Āfrika – notikumu bagātība

Biju plānojusi sagaidīt saullēktu uz jumta terases, bet nespēju tik agri piecelties un arī laika mums bija maz.


Līdz sešiem trīsdesmit mums jau vajadzēja būt paēdušiem brokastis, savākušiem mantas un gataviem doties tālāk piedzīvojumos. Es pat mazliet aizgulējos, jo visu nakti murgoju pilnīgi nejēdzīgus sapņus un modos ik pa stundai, lai pārbaudītu kur es atrodos. Sapnī mani ar visām mantām, aizmigušu pārnesa uz citu numuriņu, lai atbrīvotu vietu citai sievietei un to es pamanīju tikai nākamajā rītā kad sapratu, ka gulta ir mainījusi krāsu. Crazy, ne? 🙄

IMG_20181114_174147.jpg

Tad nu, pārāk labi nejūtoties, gandrīz ar pašu saules lēktu, devāmies uz Nakuru ezera nacionālo parku. Ticēsiet, ja teikšu, ka tā nu atkal bija pilnīgi citāda vide? Gaiss ļoti dzestrs un atvēsinoši svaigs. Apkārt vieni vienīgi džungļi ar liānām uz koku zariem. Ceļmalās sēž paviāni un meklē knišļus viens otram padusē, vai pārvietojas, savus sarkanos dibenus grozīdami. Piekraste pārpurvojusies un tajā ganās bifeļi, kopā ar vairāka veida gārņiem. Skats nedaudz atgādina Engures ezera dabas parku ar savvaļas govīm un zirgiem, tikai pie mums noteikti nav paviānu un akāciju koku (plus, vēl desmitiem dažādu koku, kuru nosaukumus latviski pat neesmu spējīga iztulkot) ar simtiem nokarenu vīteņu. 🤭

Pirmo reizi ieraudzījām brīnišķi skaistos ūdens bukus, kas atgādina pūkainus briežus, tomēr pieder pie antilopu dzimtas. Starpcitu, šī ir viena no manām mīļākajām, Āfrikā sastopamajām, antilopu sugām. Viņi vienkārši izskatās patiešām brīnumaini! Ūdens buku kustības ir lēnas, pārdomātas un grācijas pilnas, nepamet sajūta, ka viņi ir izkāpuši no multiplikācijas filmas, vai vienkārši ir kvalitatīva, apkārt staigājoša datorgrafika. 🤷🏻‍♀️ Bils arī man piekrita, ka šie ir tiešām majestātiski dzīvnieki! Tālumā pie paša ezera pulcējās tūkstošiem flamingo gan baltā, gan rozā krāsā. Un vai zinājāt, ka flamingo krāsa atkarīga no aļģēm kas tiek uzņemtas uzturā? Neaptverami, ne? Satikām arī vietējās žirafes, kas ir krietni gaišāka krāsojuma, kā Masai Mara redzētās un šīs kājās ir uzvilkušas baltas “zeķes“, kā to noraksturoja gids. Visai pievilcīgas, jāatzīst! To, ka šeit visiem dzīvniekiem ir simtu piecas pasugas es sapratīšu krietni vēlāk, bet ceļojuma beigās ar Tanzānijas grupu mums par šo tēmu jau bija izdomātas “dažāda veida” anekdotes. 😅

IMG_20181114_173754.jpg

Bet šī ceļojuma lielā veiksme bija ieraudzīt degunradzi! Ar degunradžiem vispār ir švaki, viņi pamazām izmirst, jo tos nelegāli medī ragu dēļ. Vispār briesmīgi, kā skaistie dzīvnieki tiek sakropļoti, atstāti dzīvi bez raga, lēnai un visai mokošai nāvei… Tāpēc arī visā šajā safari pieredzē, bija tikai 9 indivīdi, kurus redzēju. Divi pavisam tālu Masai Mara parkā, četri pie Nakuru ezera, bet paslēpušies zālē tā, ka tikai ragi un ausis mazliet redzamas, bet viens, tepat pie auto, apskaužami tuvu! Pilnīgi netraucēts šis skaistais degunradzis devās uz priekšu, šķērsoja mūsu ceļu un aktīvi ošņāja pēdas. Gids jau teica, ka viņš noteikti meklējot savējos un pēc vairākām minūtēm tas arī pierādījās! Lēnīgā paskata, bet visai ātrais milzu lempis atgriezās pie savas sievas un mazā bērniņa, kurus tad nu visus trīs kopā varējām pavērot. Paveicās! Mums tiešām ļoti, ļoti paveicās!!

Nakuru ezers man būs īpašs arī ar to, ka šeit pirmo reizi ieraudzīju skaistās pelēkkroņu dzērves (nepretendēju uz ornitoloģiski pareizu nosaukuma tulkojumu). Tās manā must-see vēlmju sarakstā bija gandrīz uzreiz aiz lauvām! Manuprāt, mana mīlestība uz dzērvēm un tas, ka latvisko dzērvju versiju pērnajā gadā biju gatava “noķert” lavoties caur puspurvu plikām kājām, gaidot bezgalīgas minūtes, lai viņām pietuvotos vai slēpjoties, teju stundām, mašīnā blakus pļavai, nav nekāds noslēpums. Man tiešām dzērves patīk un šķiet ļoti īpaši putni! Bet nu šīs Āfrikas krāšņulītes ar savām apbrīnojami glītajām galvas rotām vispār bija neaprakstāmas! Un laikam šo skatu redzēšana pielika punktu dzērvju foto “medībām” Latvijā. Mūsējās, salīdzinājumā, ir pavisam necilas… 😒

Tālāk priekšā bija krietni garš ceļš caur Nairobi uz Amboseli parku, kas atrodas pilnīgi otrā Kenijas pusē, gandrīz pie pašas Tanzānijas robežas. Nairobi mums bija ilgāka pauze, kurā atļāvos iegādāties saldējumu, jo karstums un ceļš bija krietni nogurdinājis. Un, kas to būtu domājis, ka saldējuma iegāde būs quite an experience, kā saka angliski. Izvēlējos trīs garšu bumbiņas, kā parasti to daru. Šajā reizē zemeņu, pistāciju – kokosriekstu un kanēļa. Viss jau būtu labi, bet bodītē viņi neielika tās visas trīs bumbiņas atsevišķi trauciņā, bet gan kā tādus plāceņus izmeta uz dēlīša – vienu uz otras. It kā ar to vēl nebūtu gana, man paprasīja kādu topingu es vēlētos. Pilnīgā apjukumā es, no piedāvātajām iespējām, izvēlējos oreo cepumus un kokosriekstu skaidiņas. Tad tas viss tika ar speciālām karotēm samačkāts kopā un izveidota viena milzīga apaļa garšas bumba. 😕 Ja es būtu zinājusi, ka tas notiek šādi, būtu izvēlējusies kaut ko, kas sader kopā, nevis pilnīgi diametrāli pretējas garšas. Tomēr par pārsteigumu jāatzīst, ka man paveicās un saldējums garšoja visai neslikti. Un galu galā – saldējums paliek saldējums! To var ēst vienmēr! Ar manu ceļabiedru gan sasmējāmies, ka kaloriju tur pietiks veselai nedēļai.

IMG_20181114_174423.jpg

Ejot laukā no saldējuma bodītes manā acu priekšā pavērās asins stindzinošs skats. Bils, mans amerikāņu, gados vecākais biedrs, kurš ir krietna augums vīrs, nākot man pretī krita. Pareizāk sakot, gāzās, pilnīgi taisnā vīlē, līdz ar gravitāciju. Situāciju šausminošāku padarīja arī tas, ka nokritis, viņš apvēlās uz muguras un nedaudz sarāvies kā čokurā vairākkārtīgi līgojās no vienas puses uz otru. Jūs zināt, kā tādās situācijās viss tiešām notiek palēninājumā? It kā smadzenes no pārsteiguma un šoka ieslēgtu kaut kādu maksimālās uztveres pogu un ieraudzītu notiekošo ne tikai sekundēs, bet pat sekundes simtdaļās… Pieskrējuši viņam klāt, es no veikaliņa puses, bet mūsu gids un viņa draugi no ielas pretējās puses, konstatējām, ka par laimi kritiens izskatījās krietni nopietnāks, nekā tas bija patiesībā. Bils, aizķēries aiz ķēdes, kas norobežo trotuāru no autostāvvietām, par laimi nebija neko salauzis, nebija sasitis galvu un, kā pats apgalvoja – jūtoties labi. Lai gan vēlāk atzina, ka vakarpusē esot sākušas sāpēt ribas. Palīdzējuši piecelties, lenītēm pavadījām viņu līdz mūsu transportlīdzeklim, vēl un vēlreiz pārjautājot vai tiešām jūtas labi. Bils apstiprināja, ka viss ir vislabākajā kārtībā un, ka varam doties tālāk. Bet brīdī, kad gids iedarbināja mašīnu, es pārmetot skatu pār plecu ievēroju, ka mūsu amerikāņu kungam asiņo abas plaukstas un elkonis. Tagad atminoties šo notikumu, domāju, ka pats cietušais bija šoka stāvoklī, jo nepamanīja ne traumētās plaukstas, ne īsti apzinājās, kur viņa brūces atrodas. Momentā teicu šoferim, ka mēs vēl nevaram nekur braukt, vispirms ir jāapstrādā brūces un man viss ir līdzi, tikai jātiek pie bagāžnieka pēc “aptieciņas”. Kad mūsu gids ieraudzīja, ka paņemu divas dažāda izmēra kosmētikas somiņas un katrā no tām ir visa veida medikamenti, viņš pasauca savus apkārtesošos draugus noraudzīties kā es darbojos ap Bila nopietnajiem nobrāzumiem. Visvairāk viņi brīnījās par Rehidronu, bet to kā man tas patiesi noderēja pastāstīšu vēlāk. Apbrīnoja arī to, cik veikli ar visu tieku galā, kā pirms tam rokas noslaucīju ar mitrajām salvetēm, bet pēc tam izmantoju dezinficējošo želeju. Protams, tās bija visvienkāršākās darbības, kuras pie mums pat bērns varētu izdarīt, bet viņiem tas likās neiedomājami. Bils gan arī smējās – loģiski, ka vecmātei ir līdzi viss nepieciešamais pirmās palīdzības sniegšanai. Savukārt, mūsu gids apsolīja man izbrīvēt savā miteklī vienu istabu, kurā es varēšu uzorganizēt mini klīniku un ārstēt mazus bērniņus. Arī pārējie viņa draugi priecīgi jūsmoja un māja ar galvu līdz, ka es noteikti nedrīkstu doties mājās, bet man jāpaliek Āfrikā. Who knows? Varbūt tas kādreiz patiešām arī notiks!? 😅 Notīrījusi visu ar spirta salvetēm, sasmērējusi ar Betadine un salīmējusi, šķiet trīssimt plāksteru, lai nenosmērētu Bila drēbes, apliecināju, ka tagad esam gatavi braukt! Uzreiz jāsaka, ka pēc šīs situācijas mūsu gids Džims mani cienīja ievērojami vairāk, jo vēl vismaz trīs reizes pārprasīja, vai tiešām es uzskatu, ka tagad viss ir labi un mēs varam turpināt ceļu. 👏🏼

Turpmāk, nekādu citu ekscesu nebija un arī šoseja, kas veda uz Amboseli bija salīdzinoši līdzena. Ainava nemitīgi mainījās un, pietuvojoties Tanzānijai, pirmoreizi varējām ieraudzīt Kilimandžaro! Augstāko Āfrikas virsotni – plakanu krātera virsmu, kas augšpusē klāta ar sniegu. Tagad varbūt samuldēšos, bet šķiet, ka tā ir vienīgā vieta, kur šajā kontinentā var atrast sniegu. Un vispār jāteic, ka arī laiks mūs patiesi lutināja. Novembris skaitās lietus sezonas sākums, tomēr to esam redzējuši tikai no tālienes. Nedaudz sajutām šo dabas parādību Masai Mara nacionālajā parkā, bet tās bija tieši trīs ūdens piles. Savukārt, daudzviet mums tuvākā vai tālākā apkārtnē gan redzējām kapitālas lietus sienas! Ceļā uz Amboseli milzīgais gāziens sadarbojās ar pēcpusdienas saules stariem un aplaimoja mūs ar vienkārši brīnišķīgu varavīksni. Pilna pusloka dubultu varavīksni! Šķita, ka tiešām jāiet meklēt tas zelta pods, kaut kur tepat, krāsaino staru un zemes saskares vietās. 🌈

IMG_20181114_174309.jpg

Pēdējā ceļa stunda, pusotra gan bija īstas mocības. Neciešams zemes ceļš, milzīgas bedres, asi līkumi. Bērnībā man vienmēr braucot mašīnā, nemaz nerunājot par autobusu, bija slikti. Atceros, ka plastikāta maisiņš bija must-have visos garajos ceļa gabalos, no kuriem lielāko daļu es arī visai veiksmīgi bieži izmantoju. Tad nu bija pienācis brīdis atgriezties agrā jaunībā, jo sāku justies pavisam slikti. Reiba galva, griezās vēders un metās slikta dūša. Tam visam pa virsu arī pilnīga tumsa visapkārt, spocīgi koku zari un visai pieklājīgs braukšanas ātrums. Un tad pēkšņi – zebras dibens! Strauji tika nospiestas bremzes, bet izvairoties no sadursmes, gāzes pedālis atkal tika iemīts grīdā. Vēl divi zebru augumi, atkal pa mēmamajiem, bet neapstājāmies un turpinājām ceļu. Un pēc pavisam neilga laika vēlviens saraustījiens, kas šoreiz mūs apstādināja pavisam. Par laimi apstādināja tikai tādēļ, ka bija jāpalaiž vesels zebru bars! Un gan zebras, gan mēs palikām sveiki un veseli. Tomēr pie sevis domāju, ka es viennozīmīgi būtu apstājusies pavisam, jau pēc pirmās zebras situācijas, lai gaidītu pārējās. Mūsu šoferis negaidīja pārējās, viņš domāja tikai par vienu – konkrēto. Te tad pilnīgi iederīgs būtu Koelju citāts no Aķīmiķa: “Kas notiek vienreiz, nekad nevar notikt otrreiz. Bet, kas notiek divreiz, nešaubīgi notiks trešoreiz!” Pēc šī stresainā atgadījuma es atsāku sprādzēt drošības jostas, jo to līdz šim nedarīju. Kenijā tas nav obligāts pasākums un es nekad neesmu atbalstījusi un uzskatījusi par drošām un jēdzīgām jostas, kas stiprinās tikai ap gurniem un / vai vēderu. Es nevēlos lauzt gūžas vai pārsist liesu! Bet tā kā ātrums vairs nebija tik liels, tad izlēmu, ka šajā gadījumā josta mani vismaz noturēs savā vietā…

Pēc garām, mokošām un strespilnām divpadsmit stundām ceļā, beidzot bijām sasnieguši mītnes vietu. Vienkāršu, bet mājīgu apmetni brīnišķīgi skaistā vietā netālu no Amboseli parka. Virs galvas zvaigžņotas debesis, blakus ziedoši krūmi, bet pie kājām Kilimandžaro! Pati mājiņa bija aizslēdzama, būvēta no īsta koka, tikai logu vietās izmantots telts materiāls un istabiņā nodrošinātas pat kontaktligzdas. 😍 Tomēr, lai arī vieta izskatījās daudzsološi, es sāku justies arvien sliktāk un sliktāk. Biju vājprātā pārgurusi, man šausmīgi sāpēja galva un nenormāli nāca miegs, lai gan bija tikai septiņi vakarā. Galvassāpes un iepriekšējās nakts murgus ar vieglu roku norakstīju uz Malaron blakusparādībām. Tomēr mazliet vairāk paanalizējot, apzinājos, ka dzeru arī nepiedodami maz ūdens – aptuveni puslitru dienā, nemaz neņemot vērā karstumu kādā uzturamies. Ikdienā ūdens uzņemšana man nesagādā ne mazāko problēmu. Man ūdens garšo un es to varu dzert litriem – tiešām! Bet šeit mums ir diezgan švaka situācija ar labierīcību pauzītēm, jo nav jau pārāk viegli piestāt lauvai pie purna un netraucēti iezīmēt teritoriju. 🤭 Nedzerot, sargāju savu nabaga pūsli, jo zinot mani – ja dzeru, tad šķidrumu arī ļoti aktīvi izvadu! Tomēr, dehidratēts organisms ir zaudējis nepieciešamās minerālvielas, radot sliktu pašsajūtu, tai skaitā galvassāpes un sliktu miega kvalitāti…

IMG_20181114_174021.jpg

Tad nu nolēmu mainīt taktiku – nospļauties par pauzītēm, gan atrisināsim šo problēmu kaut kā, un dzert, dzert, dzert! Izlēmu sākt jau tajā vakarā, ar litru ūdens, kurā izšķīdināta paciņa Rehidrona, lai sāļu un sārmu līmeni organismā atjaunotu. Un tas nostrādāja! Lai gan naktī gāju uz tualeti kādas reizes piecas, no rīta jutos krietni labāk un ievērojami mundrāk, kā iepriekšējās dienas! 👍🏼


TURPINĀJUMĀ:
[..] “Lai gan nemitīgi sāpošās galvas problēmu es biju atrisinājusi, veselības protesti ar to diemžēl nebeidzās…” [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s