ĀFRIKA – sapņu ceļojums

Atzīšos, ka nosaukums varbūt arī ir nedaudz par skaļu, tomēr nemaz ne tik tālu no patiesības.


Protams, ka aizceļot uz Āfriku nav bijis mans mūža sapnis no bērna kājas, tomēr vēlme parādījās jau krietni pirms Berlīnē piedalījos “Ārsti bez robežām” intervijā. Mani kaut kā fascinē tā neskartā daba, tā ainavas un dzīvnieku daudzveidība. Tas eksotisms, pilnīgi citādā kultūrvide un jā – arī bērni, kas cieš badu un sievietes, kas mirst dzemdībās. Man vienkārši tas viss šķiet neaptverami! Kā viņi ir spējīgi saglabāt smaidu, kā spējīgi turpināt dzimtu un kā – vienkārši eksistēt? Un, kā noprotat, šeit es nerunāju par Maroku ar krāsainajām flīzītēm un musulmanismu, vai Ēģipti ar savām piramīdām, kūrortiem un slaveno kaulēšanos par sievas cenu. Šeit es runāju par īsto Āfriku. Par džungļiem un savannām! Par Malārijas draudiem, Zikas vīrusu un Ebolu. Par žirafēm, lauvām, degunradžiem un zebrām. Par to, kā 21.gadsimtā sievietei vienai ceļot tiešām var būt bīstami un par to, ka pēc saulrieta uz ielām iziet nav ieteicams nevienam. Lai gan patiesībā – es tiešām te tikai gudri spriedelēju, jo līdz galam vispār nespēju apzināties uz kurieni es dodos un uz ko esmu parakstījusies… 🙈

Teikšu atklāti – man bija ļoti bail un es patiešām ilgi kalkulēju un pārdomāju slaveno “būt vai nebūt”, jebšu – braukt vai nebraukt. Tas, ka viena izceļoju četrus dažādus Indijas reģionus, neko nenozīmē. Tā vairs nav Āzija, kuras mentalitāte un kultūra man ir izprotama. Kur es zināju, kādi piesardzības pasākumi ir jāievēro un kur man nebija jābaidās no tādām saslimšanām, kurām nav pat īstas profilakses. Tā ir Āfrika ar tumšādainiem cilvēkiem, terorisma un sacelšanās draudiem, noziedzību, infekciju riskiem un tā tālāk un tā joprojām. Tā ir Āfrika, kur būt baltādainam jau nozīmē piespraust pie pieres šautriņu mērķi. Un savu ādas krāsu es mainīt nevaru… Bet tad, mans piedzīvojumu gars uzvarēja bailes un es izlēmu doties nezināmajā! Divpadsmit dienu garā, ekstrēmā safari ceļojumā cauri labākajiem un skaistākajiem nacionālajiem parkiem Kenijā un Tanzānijā. 💪🏼

IMG_20181107_201137.jpg

Ja nedaudz par ceļojuma loģistiku, tad vispirms es nopirku avio biļetes. Tā kā man vienmēr vajag pilnīgi visu un daudz, tad, protams, izrēķināju pilnas divas nedēļas. 12 dienas Āfrikā un pa vienai dienai pārsēšanās punktos – Parīzē un Amsterdamā. Lidojumus veiksmīgi sakombinēju tā, ka nav jānakšņo šajās Eiropas metropolēs, bet varu vien aizšaut no lidostas līdz centram un nedaudz pabaudīt pilsētu. Tālāk tad meklēju kādu safari es vēlos – kādas ir cenas, kādas ir manas iespējas un, kuru safari kompāniju izvēlēties. Tas bija traki grūti, jo informācijas ir maz. Atsauksmes var atrast tikai par dažām kompānijām. No tām, liela daļa nepiedāvā iespēju pievienoties jau nokomplektētai grupai, bet privātais safari maksā no pieciem tūkstošiem un uz augšu. Citām kompānijām ir konkrēti datumi, bet novembris skaitās nesezona, jo sākas lietus periods, tādēļ man vēlamie datumi nav pieejami. Atrast relatīvi lētu, fleksiblu un uzticamu kompāniju bija tiešām grūts un nervu šūnu paņemošs process. Bet man izdevās (vai vismaz pagaidām tā šķiet, jo kārtīgu atsauksmi varēšu nodrošināt tikai pēc ceļojuma beigām)! Tālāk tad sekoja visi depozīta iemaksas procesi, kas arī nemaz nebija tik viegli, jo bankas konversijās gandrīz pazaudēju 300 USD; uztraukumi par to vai mani neapkrāps; vakcinācijas kalendāra individuāla pielāgošana un regulāra mainīšana, izgudrojot arvien labākus risinājumus; informācijas iegūšana par to, kas mani varētu sagaidīt un tā tālāk un tā joprojām. Vienvārdsakot, gatavošanās tiešām milzīga.

Kopš jūlija esmu izlasījusi teju vai tūkstotis un vienu rakstu par to, ko ģērbt, no kā uzmanīties, kam sagatavoties un ko gaidīt. Melnu vilkt nedrīkst, jo pievilina malārijas odus, zils patīk cece mušām, krāsains un spilgts aizbaida savvaļas dzīvniekus, bet balts tik ātri iegūst sarkanīgo putekļu nokrāsu, ka tu pat nepaspēj apgriezties ap savu asi. Tā nu somās krāmēju vien bēšīgu un haki krāsas apģērbu, pārsvarā ar garām rokām un nosegtām kājām. Tāpat, līdzi ņēmu miljons dažādu medikamentu, sākot ar spirta salvetēm un plāksteriem, līdz kortikosterīdu ziedei, loperamīdam un malārijas tabletēm, kuras starp citu divreiz lētāk braucu pirkt uz Igauniju. Precīzāku somas saturu aprakstīšu pēdējā ceļojuma ierakstā un tad arī nokomentēšu, kas noderēja, kas bija lieks un, kas pietrūka.🙂

IMG_20181107_200900.jpg

Jo vairāk tuvojās izlidošanas diena, jo mazāk es satraucos un bailes nomainīja vēlme ātrāk doties ceļā. Pat par spīti tam, ka viss gatavošanās process tika pavadīts lielā steigā ar miljons citiem svarīgiem darāmajiem darbiem; vīzas apstiprinājuma nebija un ilgstoši nebija arī safari kompānijas rezervējuma atbilde; es biju spējīga izslēgt pogu “stress” un nolēmu, ka jebkurā gadījumā ļaušos notikumu gaitai. Gan jau kaut kā, kaut kādā veidā es tikšu galā! Un sliktākajā gadījumā nobukošu dārgu viesnīcu ar āra baseinu Nairobi centrā, pie kura gulēšu divas nedēļas.

Domāju, ka neuztraukties palīdzēja arī uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmais, par ceļojumu informēto cilvēku skaits – sākumā trīs, bet vēlāk jau seši. Mana izvēle bija pamatoti apzināta – jo mazāk personu zina, jo mazāk viedokļu jāuzklausa! Es šoreiz patiešām nevēlējos liekus jautājumus, šausmināšanos, aizspriedumus – tas viss rada papildu stresu. Zināja tie, kuriem ir jāzina un uzzināja tad, kad bija jāuzzina! Viņi man palīdzēja dažādos loģistikas jautājumos, aizdeva vairākas sevišķi būtiskas lietas, ko ņemt līdzi ceļojumā un priecājās līdz ar mani, par to, ka dodos kārtējā varenlielajā piedzīvojumā. 😊

IMG_20181107_201103.jpg

Trīsdesmit pirmā oktobra agrā rīta stundā bija pienācis laiks uzsākt manu novembra ceļojumu. Latvijā bija sācis viesoties anticiklons un termometra stabiņš rādīja +8°. Kā jau bieži ar mani notiek, pametot Latviju, tajā iestājas silts laiks, savukārt ierodoties Parīzē deviņos no rīta bija vien +4°. Neskatoties uz to, atgriezties Francijas galvaspilsētā vienmēr ir pat vairāk kā patīkami, jo franču šarms spiežas pa porām laukā jebkuros laikapstākļos un diennakts laikos. Kā vienīgo mīnusu varētu minēt visur apkārt klejojošos armijniekus ar automātiem. Pie tā nevar pierast, jo ikreiz ieraugot militāristu un, kur nu vēl ar pielādētu munīciju, pārņem vieglas šausmas par relatīvo drošības izjūtu, kādā dzīvo.

Parīzes izpētei bija atvēlētas aptuveni astoņas stundas, bet ieplānojusi neko daudz nebiju. Galvenais, gribēju atkal vaigā satikt visskaistāko metāla monstru, kāds ir uzcelts, jo, lai vai kā pats Eifelis torni nievāja, tajā slēpjas kaut kāda burvība… Vēlreiz aplūkoju Notre Dame un tad pa ceļam uz Marsa laukumu, meklējot veikalu kur iegādāties adatu un diegu, jo to aizmirsu paņemt, atkārtoti apskatīju Botānisko dārzu, Panteonu, krāsaināko ielu pilsētā (Rue Cremireux), Invalīdu namu, Luksemburgas dārzus un apbrīnoju, cik patiesībā viegli mūsdienās ir dzīvot! Atrodi lētas biļetes un divu stundu laikā esi pilnīgi citā kultūrvidē. Kopējās ainavas gan tādas neharmoniskas – kokiem lapu gandrīz vairs nav un tās niecīgās, kas palikušas ir sačervelējušās brūnas; savukārt dārzos pilnā plaukumā zied rozes un dažādas citas mazākas un lielākas puķes.

IMG_20181107_200812.jpg

Pēc slikti gulētas nakts, nostaigājusi teju 20 kilometrus un redzējusi Eifeļa torni vēl vienu reizi, jutos visai nogurusi. Tādēļ, sākoties lietum, Republikas laukumā atradu jauku kafejnīcu, kurā ieturēju pusdienas un nobaudīju brīnišķi garšīgo creppe ar Nutellu, banāniem un kokosriekstu skaidiņām. 😋 Tad jau arī bija pienācis laiks atgriezties milzīgajā Charles de Gaulle lidostā, bet ar mazu misēklīti… No rīta vecāki man prasīja vai atgriezties Parīzē nav nostalģiski un, vai nepiemeklē deja vu. Uz ko es pilnīgā pārliecībā atbildēju, ka nē, šis ir pilnīgi citādāk – gan ceļojuma mērķis, gan iemesls, gan gadalaiks! Tomēr, nācās gan man to deja vu dabūt, jo precīzi kā pirms pāris gadiem, dodoties ar metro uz lidostu, vajadzīgā metro līnija bija slēgta un nācās pārsēsties trīs reizes, lai tiktu uz vajadzīgo RER B vilcienu. Šoreiz vismaz es neaizbraucu pāris pieturas nepareizā virzienā, kā pagājušā reizē. 🙄 Bet šoreiz, tā kā ceļā devos tieši ap darba laika beigām, piedzīvoju pilnībā pārpildītu vilcienu! Precīzi, kā rāda filmās! Man šķiet, ka pat Dziesmu svētku tramvaji nav tik pilni. Pieturā piestāja vilciens ar apzīmējumu “garš sastāvs”, kurā jau tajā brīdī principā nebija vietu un tad milzīgs pūlis spiedās iekšā, ar masiņu tā teikt, lai tiktu aiz durvīm. Es izmuku no pūļa un domāju nekāpt, jo neesmu šāda veida masu pasākumu piekritēja, tomēr līdz nākamajam vilcienam bija jāgaida 11 minūtes un man bija sajūta, ka situācija būs nemainīga. Kad braukt gribētāji un nākamā vilciena gaidītāji bija sadalījuši savas frontes puses, es apstaigāju citus vagonus un iespiedos vienā, kur man atradās maza mini vietiņa. Lai durvis aiztaisītos man nācās ne tikai ievilkt vēderu, bet arī pieturēt krūtis. Tāda pie durvju stikla piespiesta es braucu gandrīz stundu un teju, teju man virsū draudēja uzklupt klaustrofobijas lēkme. Gaisa trūka, lietusmētelis karsēja un mana seja atradās tik tuvu stiklam, ka tas sekunžu laikā aizsvīda no manas saraustītās elpas.

Nokļuvusi galamērķī un izejot visas drošības un pasu pārbaudes, varēju sākt iekāpšanas procesu lidmašīnā. Līdz tam nesapratu, kāpēc tas paredzēts jau stundu pirms izlidošanas, bet biju aizmirsusi, ko nozīmē ceļot milzīgā, trīs aiļu – deviņu sēdvietu lidmašīnā. Ļoti daudz pasažieru! Vājprātā daudz! Iekāpšana bija sadalīta piecās sekcijās, lai neveidotos viena gara, bezizmēra rinda un principā tiešām ilga pilnas četrdesmit minūtes. Viss bija ļoti labi, apkalpošana un serviss visaugstākajā līmenī. Vienīgais mīnuss bija ventilācija – to nevarēja pats noregulēt, līdz ar to man nedaudz trūka gaisa, kā vienmēr, bet visādi citādi, gandrīz desmit lidojuma stundas es ņēmu un nogulēju. Protams, var diskutēt par miega kvalitāti, jo pēc 23 ceļojuma stundām, kas pavadītas staigājot un sēžot, ielidojot Nairobi jūtos tā, it kā gulējusi nebūtu vispār. Varbūt arī lidmašīnā piedāvātais un izdzertais vīniņš nepalīdzēja. 🙄 Labi, ka paklausīju padomam un biju uzvilkusi kompresijas zeķes, jo pat ar tām man bija uzpampušas vietas, ko zeķes nesedza – ceļi, pēdas un pirksti. Sākumā pat īsti paiet nevarēju, cik ļoti smeldza, tomēr pēc pārģērbšanās un sapošanās rītam, diskomforts bija ja ne pagaisis, tad vismaz ievērojami mazinājies.

IMG_20181107_201029.jpg

Par laimi imigrācijas process noritēja veiksmīgi. Parādīju savu vīzas maksājumu, aizpildīju anketu un ar pasē iespiestu zīmogu, nodotiem pirkstu nospiedumiem un uzņemtu foto, oficiāli biju iekļuvusi Kenijas galvaspilsētā Nairobi!


TURPINĀJUMĀ:

[..] Pie lidostas mani vajadzēja sagaidīt safari firmas šoferim… [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s