrobusiņu. Jau iepriekš teicu, ka uz salas tā īsti nav atiešanas laiku un autobusa pieturu, ka paņem no mājām vai viesnīcas, ja nepieciešams kaut kur doties. Parasti vadītājs iedod vizītkarti, bet visā tajā trakumā un nogurumā, iepriekšējā dienā bijām aizmirsušas viņam to pajautāt, jo pārāk daudz uzmanības veltījām tam, lai noskaidrotu tieši cikos un, vai tiešām viņš piebrauks mums pakaļ pie naktsmītnes. 😁 Īpašniece, sarunājusi mums šoferi izdomāja, ka gudrāk būtu pēc ekskursijas nevis braukt atpakaļ uz ciematu, bet uzreiz uz ostu, tādēļ aktīvi ņēmās un zvanīja vienam autoostas darbiniekam pēc otra, lai paziņotu, kur mēs nākamajā dienā gaidīsim. Darbinieki nevarēja saimniecei neko precīzi atbildēt vai pateikt, jo viss ir atkarīgs no konkrētā šofera, bet mēs nezinājām, kurš tas būs. Telefona klausules otrā gala, jau gribēja saimnieci pasūtīt simts mājas tālāk ar visām mūsu problēmām, bet viņa ar savu burjatu šarmu pārliecināja autoostas darbiniekus atrast īsto šoferi un visu noskaidrot. Muļķīgi gan bija tas, ka ne tikai mums nebija šofera telefona un viņam nebija mūsējā, bet arī, ka nezinājām sava busiņa numuru un balti Mersedesi te braukāja šurpu turpu. Ekskursijas dienā, kad šoferis mūs izlaida pie autoostas, ap pulksten vieniem atkal sazvanījāmies ar naktsmtīnes īpašnieci un palūdzām, lai viņa noskaidro vajadzīgā mikriņa numuru, ko saimniece arī apsolījās izdarīt un vēlreiz nodot šoferim, kur mēs atrodamies. Pēc brīža mums zvanīja arī no autoostas un precizēja, vai mums ir biļetes, kur mēs esam, kā mūs paņemt un informēja, ka autobuss ir aizkavējies. Pie mūsu naktsmītnes vadītājs piebrauca vien bez divdesmit divos (40 minūtes vēlāk kā paredzēts), par ko mūs informēja saimniece, un nepieciešama esot vēl aptuveni pusstunda, lai tiktu līdz ostai. Kā būtu ar stundu, ko? Krievijā, tiešām ir gluži kā Indijā un nekas nenotiek pēc pulksteņa laikiem, izņemot protams reizes, kad autoostā nokavējām autobusus – tad gan viss bija uz minūti precīzi. Gala beigās mums nācās gaidīt pat vairāk kā divas stundas, bet ar nesliktu skatu. Sēdējām uz milzīgiem baļķiem, ostas teritorijā un varējām līdz maksimumam sasūkt pēdējos, pasaulē vecākā ezera iespaidus. Saulīte sildīja, mēs apēdām gardus čeburekus pusdienās un līdz galam nespējām aptvert – viss, ceļojums ir principā beidzies! No vienas puses šķita, ka tas ir ildzis nedēļām, bet no otras – ka tikai vakar atbraucām.

Ceļš atpakaļ uz Irkutsku bija nogurdinoši garš. Saule vājprātā karsēja caur autobusa logiem, kājas sāpēja un pampa un nevarējām ieņemt ērtāko pozu, lai ilgstošo sēdēšanu pārciestu. Vienā no pieturām,  ainava bija gluži jau kā Latvijā – plaši līdzenumi, pļavas un meži. Sibīrijas burvība bija zudusi. Mēs devāmies mājup.

Bijām sarunājušas, ka paliksim atkal tajā pašā dzīvoklītī, jo tur patiešām mēs jutāmies autonomi un ērti, un, ka mums pakaļ atbrauks izīrētājs. Gandrīz vai pabraucām garām autoostai, jo bijām pārliecinātas, ka tā būs pēdējā pietura un tādā steigā pamanot savu izkāpšanas vietu, paikas maisiņu atstājam busiņā. Nekas daudz jau tur nepalika, bet piemēram, kafija mums būtu sanākusi tieši vēl vienam rītam. To ieskaitījām pie konkrētās dienas piedzīvojumiem un atkal devāmies uz veikalu, lai iepirktu vakariņas, kas šoreiz izdevās karaliskas, un ēdamo lidojumam. Ja kas, tad lielveikalā izvēle bija tiešām milzīga. Ne miņas no iespaida, ka Krievijā nekā nav un viņi dzīvo trūcīgi un nelaimīgi. Nekur citur pasaulē neesmu redzējusi, ka katrai produktu grupai ir savs stends ailes garumā. Piemēram kondensētajam pienam bija atvēlēti veseli četri plaukti, nemaz nerunājot par pārējiem piena produktiem un gaļu! Arī preces uz svara bija vairumā, dažādas svaigi sagatavotas kotletes, marinādes, salāti. Izvēlies, ko vēlies, skaties, ko izvēlējies 😀 

DSC_0936-2

Un tad jau bija klāt arī izlidojuma diena. Irkutskā vēl apskatījām Kazaņas baznīcu – milzīgu monumentālu, krāsainu ēku ar brīnišķīgu altāri iekšā un pievilcīgu dārzu visapkārt. Izstaigājām pilsētas centru, iegriezāmies tirgū, pabaudījām pilsētvidi un tad jau krāmējāmies ceļam uz Latviju. Pilsētā nebija daudz ko skatīties – arhitektūra paknapa, starp koka būdelēm, daudzdzīvokļu mājas un tas arī viss.  Vietām, līdzīgi kā Pārdaugavā. Gribējām gan aplūkot Etnogrāfisko muzeju, bet muļķes nezinājām, ka Irkutskā atrodas tikai administrācija, savukārt, pats muzejs ir Ļistvjankā. Citu apskates objektu mums nebija. Negribējām gluži Ļeņina skulptūrās raudzīties, vai apmeklēt Dekabristu muzeju. Man jau pietika ieraudzīt uz suvenīru brelokiem uzrakstu CCCP, lai kultūras būtu bijis gana. Var jau būt, ka mazliet nolažojām to pēdējo dienu, bet godīgi teikšu – bijām pārgurušas līdz vājprātam. Lai arī nebija mums pārāk daudz ceļojuma dienu, tomēr tās visas izmantojām intensīvi. Gājām gulēt vien ap divpadsmitiem un sešos, vēlākais septiņos, cēlāmies, lai dotos dzīvē. Arī pārdzīvojumi, kuros nācās uzspriegot visas piecas maņas, deva savu. Atgriezušās Irkutskā jutāmies izpumpētas sausas, jo laikam bijām beidzot stresu un sasprindzinājumu palaidušas vaļā.

Pie interesantiem faktiem vēl gribēju pieminēt, ka daudzām mašīnām ir stūres labajā pusē, jo tās no Japānas tiek dzītas uz Krieviju. Tas mūs ik pa laikam patiesi mulsināja. Arī dzīvokļa īpašnieka mersim tā bija un Līga, kas sēdēja priekšā, abas reizes gandrīz apsēdās pie stūres. 😂 Man gan visamizantāk šķita, kāpēc ir vajadzīgs Mercedess, ja blakussēdētaja durvju iekšpuses vienkārši nav? Durvis varēja attaisīt, savienojot divus brīvi krītošus vadiņus un durvis aizcērtot izkrita piestutētais tonējošais loga tīkliņš… Neskati vīru no cepures, jeb auto markas!? 🙄Un otra lieta – var jau likties, ka tie tikai tādi aizspriedumi, kad tiek runāts par Krieviju un alkohola lietošanu, tomēr liela daļa patiesības tajā tiešām slēpjas. Irkutskā mazāk, lai gan alkoholiķiem raksturīgās, uzblīdušās sejas redzējām visai bieži, bet Aršanā gan – katrs otrais pretimnācējs šķita alkohola reibumā. Varbūt tāpēc viņi ir tik laipni? Vienmēr nedaudz zem grādiem? Bet smieklīgākais, ka Aršanā pēc deviņiem vakarā alkoholu nepārdeva. Ar kādu domu? Lai sāk dzert laicīgi? Savukārt, Irkutskā alkoholu nedrīkstēja pārdot ne pilsētas svētkos, ne pirmajā jūnijā – bērnu aizsardzības dienā. Uz to, gan viena mūsu kolēģe vīpsnāja, ka krievi  esot apdomīgi – rūpējas, lai bērni nedzertu.😅

DSC_1121-2

Lidojumi mums pagāja bez aizķeršanās, ja neskaita to, ka ar diviem transportiem, ilgstoši maldoties vispār tikām uz Irktuskas lidostu. Un tā mani tiešām šokēja. Gan, kad ielidojām biju pārsteigta, ka cilvēki tevi var sagaidīt principā pie paša lidlauka, gan kad izlidojām nespēju vien beigt brīnīties cik moderni lidosta ir iekārtota. Idejiski, tu gandrīz vai vari iekāpt pilnīgi citā lidmašīnā, vai citā nepareizajā busiņā. Pirms iekāpšanas ir tikai koka galds, kur tev paskatās biļeti un tādu geitu gandrīz vispār nav. Iet liela cilvēku rinda kopīgi uz priekšu un, ja paveicas, tad pagriežas uz pareizo koka galdiņu, lai dotos uz īsto galamērķi. Sevišķi droši! Savukārt, sešu stundu lidojums bija viens no neciešamākajiem manā mūžā, bet Līga jau gandrīz bija gatava prasīt skābekļa masku, tādēļ ka karsts bija vājprātīgi. Es pat gāju speciāli pārvilkt šortus un pa lidmašīnu bleserēju teju plikās kājās un krekliņā uz lencītēm, kas vienalga neko tā īsti nelīdzēja. Pagulēt arī nebija iespējams, jo ik pa laikam tevi modināja uz ēšanām. Te gan arī ir neliels stāsts – kad pirkām biļetes, bija jānorāda pusdienu izvēle. Turpceļā varēja izvēlēties visu, sākot no kontinentālajam pusdienām, krievu nacionālās virtuves līdz pat veģetārajam piedāvājumam, bet lidojumam atpakaļ, mums automātiski tika izvēlētas veģetārās pusdienas. Par to bijām aizmirsušas un jau siekalojāmies domājot, kā mums būs vistiņa ar dārzeņiem, divi saldā veidi un kūka. Dabūjām sautētus dārzeņus, džema bundžiņu un pusotru šķēli ananāsa. Yes! Brīnums, ka saldējumu pēc tam mums tomēr piedāvāja, jo gan jau ka tas no govs piena tomēr bija taisīts. 🤔

Maskavā mums vajadzēja mainīt terminālu un tas bija gandrīz kā skrējiens pēc miljona, jo starp lidojumiem mums jau tāpat bija knapi divas stundas, savukārt Irkutskas lidmašīna ielidoja vēl vēlāk. Super sajūta, kad pēc sešu stundu sēdēšanas, tev ir jāskrien. Kājas kā baļķi un vispār neklausa. Apstājoties uz eskalatora pēdas no šoka dīvaini smeldza. Izgājām cauri pasu kontrolei un mani gandrīz vai neizlaida cauri, jo biju uzvilkusi brilles un matus sataisījusi astē, bet bildē man ir čolka un Latvijas PMLP fotošopa meistars man ir uzkrāsojis tik melnas uzacis un lūpu kontūru, ka izskatos kā krievu prostitūcijas biznesa karaliene. 🤦🏼

Lidojums uz Rīgu, jau bija gandrīz vai baudījums un sen es nebiju bijusi tik priecīga atkal ieraudzīt Latvijas āres. Vienalga, ka ārā tikai +13 grādi, vienalga, ka ir nakts un esam, ceļā uz mājām pavadījušas tieši 12 stundas, vienalga viss! Mēs esam Rīgā! Kad iebraucu, nu jau sava, rajona ieliņā, kuras tehniskais stāvoklis ir ieturēts labākajās Oļhonas tradīcījas, beidzot izjutu to sajūtu, ko esmu gaidījusi kopš pārvākšanās – esmu mājās! 😊

Taisot tādu rezumē, varu viennozīmīgi apgalvot, ka šis ir bijis viens no piedzīvojumiem bagātākajiem ceļojumiem un šķiet, ka vēl neesam tā īsti vispār sapratušas, kas notika un, kas varēja notikt. Kad kolēģes jautāja “Labi, ka satiki to vīrieti, vai ne?”, es pirmajā brīdī vispār nesapratu, ka viņas atsaucas uz kāpienu pēc sniega, jo arī pēc tam notika tik daudz dažādu notikumu un nervus kutinošu situāciju, ka biju tās izslēgusi no savas apziņas. Bet jā, ar atbildi labi gan, būtu daudz par maz. Mūs tiešām abas ar Līgu šajā ceļojumā kāds īpaši sargāja, palīdzēja un vadīja, jo realitāte par to, ka pilnīgi mierīgi varējām palikt Krievijā uz mūžīgiem laikiem bija visai skaudra. Manuprāt, neesam vēl to apzinājušās, vai arī negribam tā īsti apzināties, jo tagad jau ar mums viss ir labi. Viss ir pat vairāk kā labi. Esam mājās un esam arī redzējušas miljoniem vērtus skatus, piedzīvojušas brīnišķīgus brīžus, ko visticamāk atcerēsimies līdz sirmam vecumam (ja vien atkal nedosimies kādā trakā piedzīvojumā un mums tāds vecums vispār pienāks).  Un, starp citu, ir notikusi vēl viena interesanta sakritība, par kuru uzzināju tikai tad, kad atbraucu mājās. Burjatu galvenā dievība Бурхан, tiek kā suvenīrs atveidots gan no dažādiem akmeņiem, gan koka. Jau Aršanā ieraudzīju mazo figūriņu no nefrīta un tā, kaut kā īpaši man iekrita sirdī. Toreiz to nenopirku, pati nezinu kādēļ, bet pēcāk, kad bija iespēja to nopirkt manis gribētajā zaļajā krāsā, es vienkārši kaut kā aizmirsu. Irkutskā staigājām pa suvenīru bodītēm, bet zaļu atrast neizdevās. Nolēmu, ka man vajag jebkādu un iegādājos dievības atveidu no Čaroīta – dārgakmeņa, kas atklāts tikai 1980ajos gados Sibīrijā, Čaras upes krastā. Joka pēc, jau esot mājās, nolēmu izlasīt akmeņa nozīmi. Izrādās, tas skaitās ļoti spēcīgs, spirituāls akmens, kas tā īpašniekam atgādina “Dzīvo šeit un tagad”. Tā sniegtā enerģija stimulē “radīt maksimāli daudz neaizmirstamu notikumu, kas liks vecumdienās pasmaidīt”. Sakritība? I think not.

Bet, ja pavisam nopietni, tad paldies Burjatijai, paldies Baikāla ezeram un paldies vietējiem iedzīvotājiem – šis ir bijis viens brīnumains ceļojums! Paldies arī lasītājiem un līdzi sekotājiem, ka atbalstījāt un turējāt par mums īkšķus! Līdz nākamajai reizei. 🙃

DSC_1096-2


E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s