Āfrika – dzīvnieku “medībās”

Pirmo nakti Āfrikā pavadīju neaizslēdzamā teltī, nekurienes vidū.


Jāatzīst gan, ka šādas nometnes apsargā un tās ir relatīvi drošas, tomēr miegs vienalga man bija saraustīts. Cauru nakti gar telts sienām nemitīgi kaut kas čaukstēja, čubinājās un līda, šķiet, ka arī putni neapklusa ne uz vienu sekundi. Laikam jau jāsaka arī, ka šajā ceļojumā esmu bailīgāka nekā, piemēram, Indijā. Visvairāk mani uztrauc tieši uzbrukumi, kas tēmēti un solo ceļotāju-sievieti. Varbūt man likās, ka indieši ir izglītotāki? Iespējams! Iespējams, ka ejot pa Delhi ielām jutos droša, jo ticēju, ka policisti un garāmgājēji man palīdzēs, ja būs nepieciešams. Te gan man tādas sajūtas nav, jo jebkuru vīrieti, aizdomīga paskata sievieti un pat bērnu uztveru kā potenciālu uzbrucēju. Mazliet šizofrēniski? Varbūt! Bet te rodas sajūta, ka ja kāds Tev uzbruks, tad pārējie pievienosies, lai sadalītu lomu. Protams, ne visur. Nairobi centrā jutos relatīvi labi, bet mazajās pilsētiņās es viennozīmīgi nevēlētos viena pastaigāties pa tirgu, piemēram. Un, ja man jābūt pavisam godīgai, es pat gidam tā īsti neuzticos… Protams, tā ir tikai viena sajūtu šķautne, kas ik pa laikam uzpeld, jo patiesībā līdz šim satiktie cilvēki ir bijuši ļoti laipni, izglītoti, jauki un pretīmnākoši. Man nav bijušas nevienas problēmas ar vīrieša dzimuma pārstāvjiem. Jā, man nepatīk tie joki, kuros man piedāvā kādu vietējo draugu, bet es pasmejos un mainu tematu. Tā pat neciešu, kad jautā par to, kāpēc ceļoju viena, vai man ir draugs, vai esmu precējusies, vai man ir bērni un tā tālāk un tā joprojām… Bet varbūt viņi vienkārši ir ļoti zinātkāri vai, pareizāk sakot, ziņkārīgi. Jo arī sievietēm interesē no kurienes es esmu, ko esmu redzējusi, cik ilgi būšu Kenijā, vai man te patīk. Un, ja kas – lielākā daļa zina, kur atrodas Latvija, ideālā gadījumā pat zina, ka esam Baltijas valstu sastāvā, bet to, ka esam tuvu Krievijai zina tiešām visi. Un tagad šo rakstot, es atcerējos, ka arī Indijā man uzdeva tādus pat mulsinošus jautājumus, varbūt vienkārši viņiem tiešām interesē kā un kāpēc sieviete ceļo viena, jo viņu kultūrā tas nav pieņemts un nenotiek? Jā, es turēšos turpmāk pie šāda scenārija!

Tā nu, pēc maz un slikti gulētas nakts, bez piecpadsmit sešos mums jau bija jābūt gataviem, lai aši iestiprinātos pirms daudz sološās, pilnās geim draiva dienas. Saullēktu sagaidījām jau parka teritorijā un tas bija tiešām skaists! Kas interesanti – te viss notiek ļoti ātri. Sešos saule uzlec un sešos noriet. Tātad no rīta piecas minūtes pirms sešiem ir pilnīga pekle, bet vakarā piecas minūtes pēc sešiem iestājas nakts. Visgrūtāk pierast bija pie tās ātrās tumsas iestāšanās, jo fiziski ir sajūta kā vasarā, gaisa temperatūras un ziedošo augu dēļ, bet mums vasaras vakari ir gari, pretēji Āfrikas tumšajām novakarēm.

IMG_20181112_183238

Skaistu saules uzlēkšanu vēl īpašāku padarīja desmitiem gnu, kas turpat blakus ceļam brokastoja. Tie nu gan ir savādi dzīvnieki! Gids noraksturoja viņus, kā trīs dzīvnieku savienojumu – zirga aste, antilopes augums un bufalo galva. Viņi tiešām ir tādi neproporcionāli ar savu mazo pēcpusi un milzīgi kuplo galvas rotu! Turpat dzīvojās arī zebras. Ir brīnišķīgi skatīties, kā dzīvnieki, kas redzēti tikai zoodārzu šaurībā, uzvedas brīvā dabā. Kā veido barus un ģimenes. Kā mazuļi spēlējas un mammas viņus sabar. Kā kasa muguru vāļājoties pa zemi un, kā uztver cilvēku – kā tādu piedēkli, kuram skatīties acīs un izvērtēt – bēgt vai justies neapdraudētam. Turpat krūmos dzīvojās pērļvistiņas, kas ar savu masīvo rumpi nedaudz atgādina mini tītarus, bet staigā tik satraukti kā vistas. Principā jau ar šiem skatiem vien būtu gana, lai es varētu teikt – jā, es biju Āfrikā un redzēju īsto wildlife. Bet patiesībā, tas bija tikai sākums. Pavisam neilgi un mēs piebraucām pie ziloņu ganībām. Viņi bija tik tuvu, ka gandrīz ar roku varēja aizskart! Tajos nebija ne miņas no Indijas izjādes ziloņu vienaldzības un nolemtības. Viņi smaidīgi ēda zālīti un svinīgi gāja mūsu auto garām. Starpcitu, ziloņi guļ tikai pāris stundas diennaktī, bet pārējā laikā ēd. Lielākoties viņi nomirst no tā, ka vecumā zobi izkrīt un viņi nav spējīgi uzņemt un sagremot pietiekamu daudzumu barības, kas ir aptuveni 150 – 300 kg zaļbarības diennaktī. Bet turpat netālu, lielus soļus spēra žirafes un slēpās aiz krūmiem, kad viņuprāt, mēs bijām piebraukuši pārāk tuvu. Grūti ir aprakstīt to, ka redzi katra dzīvnieka raksturu. Cits ir gatavs pozēt un lūkoties tieši kamerā, bet cits mūk projām un skatās uz Tevi no droša attāluma vai arī vispār ignorē, kā mēs to pieredzējām ar lauvām, bet par to nedaudz vēlāk…

IMG_20181112_182830

Tad pēkšņi mūsu gids ieraudzīja kaut ko kustamies dziļāk pļavā un iespieda gāzes pedāli grīdā, lai pievestu mūs tuvāk pie hiēnas, kas grauza vecus gnu ragus. Hiēnām ir ļoti spēcīgs žoklis, tāpēc tās miera vējos var pārtikt arī no kaulos iegūstamām uzturvielām. Hiēna gan jutās visai apdraudēta, jo laikam viņai šķita, ka mēs esam gatavi tos ragus viņai atņemt, tādēļ fiksi saķēra zobos svarīgo mantību un aizskrēja nedaudz tālāk, ik pa laikam pār plecu lukodamās, vai mēs viņai nesekojam. Ja godīgi, es neizprotu, kas tūristiem būtu jādara, lai kāds dzīvnieks viņiem uzkluptu. Jāatzīst gan, ka mēs bijām slēgta tipa auto ar paceļamo jumtu, kā tas tiek praktizēts Kenijā, tomēr pat neviens no mūsu redzētajiem plēsējiem un gaļēdājiem neizrādīja ne mazāko interesi mūs notiesāt launagā.

Šķiet, ka pagāja gandrīz stunda kamēr apbrīnojām to dzīvnieku plieblīvēto skatu – žirafes vienā pusē, ziloņu ģimeni otrā, bet tālāk krūmos arī divus degunradžus. Tad pa rāciju izskanēja paziņojums, ka ir uzieta gepardu ģimenīte, tādēļ devāmies turp, kur zem koka ēnā smagi elsoja un centās atvēsināties seši majestātiski gepardi. Viņi tiešām kā lieli kaķi vienkārši gulšnāja, piecēlās, pamainīja pozīciju un tad uzkrita otram virsū, iekožot ausī, piemēram. Ātrākie dzīvnieki pasaulē, būtu miera vējos varējuši uzlekt uz mašīnas jumta mums nepaspējot ne aci pamirkšķināt, bet likās, ka viņi mūs pat nemana. Drīz pēc tam mums bija iespēja piebraukt arī pavisam tuvu leopardam. Bet te tad ir vēl viens neliels stāsts… 😏

IMG_20181112_183109

Masai Mara ir patiešām milzīgs rezervāts tūkstoš piecsimt kvadrātkilometru platībā. Ievērojams arī ar to, ka priekš šādiem safari braucieniem, tam ir izdevīgi plašs ceļu tīkls. Ir maz lielu teritoriju, kurās nevar piebraukt ar auto. Bezceļu braukšana, protams, šeit ir aizliegta, lai gan izkaltušās un pārredzamās zāles dēļ, to ir pavisam viegli īstenot. Konkrētais leopards atradās mazliet atstatu no ceļa un mūsu gids ar citas tūristu mašīnas šoferi vienojās, ka abi piebrauks vēl mazliet tuvāk. Tikai kādus 20 – 50 nelegālus metrus tuvāk – tā, lai mums būtu iespēja leopardu redzēt aci pret aci, pilnīgi burtiskā nozīmē. Pirms tam gan rācijās ziņoja, ka kaut kur netālu atrodas parka uzraugi savā auto, bet tas abus avantūristus neapturēja no bezceļu braukšanas. Iespēja, protams, neaptverama! Būt tik tuvu, tik bīstamam, ātram un spēcīgam dzīvniekam, kuru pat zoodārzā es nebiju redzējusi tādā attālumā! Pēc pāris minūtēm, leoparda noteikumus pārkāpjošo apskati beidzām un visai strauji devāmies tālāk. Pēc aptuveni 10 minūtēm mūs apturēja parka uzraugi, kas it kā bija redzējuši, kā nobraucām no ceļa un lika samaksāt 45 dolārus, par veikto pārkāpumu. Man tas viss likās, kā kaut kāda apkrāpšanas shēma un līdz šai baltai dienai es nezinu patiesību, bet varu tikai priecāties par burvīgo fotouzņēmumu, kas rotās mana fotoalbuma pirmās lapas! Starpcitu, aptuveni pusstundas laikā, mēs pieredzējām arī nākamo interesanto notikumu, kas tikai pierādīja korupcijas līmenī Kenijas lielākajā nacionālajā parkā. Atradām divus lauvu tēviņus, kas katrs bija nogūlies zem sava krūma, krietni tālāk no ceļa, kā iepriekšējā stāsta varonis – leopards. Pilnīgi mistiskā veidā, še ku re ku, ieradās tie paši uzraugi! Sasveicinājušies ar mums, viņi cēlā žestā ar savu auto piebrauca pilnīgi pie pašiem krūmiem, kur viennozīmīgi nebija ceļa, tā parādot, ka arī mēs drīkstam tikt tuvāk. Kad jautājam gidam – bet kā tad šoreiz varam tā braukt? Viņš atbildēja, ka esam samaksājuši, tātad tagad visi esam draugi. Savāda tā viņu izpratne par noteikumiem ne? Bet, protams, kā tūristiem, kas vēlas redzēt visu, ko viņiem piedāvā, bijām patiesi priecīgi! Gan par iespēju kādu brīdi vērot pašu dzīvnieku karali pavisam tuvu, gan pieredzēt arī, kā maitu lijas cīnās par ēdiena atliekām.

IMG_20181112_183524

Šim visam pa vidu redzējām arī četru veidu antilopes – skaistās un graciozās Tomsona gazeles; milzīgās un masīvas Savannas antilopes; ar lieliem ragiem apveltītās Granta gazeles un vislielāko Āfrikā dzīvojošo antilopi Elandu. Tik neierasti, ka te šie dzīvnieki ir simtu reižu vairāk redzami, kā mūsu pašu stirnas. Tāpat manījām arī viltīgos šakāļus, mūkot no mūsu auto skaņām, pavisam mazus dzīvnieciņus, kas līdzigi surikātiem, slēpās aiz zāles garajiem stiebriem, sekretārputna dibenpusi un krāšņo galvas rotu, kā arī melnu stārķi ar sarkanu punktu uz knābja, kuram pat latviski nosaukumu nevaru atrast…

Pirms pusdienlaika mums vēl paveicās ieraudzīt aptuveni 20 indivīdu lielu ziloņu baru, kas ar vairākiem mazulīšiem ļoti pārliecinoši mainīja savu lokācijas vietu. Ziloņi starpcitu, vienmēr iet pa vienu un to pašu maršrutu, kad migrē un traucējošās lietas (tai skaitā mašīnas, kas nostājušās ne tur, kur vajadzētu) vienkārši pasit malā.

Runājot par migrāciju, novembris ir īstais laiks, kad tādi dzīvnieki kā gnu, dažāda veida antilopes un zebras, pulcējās milzīgos baros un dodas ceļā uz Serengeti parku Tanzānijā. Tas nu arī ir neaptverams skats – milzīgas, milzīgas platības, cik nu vien acis tālu rāda, ir nosētas ar melni raibiem punktiņiem. Braucot cauri šiem lielajiem bariem, mēs nokaitinājām arī Āfrikas bifeļu mātīti, jo viņai šķita, ka pabraucām garām pārāk tuvu viņas mazulim, kurš bija iepalicis un tuvojoties mūsu auto nervozi pieskrēja klāt savai mammai. Tad nu gan mums tika veltīts brīdinošs galvas mājiens ar ragiem pa priekšu un tāds iznīcinošs skatiens uz, kuru tikai cilvēks būtu spējīgs. 😳

IMG_20181112_182947.jpg

Pie šiem lielajiem bariem arī ieraudzījām visai nereālu skatu, kas viennozīmīgi apliecināja – zoodārzā mēs tiešām neesam! Milzīgs gnu bars fonā, bet priekšplānā laiski izgāzušās sēž divas lauvas. Tik tuvu viens otram šie dabiskie ienaidnieki bija, ka likās pilnīgi neaptverami. Kad prasīju gidam, bet kā gnu nebaidās, piemēram, ja te pat ir lauvas, kas var viņus apēst, tad mūsu zinošais šoferis lika paraudzīties tuvāk uz antilopu baru. Visapkārt lielajai dzīvnieku masai bija nostājušies konkrēti bara indivīdi, tik tikko manāmā ierindā, veidojot aizsargapli pārējiem. Šie sargi ar nevilšiem skatieniem kontrolēja situāciju. Pie kam, divas lauvas pret divsimt gnu ir zaudēta cīņa, vājāko labā. Jo kā saka – kopībā ir spēks! 💪🏼


TURPINĀJUMĀ:

[..] Pusdienas mums bija paredzētas turpat parka teritorijā atrodot drošu vietu, kur izkāpt… [..]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s