Āfrika – pirmie iespaidi

Pie lidostas mani vajadzēja sagaidīt safari firmas šoferim, bet iznākot patīkami siltajā Āfrikas gaisā, savu vārdu uz šiltītes neredzēju.


Kā muļķe staigāju gar garo, tumšādaino kenijiešu sagaidītāju rindu un jau sāku domāt plānu, ko darīt tālāk – vispirms jādabū sim karte un tad var zvanīt kompānijai un lamāties! Bet lēnām kustoties atpakaļ uz rindas sākumu un vēlreiz lasot izdrukātās lapiņas, es beidzot ieraudzīju savu vārdu. Līdz šim brīdim nezinu, vai šoferi vienkārši nepamanīju vai viņš patiešām nokavēja. Sliecos gan domāt ka otrais variants būs patiesais, jo šoferis man jautāja: “Vai ilgi te stāvēji?”, tomēr neizrādīja arī ne mazāko nožēlas pazīmju, ka ieradās pēc sarunātā laika. Un es noteikti izgāju krietni vēlāk no lidostas, jo pārģērbos un mazliet nočakarējos ar pildspalvas meklēšanu un deklarācijas aizpildīšanu, kā citi manas lidmašīnas pasažieri. Bet lai vai kā – biju nokļuvusi īstajā Āfrikā, tieši tā kā gribēju! Sešos no rīta bija tikko uzlēkusi saule un gaiss bija krietni citādāks, kā biju to iztēlojusies. Nepavisam nebija Delhi tveices un smoga, bet gan spirdzinošs svaigums, kuru patīkami sildīja pirmie saules stari. Pavisam netālu no ekvatora, novembra pirmajā dienā temperatūras stabiņš radīja +16°. 😊

IMG_20181109_212000

Emocijas dodoties uz Nairobi galvaspilsētu ir grūti aprakstīt, jo nu ir palicis tikai viens kontinents kurā neesmu bijusi un tā ir Austrālija. Līdz ar to, ir maz lietu, kas mani pārsteigtu un ir visai sarežģīti noķert to wow faktoru, bet Āfrikai tas izdevās! Skati visapkārt liekas tādi nedaudz neloģiski. Kaut kur zaļo koki un zied lillā, baltiem un sarkaniem ziediem. Citā pusē sniedzas neiedomājami plaši līdzenumi ar izkaltušu zāli un mini, purvu izmēra, kokiem, bet aiz tiem, visu horizontu caurauž kalni. Apkārt lido dažādi putni – plēsēji, gārņi un mazi krāsainie, bet pie šosejas malas guļ antilopes, kā izskatās, pilnīgi netraucētas. Saceltas mietu un kartona būdiņas, bet dārgākās jau gatavotas no māliem. Blakus augstceltnes un mūra mītnes ar logiem, kas izskatās krietni labāk par mūsu vietējām hruščovkām. Ir cilvēki, kas vienkārši guļ zemē ar lupatu maisu blakus, ir bērni, kas skrien gar mašīnām plikām kājām un cenšas garāmbraucējiem pārdot banānus un paštaisītas rotaslietas. Bet turpat līdzās ir arī tādi, kas kā īsti eiropieši, staigā ar austiņām ausīs un ir ģērbušies pēc labākajām modes tendencēm. Tāpat var redzēt arī krietni aizdomīgus vīriešu grupējumus, kas pārvietojas, kā īsti izsitēji ar melniem hūdijiem. Un visur ir baigā miskaste. Mētājas pet pudeles, kaut kādas lupatas, iepakojumi, kartona gabali. Pa ielām brauc gan vājprātīga paskata pussalauzti auto, gan jaunākās sērijas BMW. Ļoti, ļoti dīvaini ir šie skati! Tik dīvaini, ka es pat nevaru aprakstīt kādas sajūtas tas manī radīja… Tāpat arī laikapstākļu maiņa ir mistiska. Pie lidostas spīdēja saule un debesīs nebija gandrīz neviena mākonīša, savukārt tuvojoties pilsētai, mākoņi to principā apēda un saules stari nebija redzami nemaz. Šoferis skaidroja, ka tā ir pilnīga norma Kenijā. Ir vietas, kur visu cauru gadu spīd saule un ir vietas, kur vienmēr līst. Es gan domāju, ka Nairobi gadījumā tur ir arī kāds sakars ar piesārņojumu no kā tie mākoņi veidojas, bet to nu es tiešām nedrīkstu apgalvot. Un starpcitu, vīriešiem gandrīz visiem trūkst kāds no priekšējiem zobiem. Negribas prasīt, bet varbūt tas kāds rituāls? Jo nevar taču būt, ka izkrīt tikai viens priekšējais, bet pārējie zobi balti stāv…

Lai nu kā, sasniedzām pilsētu un es satikos ar firmas menedžeri. Viņa man izstāstīja aptuveno plānu, ka Kenijas daļā mēs būsim mazas grupas, jo beigusies tūrisma sezona, savukārt Tanzānijas daļā tik ekskluzīva ceļošana vairs nesanāks. Tāpat izstāstīja vēl dažādas būtiskas organizatoriskas detaļas, palīdzēja iegādāties vietējo sim karti ar interneta savienojumu un parādīja, kurā kafejnīcā ir garšīgākā kafija. Starp citu, skrienot notikumiem pa priekšu – tā arī ir bijusi vienīgā baudāmā melnā dzira visā Kenijā, kamdēļ šobrīd esmu pārgājusi uz kofeīnu saturošu tēju. Ap pulksten deviņiem, kopā nu jau ar citu šoferi-gidu un safari minivenu, tad arī sākās mans ceļš dziļāk Kenijā. Devāmies uz Masai Mara nacionālo parku, gandrīz pie pašas Tanzānijas robežas. Pa ceļam piestājam Lielā Rifta ielejas skatupunkā, kas ir lielākā zemes garozas lūzuma vieta pasaulē. Lēš, ka šajā punktā Austrumāfrikas reģions kādreiz atdalīsies no pārējā kontinena, jo ieleja pārvērtīsies par jūru. Vēl ieleja ievērojama ar to, ka šeit atrastas cilvēku priekšteču atliekas, kas ir 10 miljonus gadu vecas. Šī luzumpunkta vieta ir arī seismiski aktīva zona un tai blakus atrodas Longonota kalns, kas ir vulkāns 2700 m.v.j.l. augstumā. Atkārtošos – skats neaptverams!

IMG_20181109_212135

Dodoties tālāk, vienā no pieturvietām mums pievienojās japāņu pāris, kas kopā ar mani plānoja apmeklēt Masai Maru. Neko daudz par viņiem nezinu, jo japāņu angļu valoda ir pilnīgi neizprotama. Man ir grūti uztvert pat vietējo teikto, lai arī angļu valoda ir otrā oficiālā valoda Kenijā, jo izruna un akcents ir tiešām savāds, pie kam viņi norauj galotnes un bubina pavisam klusu. Un, ja pat amerikānim (par kuru vēlāk) ir vairākkārt jāpārprasa, kas ir teikts, tad kur nu vēl man, kurai angļu valoda nav dzimtā. Tā nu trīs dienas, ko pavadījām kopā ar japāņiem pārmijām vien pāris vārdus, jo village viņi izrunāja precīzi kā bridge, bet England nosauca par kaut kādu Ēngrand. Vakarpusē arī ar šo valodas barjeru sanāca joki. Gids piedāvāja apvienot divu dienu pāris stundu safari vienā pilnā dienā, jo tad ir vairāk laika, lai aizbrauktu daudz tālāk. Japāņi pusstundu neko nesaprata, domāja, ka viņus piekrāpj samazinot game drive skaitu (tā sauc vienu safari braucienu, jo tajā tiek meklēts geims, jeb dažādi dzīvnieki. Mazliet nesaprotami, bet latviski nav iespējams iztulkot). Patiesībā gids gribēja mums parādīt maksimāli daudz, jo viņu galvenā misija ir apmierināti klienti! Viņiem nav izdevīgi krāpties, jo šajā pasaulē viss notiek atsauksmju līmenī. Un piebilstot, varu teikt, ka mūsējais tiešām ir top-notch gids – vienmēr parūpējas par labākajiem skatu punktiem! Bet pabeidzot par japāņiem, mēs pa abiem mēģinājām viņiem ieskaidrot kas ir kas. Gids zīmēja shēmas un plānus, bet es centos saskaldīt katru teikumu un vārdu, lai viņiem beidzot pielektu. Gala beigās, kad japāņi it kā saprata un piekrita visam, gids pat lika improvizēti parakstītes uz mazas rūtiņu lapiņas. Bet tā nu bija atkāpe no tēmas.

IMG_20181109_212118

Paņēmām japāņus un devāmies pusdienās, kas bija manas pirmās šajā kontinentā un tās bija tiešām pretīgas! Bezgaršīgi, nedavārīti dārzeņi, kaut kāda makaronu šļurga un cieti rīsi. Pilnīgi bez garšvielām un sāls. Uzlēju kaut kādu čili mērci un ēdu tikai tāpēc, ka pēdējo reizi savu kuņģi, ja neskaita rīta kafiju, piepildīju iepriekšējā vakarā lidmašīnā. Bet nu jā, ja kāds kaut reizi man atļausies pateikt, ka Indijā bija negaršīgs ēdiens, tad es zināšu, kur viņu sūtīt nākamajā ceļojumā! Paēduši pusdienas turpinājām ceļu, kas strauji nomainījās segumā. Ne miņas no asfalta, tikai smiltis un mālaina zeme. Un zemei jau nebūtu ne vainas, ja nebūtu trepes, bet tur, kur nav trepes, tur ir tādi izskaloti vaļņi, ka pusi no brauciena tu vai nu lidinies pa gaisu vai gāzelējies uz visām pusēm. Vājprātīgi neciešams brauciens divu stundu garumā! 🙄

Pamazām jau iebraucām parka tuvējās apkārtnes teritorijā un mūsu uzmanību sāka novērst dažādi dzīvnieki – antilopes un žirafes, kas pašā ceļa malā netraucēti mielojās! Es nebeigšu atkārtoties, sakot, ka šis viss ir nereāli – zebras un žirafes gar ceļa malām ir redzamas krietni vairāk kā Latvijā kāda lapsiņa, nemaz nerunājot par stirnām, briežiem un alņiem. Starpcitu, šis ir pirmais solo ceļojums, kurā man būtu gribējies kādu latviski runājošu ceļabiedru, jo to sajūsmu ieraugot tik eksotiskus dzīvniekus gribas skaļi izkliegt līdz pēdējai detaļai, bet angliski jau tu saki vien: this is beautiful; oh, he is so cute vai wow, there is a lion! Un thats it… 🤷🏻‍♀️

IMG_20181109_212252

Sasnieguši nometnes vietu tikām iepazīstināti ar iekšējās kārtības noteikumiem, cikos sākas vakariņas un, ka teltī nevar atstāt vērtīgas mantas. Nu jā un tad arī slavenā gulēšana teltīs. Šīs gan bija patiešām civilizētas – ielieti pamati un kvadrāts sadalīts divās zonās, vannasistabas puse norobežota ar nelielu mūra pusstarpsienu. Tādam veidojumam virsū uzlikta lielā pasākumu telts, bet virs tās arī metāla jumts. Elektrība un ūdens teltī ir it kā nodrošināta. Par to vai tas bija karsts ūdens, es gribētu diskutēt un par to vai elektrība skaitās tikai gaismas avots, ja nav neviena kontakta, man arī būtu ko teikt. Bet nē, nē viss bija labi! Nomazgāties spēju, moskīti pa nakti nesakoda un telefonu varēja uzlādēt recepcijā. Un brīdī, kad pēc pilnu divu diennakšu ceļa, tu beidzot tiec dušā, tev ir pilnīgi vienalga kādā temperatūrā ir ūdens. 🙈

Un tā stundiņu atpūtušies mēs devāmies savā pirmajā geim draivā. Nemūžam nebiju iztēlojusies kaut ko tādu! Es domāju, ka mēs brauksim un varbūt kaut kur pļavā, tur tālumā, pēc trīs stundu gaidīšanas, ieraudzīsim vienu zebru, piemēram, kura pamanījusi, ka no auto jumta ceļas ārā cilvēki ar gariem pīķiem (foto objektīviem) un smieklīgām cepurēm, muks atkal prom, ko kājas nes. Bet mana kvēlākā vēlme bija ieraudzīt lauvu. Neko daudz, kaut vai tikai lauvas ausi noslēpušos starp zāles stiebriem. Šādas iedomas bija tik tālu no patiesības, ka tālāk vairs nav iespējams! Izrādās, iebraucot oficiālajā parka teritorijā paveras skaista, pauguraina un milzīga ainava, kurā uz tēju katra pleķīša ir kāds dzīvnieks un, ja nav uz katra, tad kaut kur netālu ir lieli bari! Patiešām!! Vispirms ieraudzījām gnu, tad zebras, divu veidu antilopes un vairākus mazputniņus. Dzīvniekus auto neuztrauc vispār! Antilopes skrien prom, ja ir nostājušās uz ceļa, pa kuru mēs braucam, bet tas arī viss. Gnu vairāk baidās no cilvēku runām un skatiem, bet zebrām mēs šķietam ļoti interesanti – vari ar viņām saskatīties minūtēm ilgi un parasti būt pirmais, kas padodas, lai novērstos. Un tajā brīdī, kad jau visi trīs bijām aplaimoti redzot vien šos dzīvniekus, pa rāciju (katrā oficiālajā safari auto ir radio uztvērējs, pa kuru gidi savstarpēji sazinās, ja ieraudzījuši kaut ko tūristiem rādāmu) izskan paziņojums, ka tajā un tajā konkrētajā vietā ir lauvas. Piebraucot manījām vēl trīs tūristu auto, kas smaidoši nolūkojās skatā – sešu lauvu bārā! Es biju ekstāzē! Pirmkārt, nevis viena lauva, bet sešas; otrkārt, nevis paslēpušās, bet pilnīgi redzami dzīvo savu dzīvi, rotaļājas, mīļojas, kaujas, atpūšas; un treškārt, nevis kaut kur tālu, knapi saredzamas, bet pavisam tuvu, gandrīz vai rokas stiepiena attālumā Man šķiet, ka lauvas mēs vērojām vismaz minūtes četrdesmit, jo tie tiešām ir īpaši un gudri dzīvnieki ar savu raksturu, savām vēlmēm un vajadzībām. Viņi nevis vienkārši eksistē, bet bauda dzīvi. Vismaz tā no malas tiešām izskatījās.

IMG_20181109_212332

Nometnē atgriezāmies nedaudz pēc saulrieta, jo to sagaidījām parka teritorijā priecājoties par brīnumskaisto ainavu un dzīvnieku bariem tajā.


TURPINĀJUMĀ:

[..] Pirmo nakti Āfrikā pavadīju neaizslēdzamā teltī, nekurienes vidū… [..]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s