Āfrika – Masai pieredze

Pusdienas mums bija paredzētas turpat parka teritorijā atrodot drošu vietu, kur izkāpt.


Izklausās traki? Nu, nedaudz bija arī. Protams, lauvu vai hiēnu apkārt nebija, bet nav jau gluži tā, ka dzīvnieki nepārvietojas. Arī gida brīdinājums par to, lai ejam tikai tik tālu prom krūmos meklējot tualeti, lai viņš mūsu kliedzienus varētu sadzirdēt, noteikti nebija iedrošinošs. 😳 Bet nu visiem viss beidzās labi un pusdienojām uz, klasikajās krāsās iekrāsotā, masaju deķīša akāciju ēnā, blakus Maras upei. Tajā laiski vāļājās nīlzirgi, kas no tāluma izskatījās vienkārši pēc akmeņiem, jo principā varēja redzēt tikai viņu muguras. Ik pa kādam brīdim gan galvas tika paceltas, pamainīta poza un dzirdama grūta nošņākšanās. Nīlzirgi pārvietojas un darbojas tikai naktīs, bet pa dienu, saules negatīvās ietekmes uz jūtīgo ādu dēļ, maksimāli uzturas ūdenī. Nu es vairs neatminos, bet šķiet, ka zem ūdens viņi var uzturēties līdz pat piecām minūtēm. Starpcitu, nīlzirgu uzskata par visagresīvāko Āfrikas dzīvnieku, jo tas sargājot savu teritoriju var uzbrukt ikvienam. Tai skaitā cilvēkam… Savā starpā mēs smējāmies, ka nīlzirgi ir psihopāti, jo kā zālēdāji nogalina vien prieka pēc. Un cilvēkus, nīlzirgi statistiski ir nogalinājuši vairāk, kā piemēram, lauvas. 🙉 Maras upe ievērojama ar to, ka tajā mitinās arī lielākie krokodili pasaulē – Nīlas krokodili. To garums sasniedz pat četrus metrus! Mums ļoti noveicās, jo redzējām kā viens tāds dinozaurīgs rādījums ar saviem milzu žokļiem, kurus rotā neiederīgi lieli zobi, parvietojās pa krastu – neiedomājams skats! Par laimi, upes grīva bija krietni zemāk, kā mūsu pusdienu vieta, tādēļ mēs šiem nāvīgajiem radījumiem nebijām traucēklis. Nebija nepieciešams uztraukties, ka pēkšņi aiz muguras varētu dzirdēt krokodilu mutes klakšķināšanu vai savā priekšā ieraudzīt agresīvo nīlzirgu. 🤞🏼

Ēdot, tālumā varējām redzēt gnu un zebras, bet pa ceļam uz pusdienu vietu arī kādu pusstundu vērojām veselu lauvu baru, kas atpūtās ēnā, netālu no upes. Tur bija kādi desmit dažādi pieauguši indivīdi un viens mazulis, kas ik pa laikam vēlējās parotaļāties, bet lielās lauvas lika viņam atpūsties. Interesanti, ka viņi visi gulēja tādā kā aplī, ar ķepām uz iekšu un viens otru atbalstīja. Mazais kurnēja apļa iekšienē un ik pa brīdim kāda liela ķepa tika uzlikta arī viņam. Fantastisks skats!

IMG_20181113_230035

Bet godīgi sakot, šādi safari braucieni nav vienīgi medusmaize un ir visai nogurdinoši. Agri jāceļas. Nemitīgi tiek uzspriegotas visas iespējamās maņas, lai notvertu katru piedzīvoto mirkli. Jāklausās ļoti daudz interesantas informācijas par dzīvniekiem, par viņu ikdienu, par sadzīvi. Jāmēģina galvā iztulkot dažādi teikumi un jautājumi. Jācenšas atcerēties miljons sugu nosaukumi svešvalodā. Saule karsē, vējš pluinī seju. Lielāko ceļa daļu tu stāvi kājās, jo vēlies caur atvērto jumtu redzēt maksimāli daudz. Un manā gadījumā – vēl jāķer arī skaisti, pārdomāti dzīvnieku kadri. 🤷🏻‍♀️ Pusdienlaikā no visa šī smagā darba biju jau patiešām piekususi un gatava doties uz naktsmītni. Iespaidu galvā virmoja tik daudz, ka nespēju vairs neko aptvert. Angliski mana sajūtas varētu raksturot kā overwhelming. Tomēr, tā kā bijām kaut kur tālu, tālu rezervāta džungļos, mums priekšā vēl bija četras stundas atpakaļceļā.

Tā nu, redzējām arī strausus, ērgļus un dažādus mazputniņus. Vēl viena īpaša pieredze bija piedzīvot, kā gepards noķer antilopi, bet hiēna atņem laupījumu un turpat mūsu acu priekšā to sāk notiesāt. Skats notiekti nebija no patīkamajiem un to es sīkāk neaprakstīšu, bet tāda ir savvaļas lietu kārtība un to redzēt ir kā maksa par visu pārējo brīnumaino pieredzi. Un lai gan tas viss uzdzina šermuļus, tomēr daudz vairāk par nabaga antilopi, kas nu bija kļuvusi vien par maltītes gaļu, man bija žēl pirms pāris gadiem redzētās žirafes Parīzes zoodārzā. Atcerējos, cik žirafes dzīvojamās platības iekštelpas bija šauras un tik zemas, ka viņas ragi gandrīz pieskārās griestiem. Un vienīgais, ko tā nabaga žirafe darīja bija staigāja pa apli 10×10 metru rādiusā. 😒 Nelaimīgā antilope vismaz savā, lai arī īsajā, dzīvē skrēja pa laukiem un plašumiem, ēda zālīti un dzīvojās ar milzu baru vienā kopībā… Lieki teikt, ka es vairs nemūžam nebūšu spējīga aiziet uz zoodārzu un pēc šīs pieredzes, es tos neatbalstu vēl vairāk. Lai man piedod visi vecāki, kas grib saviem bērniņiem parādīt dažādas dzīvnieku sugas, mūsdienās to var izdarīt arī interaktīvi. Dzīvojam taču 21.gadsimtā! Ir pieejams gan internets, gan dažādu dzīvnieku novērošanas kameras. Vai tiešām mums vēljoprojām ir jāiesloga milzīgi, brīvību mīloši dzīvnieki, mazos un ierobežojošos krātiņos? Nu, šī visticamāk arī ir tēma par kuru skaļi nevajag runāt, jo katram noteikti ir kāds savs un vienīgais patiesais viedoklis, bet šādas manas domas… 😔

IMG_20181113_225906.jpg

Atgriežoties pie Āfrikas savvaļas un hiēnas, kas nolaupīja geparda vakariņas, varu paturpināt, ka gepardi, starpcitu, ir apdraudēta suga, jo pasaulē palikuši tikai aptuveni desmit tūkstoši. Viņu vienīgā priekšrocība ir ātrums, bet mazo žokļu dēļ viņiem ir grūti kaut ko nomedīt un, diemžēl grūti arī aizstāvēt savus mazuļus un laupījumu no citiem dzīvniekiem. Šajā gadījumā no hiēnas, kas lai arī nav ātra, tomēr ir ļoti spēcīga. Badā palikusī gepardu māmiņa ar saviem trīs mazuļiem, uz zaudēto laupījumu sēdēja un skatījās no pavisam netāla paugura. Tas visu šo skaudro sajūtu, protams, pastiprināja un kārtējo reizi lika apzināties – tā ir īstā savvaļa. Izdzīvo stiprākais, attapīgākais un izveicīgākais. Tāpat, kā nevaram izglābt badā mirstošus Āfrikas bērnus un piegādāt visiem pasaules iedzīvotājiem tīru dzeramo ūdeni, tāpat nevaram ietekmēt to, kas notiek dzīvnieku pasaulē. Un, visticamāk, arī nevajag. Esam iejaukušies dabas norisēs jau tik tālu, ka brīžiem vairāk darām sliktu, kā labu.

Bet uz priecīgākas nots tad stāsts par vēl vienu lauvu ģimeni. Atradām fantastisku vietu, kur piebraukt vēl tuvāk pie liela lauvu bara ar diviem krāšņiem tēviņiem. Jaunākais no mums lepni aizgāja un noslēpās krūmu biezoknī, bet vecāko varējām skatīt vaigu vaigā vēl ilgi. Viņš bija daudz cīņas cietis un arī tagad vaigu rotāja svaigas brūces. Viņu vērojām tik tuvu, ka caur foto objektīvu es varēju saskaitīt viņa mēles kārpiņas. Neiedomājami! Viņš žāvājās un skatījās man cauri, savas kuplās krēpes purinot te uz vienu, te otru pusi. Bars bija milzīgs un visus ģimenes locekļus pat saskaitīt nevarēja! Kāda sieviešu dzimtes pārstāve, bez ceremonijām apgāja apkārt mūsu mašīnai un nogūlās priekšpusē, ēnā pie riteņiem. Citas divas mātītes gulēja gandrīz turpat pie mana atvērtā loga. Man gribējās skaļi kliegt – Tu joko? Jo sajūtas bija neaptveramas! Es būtu varējusi nedaudz pasniegties un paglāstīt viņu pūkainos galvvidus. Kārdinājums bija liels, jo viņu savstarpējā mīlināšanās bija tik jauka, ka nespēju iedomāties kā šādi pūkainīši var nogalināt zebru, piemēram. Iedarbinot mašīnu, lauvene, kas bija nogūlusies pie mūsu riteņiem pat nesakustējās. Caur atvērto logu es skatījos uz viņu, bet viņa mani vispār neredzēja. It kā mašīnā esot, es kļūtu par daļu no tās un vairs nebūtu atsevišķs indivīds, ko varētu nomedīt. To pieredzi pat nevar aprakstīt! Īstas savvaļas lauvas, kādus divus metrus no manas sejas, Āfrikas nekurienes vidū blakus auto riepai!! Es ceru šos brīžus tiešām nekad neaizmirst…

 

Sagaidījuši vēl vienu krāsainu un burvīgu saulrietu mēs ieradāmies nometnē ar pilnu galvu iespaidu. Pilnu atmiņas karti ar foto attēliem. Un pilnu sirdi ar pateicību, par milzīgo laimi tur atrasties. 😍

Nākamais rīts sākās par stundiņu vēlāk un es jau atkal jutos labi – gatava piedzīvot jaunus iespaidus! Paēdusi brokastis devos uz Masai ciemu ekskursijā pie vietējiem. Teikšu atklāti – viņi tiešām ir izglītoti! Skolu, kurā mācās ap diviem tūkstošiem apkārtnes bērnu, viņi ir uzcēluši paši savām rokām. Izglītība ilgst apmēram 10 gadu – no piecu līdz piecpadsmit gadu vecumam. Tad jaunajiem puišiem veic apgraizīšanu un viņiem ir jādodas piecus gadus dzīvot savvaļā, kopā ar pāris vecajiem viedajiem, kas ieved viņus dzīvē. Kādreiz, katram no jauniešiem bija šajā laika posmā jānoķer lauva, bet mūsdienās tik plaša spektra medības ir aizliegtas. Ik pa laikam atļaujot noķert vienu lauvu uz visu grupējumu. Iedomājaties? Noķert lauvu cilvēkam ar aizvēsturiskiem ieročiem? Neiedomājami! Pēc šiem pieciem gadiem, viņi var atgriezties ciemā un uzsākt laulības dzīvi. Un, lai arī vīriešu ir krietni vairāk par sievietēm, viņi drīkst apņemt vairākas sievas. Masai ciltis ir vieni no retajiem, kas vēljoprojām piekopj vecu veco dzīvesveidu un tas palīdz viņiem izdzīvot un pielāgoties klimata maiņām. Ciltī kopā uzturas aptuveni 200 cilvēku un vienā vietā viņi dzīvo līdz deviņiem gadiem, jo termīti, kas dzīvo zemē saēd viņu mitekļus. Mājas tiek celtas no dubļu, zaru, govs mēslu un asiņu, cilvēka urīna un pelnu maisījuma. Tās ir šauras un zemas, istabas vidū tiek kurināts ugunskurs, kas padara telpu dūmiem pilnu un ļoti tveicīgu. Redzēju arī kā tiek iegūta uguns – virpinot cietu koku pret mīkstu un tad oglīti iemetot iepriekš sagatavotā sausā zāles skumšķī. Tiku pagodināta arī ar viņu slaveno lēkšanas deju un dziedāšanu. Fantastiska daudzbalsīga polifonija un suģestējoši ritmi. Biju sajūsmā par visu pieredzi, jo kā punktiņu uz i pielika tikšanās ar ciema vecmāti! Man bija tas gods paspiest roku 90 gadīgai viedajai! Es apbrīnoju viņas darba spējas visā viņas mūža garumā.

IMG_20181113_225705

Kad atgriezos atpakaļ nometnes vietā, arī pārējie ceļa biedri bija gatavi doties, jo Japāņi uz ciemu negāja – viņiem neinteresējot. Še teverudīta tauta! Es uzskatu, ka bez dzīvniekiem Āfrikā ir vērts vēl daudz ko aplūkot, tai skaitā, iepazīties ar vietējo kultūru, kas no seniem laikiem ir vienkārši apbrīnojami labi saglabājusies! Pie kam, šeit nedrīkst fotografēt uz ielām, nemaz nerunājot par portretu fotogrāfijām, tādēļ ciema apmeklējums ir laba iespēja vismaz daļiņu no vietējiem iedzīvotājiem iemūžināt.

IMG_20181113_225603.jpg

Tā nu aptuveni deviņos no rīta devāmies garā ceļā uz Nakuru pilsētu. Japāņiem safari pieredze beidzās un viņiem vajadzēja doties uz Nairobi, kas būtu ļoti neizdevīgs līkums. Par laimi, piestājot ierastajā pusdienu vietā, šoferi samainījās ar pasažieriem tā, lai visiem būtu izdevīgi un man pievienojās amerikāņu vīrietis aptuveni septiņdesmit gadu vecumā. Ļoti erudīts un patīkams ceļabiedrs ar kuru tad beidzot varēju arī kārtīgi parunāties. Viņš stāstīja, ka Baltijas valstīs nav bijis, bet vairākkārt apmeklējis Krieviju, jo skolas laikā iznācis iemācīties krievu valodu. Stāstīja par savu sievu, kurai bijuši vismaz desmit spontānie aborti un par savu vienīgo meitu, kura ir orķestra mūziķe. Runājām arī par politiku, un par nejēdzīgo ASV prezidentu. Un to, kā Savienotajās valstīs vēljoprojām pastāv sieviešu diskriminācija, kuras dēļ Klintone netika ievēlēta. 🙄

Pa ceļam piestājām arī Naivashi nacionālajā parkā, kura lielāko daļu nosedz ezers. Mums tika piedāvāts izbrauciens ar laivu, kam abi piekrītām un piedzīvojām vēl vienu interesantu pieredzi Kenijā. Tāda putnu daudzveidība! Redzēju trīs veida stārķus un tikpat daudz gārņveidīgos. Pelikānus un jūras kraukļus, zivju ērgļus un dažādus mazputniņus. Arī nīlzirgus, krietni tuvāk kā parasti un pievilcīga paskata mērkaķīšus. Ainava pilnīgi citādāka! Ne miņas no sausuma un izkaltušas zāles, bet visapkārt zaļo un zied koki. Braucot pa ezeru, likās, ka esam kaut kādā džungļu biezoknī. Sirreālu sajūtu piedeva arī nokaltušie koki, kas atradās tālu no krasta, kā likās – ezera vidū. Izrādās, pirms diviem gadiem te viss applūdis, bet koki pamazām nomiruši.

IMG_20181113_225755

Vakaru sagaidījām brīnišķīgā viesnīcā, ar fantastisku apkalpošanu un jumta terasi no kuras pavērās 360° skats. Numuriņā bija pat remdeni silts ūdens, pieeja elektrībai un no iekšpuses aizslēdzamas durvis! Cik tomēr maz mēs novērtējam pilnīgi elementāras lietas… 🙈


TURPINĀJUMĀ :

[..] Biju plānojusi sagaidīt saullēktu uz jumta terases, bet… [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s