Āfrika – Kenijas noslēgums

Lai gan nemitīgi sāpošās galvas problēmu es biju atrisinājusi, veselības protesti ar to  diemžēl nebeidzās.


Nākamajā rītā vēders, kas bija nedaudz sācis griezties iepriekšējā vakarā braucot pa grubuļaino ceļu, lika par sevi manīt daudz uzstājīgāk. Nezinu vai un kādu zarazu apēdu, bet skaidrs bija viens – caureja ir klāt! No gaļas apzināti izvairījos un Āfrikā biju kļuvusi par veģetārieti; arī grieztus augļus neēdu un tā saucamo street food nē. Iespējams, ka pie vainas zobu mazgāšana ar krāna ūdeni, par ko šoreiz galīgi nepiedomāju, lai gan Indijā tiešām izmantoju tikai pudelēs fasētu šķidrumu. Varbūt rokas arī mazgāju par maz, jo vienkārši nebija iespēja, bet centos izmantot mitrās salvetes un dezinfektantu. 🤷🏻‍♀️ Tā visa vēljoprojām man ir palikusi mīkla, bet pasteidzoties notikumiem pa priekšu – ar vēderu cīnījos līdz pat ceļojuma beigām. Par laimi gan nebija tik traki, lai traucētu uzkrāt iespaidus, tomēr Smecta, Rehidrons un Oglīte bija mani labākie sabiedrotie.

Par spīti tam, vismaz rehidratācijas plāns bija izdevies un moži mundra, bez miegainām acīm un sāpošas galvas, piecēlos pussešos no rīta – perfektā laikā, lai sagaidītu saullēktu. Laikapstākļi patiesi lutināja, jo rīts bija spirgts, silts un debesīs nepeldēja neviens mākonītis. Tā nu pirmo reizi ieraudzīju arī visu Kilimandžaro masīvu – milzīgu, sniegotu un dzidru. Ak, šie kalni! Tajos patiesi slēpjas neaptverams spēks! Naktsmītne bija stratēģiski izdevīgā vietā, jo aiz manas mājiņas stiepās plašs līdzenums ar maziem krūmājiem, kas neaizsedza kalnu skatus un atļāva arī ieraudzīt pie kreisās puses horizonta uzlecošo sauli. Tā bija tiešām liela un sarkana un vispirms apspīdēja krātera virsotni, radot brīnišķīgi oranžu atspīdumu sniegā. Debesis, pāris minūtēs no zilganrozīgām iekrāsojās sarkanīgi dzeltenas un pirmie saules stari sāka ievērojami sildīt manus kailos vaigus. Savukārt, pats krāteris zaudēja savu krēslas dūmaku un, šķita it kā izslejamies visā savā godībā! Saullēkti man vienmēr šķituši īpaši. Katrā valstī, katrā gadalaikā, katrā vietā citādāki.

IMG_20181122_084702.jpg

Tā nu, neliekuļošu sakot, ka piektās dienas rīts Kenijā iesākās brīnišķīgi. Man pat sanāca nesteidzoties iedzert rīta tēju, jo izbraukšana bija plānota tikai pusdeviņos un nesteidzīgi rīti priekš manis arī ir kaut kas īpašs un ievērības cienīgs. Nobaudījuši brokastis un apkārt ziedošo dārzu, kopā ar Bilu devāmies iekarot Amboseli nacionālo parku. Kā jau gids iepriekšējā vakarā bija minējis, Tanzānijas pierobežā tiešām bija ievērojami karstāks, kā Kenijas vidienē. Pulksten deviņos no rīta nostāvēt ēnā bija reāli grūti, tāpēc ļoti priecājamies par brīžiem, kad ar auto traucāmies pa līkumotajiem, bedrainajiem zemes ceļiem un varējām sajust kaut nelielu vēja plūsmiņu caur atvērto jumtu un logiem. Protams, ļoti putekļainu plūsmiņu, bet ne tuvu tik šausmīgus ceļa seguma virpuļus, kā vēlāk tos izbaudīšu Tanzānijas tuksnešos. Amboseli mūs pārsteidza ar pilnīgi citādu ainavu. Milzonīgas platības ar līdzenumu, neviena pauguriņa, tikai Kilimandžaro kreisajā pusē, kā tāds draudīgs zemes reljefa pacēlums. Krātera pusē bija arī mazi, puskaltuši akāciju koki, starp kuriem lavierēja zebras, gazeles un žirafes. Skati kā no foto tapetes – miniatūraugi milzīgā kalna priekšplānā un savvaļas dzīvnieku netraucētā ikdiena. Dziļāk braucot parādījās arī zaļa zāle un mitrāji, kur lielie dzīvnieki un putni laiski atpūtās, līdz pusei atrodoties ūdenī. Purvs parka teritorijā veidojas, jo tas atrodas tādā kā ieplakā un no kalna kūstošais sniegs rada pazemes strautus. Ainava patiesi mītiska, jo redzami daudzi kontrasti. Līdzenumi un kalns, mitrājs un tuksnesis, mangusti, kuri rokas smilšainās bedrēs un sarkanknābja stārķi, kuri ceļ savas garās kājas starp purva augiem.

Līdz pulksten vienpadsmitiem krāteris bija pilnīgi skaidri un dzidri redzams, bet vēlāk jau mākoņi sāka krāties arvien vairāk un vairāk, bet pēcpusdienā Kilimandžaro virsotni varēja vienīgi iztēloties atmiņās. Starp citu, mums tiešām ļoti paveicās ar laikapstākļiem saullēktā, jo nākamajā dienā cēlāmies biezas miglas ietīti un, ja es pati nebūtu iepriekš jau kalnu redzējusi, nemūžam neticētu, ka tur tiešām tāds vispār atrodas. Pārsteidzoši, kā tā daba ir spējīga mainīties! Un vispār, kā vienā kontinentā, nemaz nerunājot par vienu valsti, var būt tik milzīga laikapstākļu, floras un faunas daudzveidība. Āfrika tiešām mani pārsteidza ar katru dienu arvien vairāk un vairāk. 🙂

IMG_20181122_085030.jpg

Šajā geimdraivā redzējām milzīgu putnu daudzveidību, līdzīgi kā pie Naivashi ezera, tikai šoreiz varējām pavisam tuvu atrasties arī flamingo. Gan baltajiem, kas protams neizskatās tik krāšņi, gan rozīgajiem. Tūkstošiem rozā flamingo! Tie nu arī ir dīvaini putni, jo personiskās zonās viņiem praktiski nav. Viņi stāvēja viens otram tik tuvu, kā pārbāztajos Parīzes vilcienos un šķiet, ik pa brīdim kāpa viens otram uz kājām. Tomēr, pret mums gan flamingi nebija pārāk draudzīgi – ieraugot mūsu auto, viņi ļoti organizēti un ātri sāka laisties prom. Sastājās tādā kā rindā viens aiz otra un, kamēr pārējie gaidīja savu kārtu, gaisā reizē pacēlās tikai aptuveni 10 – 20 indivīdu.  Gan tie momenti, gan skats, kā zilās debesis čum un mudž no spilgti rozā krāsas, bija visai neaptverami! Es līdz apnicībai atkārtošos, ka nespēju noticēt savai laimei! Es biju devusies uz Āfriku, lai redzētu savvaļas dabu un tieši to es arī piedzīvoju – līdz sīkākajai niansei!☺️

 

IMG_20181122_084840.jpg

Pirms pusdienām mūs sagaidīja vēl divas interesantas pieredzes. Viena no tām bija redzēt, kā divas lauvu mātītes nomedī gnu. Loģiski, ka skats nebija patīkams, bet tas iederējās lietu kārtībā safari ceļojumā. 🤷‍♀️ Lauvu baros parasti medī sieviešu dzimtes pārstāves, bet par spīti tam, medījumu notiesāt vienmēr sāk vīrieši vai mazie lauvēni. Arī šajā reizē – viena no lauvenēm gulēja gnu virsū, viņu noturot pie vietas, kamēr otra koda kaklā, līdz nabaga antilope kļuva vien par maltīti. Tad abas atstāja medījumu un devās garajā zālē, pretējā ceļa pusē pēc saviem mazuļiem un vispirms ļāva paēst viņiem. Izrādās, ka šādi tas notiek arī Masai ciemos – sievietes pusdieno pašas pēdējās. Diskriminācija? Man domāt – viennozīmīgi! Bet  tāda laikam ir dabas kārtība un izdzīvošanas priekšnoteikums.

Otru fascinējošo brīdi mums diemžēl neizdevās līdz galam piedzīvot, lai gan to es būtu no sirds vēlējusies – redzēt kā zebra dzemdē mazuli! Pavisam netālu purvājā blakus ceļam, braucot garām pamanījām zebru ar milzīgu vēderu. Mežonīgi lielu vēderu, kas nepārprotami apliecināja grūtniecības beigu stadiju. Palūkojoties ciešāk, varēja pamanīt, ka piedzimusi jau ir arī neliela ūdens pūšļa daļa, tādēļ kādu stundu palikām viņu vērot, ar cerību, ka drīz sekos arī mazais zebrēns. Bet izrādās, ka dzemdības zebrai varot ilgt līdz pat divpadsmit stundām, un es biju pārliecināta, ka finišs būs sagaidāms tikai naktī, kad nu noteikti mēs parka teritorijā atrasties nevarēsim. Tomēr arī uz zebras dzemdību I periodu raudzīties bija visai fascinējoši. 👌 Viņa ik pa laikam piecēlās un centās spert pavisam mazus, slābanus soļus, līdz atkal nokrita pie zemes un vārtījās uz sāniem.  Mēģināja nedaudz uzēst zāli, bet cik ātri to bija vēlējusies, tik ātri atkal atmeta ar roku. Aptuveni ik pēc minūtēm piecpadsmit ļoti skaidri varēja manīt kontrakcijas – kā viss vēders savelkas un pati māmiņa ar skaņām mēģina veikt spiešanas darbības. Tomēr kontrakcijas bija ļoti retas, īsas un no malas izskatījās tiešām vājas.  Tētis nemitīgi riņķoja dzemdētājai apkārt, ieturot palielu distanci un aizgaiņājot prom pārējos bara dzīvniekus. Vienā brīdi gan viņš mammītei pietuvojās un saskārās ar galvām tā, it kā censtos viņu uzmundrināt. Neiedomājami skaidri bija nolasāmas visas šo dzīvnieku kustības un emocijas, pilnīgi precīzi tādas, kā tas ir ar cilvēkiem. Stundu nosēdējuši un raudzījušies pārpasaulīgajā skatā mēs tomēr devāmies pusdienās, jo analogi salīdzinot apliecināju, lai gan, protams, nezinu, cik biežām ir jābūt kontrakcijām dzīvnieku pasaulē, ka šī neizskatās pēc aktīvas dzemdību darbības. Pēc divām stundām atgriezāmies pie precīzi tāda paša skata un sākām jau prātot, varbūt mazulis ir par lielu, varbūt šis dzemdību stāsts nebūs ar labām beigām… Tomēr ūdens pūslis bija izslīdējis par kripatiņu vairāk laukā, tādēļ cerējām, ka viss vienkārši notiek ļoti lēni un ilgi. Ja es būtu viena, droši vien mašīnā sēdētu līdz rītausmai, kamēr sagaidītu pašu dzemdību brīdi, jo uz šādām situācijām man pacietība, ne par velti, ir trenēta. Tomēr tādā karstumā mocīt savus grupas biedrus, kuri, lai arī bija ieinteresēti, noteikti nebija tik sajūsmināti kā es, man negribējās. Tādēļ pēc vēl kādas vērošanas pusstundas, kurā nekas pārāk neattīstījās, mēs devāmies tālāk. Vajadzēs man tajā Āfrikā noteikti atgriezties, lai piedzīvotu dzemdības savvaļā, jo tas viennozīmīgi ir kaut kas īpašs!

IMG_20181122_085251.jpg

Pusdienas ēdām parka teritorijā, neliela paugura virsotnē, kurš, lai arī salīdzinot ar Kilimandžaro bija vien prasts smilšu uzbērums, tomēr  bija visai grūti sasniedzams. Saule cepināja vājprātīgi. Man mugurā bija garās bikses un trekinga zābaki. Tiešos saules staros kāpām pa kāpnēm uz virsotni, visas vēnas pulsēja, it sevišķi deniņos un sviedri lija kā tīrs krāna ūdens.  Es laikam nevienā vietā līdz šim nebiju izjutusi tādu karstumu! Šķita, ka stāvu uz cepešpannas, jo karsēja ne tikai no debesīm, bet arī no izkaltušās zemes. Par laimi, jau pēc desmit minūtēm, bijām uzkāpuši augšā un vismaz vējš kaut mazliet vēsināja. No paugura augšas pavērās skaists, visu pārredzošs Amboseli nacionālā parka skats, kur kontrasti bija manāmi vēl uzskatāmāk. Tāpat, no augšas varēja redzēt milzīgus ziloņu barus, jo parka teritorijā uzturas līdz pat tūkstoš piecsimt majestātisko dzīvnieku. Ēdot, mums pievienojās skaistie vietējie strazdi un spilgti dzeltenie mazputniņi. Baudījām ainavu, baudījām ēnu zem virsotnē uzceltas nojumes un baudījām Āfriku! 😍

Atpakaļceļā uz mūsu naktsmājām vēl iebraucām labierīcību pauzē luxury tipa nometnē. Milzīga, sakārtota apkārtējā teritorija, kur visi celiņi izvietoti uz koka laipām. Apkārt zaļo un zied dažādi krūmi, starp blīvajiem bambusu kokiem lēkā mērkaķi. Dārzā izvietots milzīgs baseins un sajūta kā vislabākajā Eiropas viesnīcā! Ar gulēšanu telšu mājiņās un mazgāšanos dušās bez siltā ūdens, salīdzināt nevar vispār… Tā kā teritorijā bija pieejams arī pasts, tad iegādājos gan pastkartītes, gan pastmarkas, lai aizsūtītu sveicienus mājiniekiem. Stipri gan šaubos, ka kartītes sasniegs Latviju, jo vēl līdz šim brīdim neesmu pārliecināta, ka būs bijis uzlīmēts pietiekošs pastmarku daudzums. Bet to nu ar laiku redzēsim. 💁‍

IMG_20181122_085118.jpg

Naktsmītnē ieradāmies diezgan laicīgi un vārējām beidzot nedaudz atvilkt elpu no visas agrās celšanās, iespaidu meklēšanas, dabas apbrīnošanas un pieredzes baudīšanas, kas tiešām var būt diezgan nogurdinoša. Man bija pietiekami daudz laika, lai kārtējo reizi pārkrāmētu un sakrāmētu somas tā, lai nepieciešamās lietas būtu pa rokai, bet pārējās ietilptu vienā, 35 litru mugursomā. Tā krāmēšanās arī ir visnotaļ kaitinoša, it sevišķi, ja katru nakti atrodies citā vietā un saproti, ka tomēr esi paņēmusi nedaudz par daudz drēbju… Lai gan varu arī palielīties – salīdzinot ar citiem satiktajiem ceļotājiem, man bija patiešām maz mantu. 💪  


TURPINĀJUMĀ:

[..] “Uzaustot sestās dienas rītam, man pamazām piezagās uztraukums…” [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s