Āfrika – Tanzānijas tveice

Uzaustot sestās dienas rītam, man pamazām piezagās uztraukums, jo pirmo reizi Āfrikā nāksies būt vienai un kārtot jaunu vīzu ierodoties Tanzānijā.


Jau iepriekš teicu, ka savas pilnās divpadsmit ceļojuma dienas Āfrikas kontinentā biju sadalījusi brālīgi starp Keniju un Tanzāniju, uzticoties Budget Holiday Safari organizācijai, kura bāzējās Nairobi. Nodokļu politikas un likumu dēļ, organizācija ir spējīga tieši nodrošināt ceļu tikai Kenijā, savukārt Tanzānijā mani nācās pārņemt citai – vietējai kompānijai. Iepriekš biju lasījusi, ka Tanzānijā var sagaidīt visādus brīnumus, ka tur kompānijas bieži vien čakarē klientus, ka nekas nenotiek pēc plāna un, ka vispār, lielās līnijās ņemot, ceļotāji ir diezgan vīlušies! Tā stunda man nu bija situsi un dienas plāns, kurā tikšu izmesta kaut kur uz robežas, būs nepieciešams iegūt jaunu vīzu, ar kaut kādu shuttle bus braukšu uz Arušu un tad mistiski uzsākšu safari piedzīvojums ar citu kompāniju, mani nemaz neiepriecināja… Neziņa un uztraukums manī kūsāt kūsāja un arī gremošanas sistēma lika par sevi manīt arvien vairāk. Atminos, ka prātoju – bet ko vēl es iegūšu Tanzānijā? Kas būs tas, ko redzēšu no jauna, ja esmu Kenijā jau pieredzējusi neiedomājamas lietas un vietas? Kāpēc vispār man vajadzēja to Tanzāniju? 🤦🏼‍♀️

IMG_20190130_181006.jpg

Ņemot vērā visu iepriekš stāstīto, konkrētajā rītā modos visai neapmierināta un skumīga un pa galvu maisījās simts dažādi jautājumi. Komforta zonu pamest vienmēr ir grūti! Pēc visa piedzīvotā, es Kenijā jau tiešām jutos visai labi un droši. Biju apradusi ar cilvēku skatieniem, biju apradusi ar gidu un to, ka čunčinu caur Āfriku vairāk vai mazāk viena. Biju apradusi ar šo ekskluzīvo safari, kur biju spēles noteicēja, kur mašīnā vienmēr varēju izvēlēties labāko vietu un arī gulta ne ar vienu nebija jādala. Tanzānija neko tādu, diemžēl, nesolīja.  Tomēr laiks nepielūdzami ritēja un neilgi pēc brokastīm, no kurām šoreiz izvairījos sava nabaga zarnu trakta dēļ, cauri Amboseli parkam devāmies Kenijas / Tanzānijas robežas virzienā. Aptuveni pusotru stundu braucām, jeb pareizāk sakot, kratījāmies pa sausu, grubuļainu ceļu un ķērām pēdējos iespaidus. Starp izkaltušajiem kokiem un zāli majestātiski staigāja brūnās Masai žirafes, pāris jauni putnu paveidi, vecās labās zebras un graciozās Tomsona gazeles. Vējš pūta, saule karsēja un manai emociju gammai pievienojās arī nostalģija. Nostalģija par to, ka ceļojums ir tieši pusē, ka pametu Keniju, ka pametu visus brīnišķīgos iespaidus, atstājot tos vien foto un atmiņu formātā. Man vienmēr ceļojumos piemetas šīs skumjas, kad kāda vieta jāpamet, jo šķiet, ka pietrūcis laika, pietrūcis iespēju. Ka neesmu paspējusi izbaudīt visu, neesmu pietiekami iepazinusi kultūru, neesmu izdarījusi vēl kaut ko. Vēl kaut ko vārdā nenosaucamu. Divas nedēļas man vienmēr ir par maz… 😕

Pametot parku mēs nonācām pilnīgā tuksnešainā nekurienes vidū! Iespējams, ka šoferis paņēma kādu shortcut, jo mēs nedevāmies gluži pa skaidri apjaušamu ceļu. Tikai smiltis, mazi krūmi un desmitiem akāciju koku. Mūsu 4×4 mini vens brīžiem slīdēja (ja esat kādreiz braukuši pa kāpu smiltīm, tad zināsiet to sajūtu), brīžiem lidoja pāri bedrēm (mūsu šoferim gāzes pedālis no visiem pieejamiem, vienmēr ir bijis mīļākais…). Apbrīnojami, ka tādā civilizācijas nostūrī mēs braucām garām arī veseliem Masai ciemiem, ar skolām, mini baznīcām un kazām visapkārt. Nekādas elektrības, nekādas kanalizācijas, nekādu auto, nekā! Tikai naturālsaimniecība un lopkopība. Divsimt cilvēku ciemā un trīsdesmit kazas ir viss, kas viņiem nepieciešams, lai dzīvotu, smaidītu un priecātos par dzīvi. Nu, varbūt vēl kāda govs, kuras asins dzert svētku dienās… 🤭

IMG_20190130_180829.jpg

To, ka tuvojamies jaunai valstij, juta arī mans telefons, kurš šajā tuksnesī pilnīgi nojūdzās un ik pāris minūtes man pienāca jaunas īsziņas “Esi sveicināts Tanzānijā [..]” “Esi sveicināts Kenijā![..]” un tā tālāk un tā joprojām. Tomēr  brīdī, kas patiesībā izmērāms vien pusotrā stundā, kad man šķita, galamērķi nesasniegsim nekad, beidzot uzbraucām uz šosejas un piestājām nelielā labierīcību pauzē pie suvenīru veikaliņa. Sēdēju uz ceļa apmalītes, ziedošu koku ēnā un manu prātu vēljoprojām nodarbināja viena doma – cik ātri viss ir pagājis. Puse no ceļojuma. Puse no Āfrikas. Vai man pietrūka māju? Vai gribējās atpakaļ? Nē! Man gribējās vēl un vēl, jo par spīti ik pa laikam uzmācīgajām baiļu sajūtām – Austrumāfrika pievilina! Te tiešām ir kaut kāds magnētiņš, kas liek Tev gribēt pieredzēt vēl un vēl. Man gan jāatzīst, ka manī ir arī par daudz piedzīvojumu kāres, ka mani piesaista šī staigāšana pa naža asmeni, ka man vajag adrenalīnu, līdz ar to, nevaru 100% apgalvot, ka šo magnētiņu, sajūt visi ceļotāji. Bet par adrenalīnu, savukārt, viena kolēģe man reiz teica, ka varbūt esmu “atkarīga no adrenalīna”? Toreiz pilnīgā pārliecībā purināju galvu, ka noteikti nē, man taču ir bail no un no šitā un es labprāt mierīgi baudītu savus ceļojumus bez dažādiem starpgadījumiem un asām izjūtām. Tajā brīdī, tā sēžot uz ceļa apmales Tanzānijas pierobežā un apdomājot, kas viss mani vēl sagaida, sāku svārstīties par labu jā. Man laikam tiešām šīs asās izjūtas ir vajadzīgas. Neapzināti / apzināti, kurš to vairs spēj izskaitļot, bet vajadzīgas ir…

Nedaudz pirms pulksten desmitiem mēs sasniedzām Kenijas / Tanzānijas robežu. Es atvadījos no Bila, savācu visas savas paunas un tiku nodota robežas darbinieka rokās, kurš man palīdzēšot šķērsot robežu. Gājiens līdz robežpunktam bija jāveic kājām un visu ceļu man sekoja paveca kundzīte, cenšoties pārdot tradicionālo pīto aproci. Uz mirkli viņa mani tiešām samusināja un lika noticēt, ka vienkārši ir ļoti labsirdīga sieviete! Viņa nemitējās apgalvot, ka aproce esot par velti, lai tik ņemu un lieku virsū, jo viņa esot mana “Old African mother”. Visas septiņas minūtes, ko mēroju kājām, man nācās ar šo kundzi diskutēt par to, ka nevaru neko pieņemt, jo nav skaidras naudas, un ka man tiešām aproce nav vajadzīga! Sieviete man ķērās ap kaklu, ieskāva ciešos apskāvienos un turpināja apgalvot, ka viņas kvēlākā vēlēšanās ir aproci man atstāt, jo tā man nesīšot veiksmi un, lai paliekot par piemiņu no viņas – manas vecās mātes no Kenijas. Riņķa dancis beidzās tikpat spēji kā iesākās, kad pienākot pie robežpunkta ēkas, no viņas lūpām izskanēja “10 dollars”! Nedaudz aizkaitināta, ka nācās visu šo balagānu piedzīvot, lai gan jau pašā sakumā biju viņai vairākkārt apgalvojusi, ka skaidras naudas man nav un maksāt es netaisos, veikli noslidināju aproci no savas apakšdelma locītavas, iespiedu viņas krunkainajās un raupjajās rokās un pateikusi paldies, braši iesoļoju Tanzānijā.

IMG_20190130_180644.jpg

Vīzas process bija daudz vieglāks un nesarežģītāks, kā varēju iedomāties. Nācās iziet cauri drošības kontrolei, aizpildīt pieteikumu, četrreiz nodot pirkstu nospiedumus, samaksāt un voilàlegāli atrados Tanzānijā!  Un vai Jūs ticēsiet, ja teikšu, kā šī valsts bija diametrāli atšķirīga kā Kenija? Es nebūtu ticējusi! Pat iedomāties pirms tam nespēju, ka pietiks vien šķērsot robežu, lai nokļūtu pilnīgi citā kultūrvidē. Jau sākot ar laikapstākļiem, kuru izmaiņu nedaudz izjutām iepriekšējā dienā, kad pietuvojāmies Tanzānijai, – te bija karsts! Patiešām karsts! Nu tik karsts kā uz pannas! Stāvot ēnā no manis vienkārši pilēja ūdens, kas vēl nebija pārvērties par sviedriem. Viss ko es izdzēru spiedās laukā pa ik vienu mana ķermeņa poru. Karsts, mitrs, sutīgs, tveicīgs. Šeit iederētos visi iespējamie vārdi latviešu valodā, kas apzīmē temperatūru virs 35*C un puse no angļu valodas varētu nākt palīgā, tomēr es vienalga nespētu aprakstīt to vājprāta sajūtu. Tādu karstumu es dzīvē nebiju izjutusi. Šķita, ka atrodos uz iededzinātas ekvatora līnijas.

Arī cilvēki bija pilnīgi citādāki – skaisti, tumšas šokolādes brūni, ne miņas no melnības, kurā tikai dzeltenbaltas acis spīd cauri. Tanzānijas iedzīvotāji bija arī pilnīgi nepiespiesti, iespējams nedaudz vienaldzīgi, smēķēja pilnīgi visur (Kenijā smēķēšana redzamā, publiskā vietā ir aizliegta), sēdēja robežas malā un cepa kaut kādu vietējo ēdienu. Apkārt skraidīja bērni ēdienu mutē stūķēdami un graciozi staigāja sievietes ar milzīgiem augļu un citu preču groziem uz galvas. Vīrieši spēlēja kaut kādas vietējās galda spēles un dzēra kaut ko alkoholisku – līdzīgu alum. Viens bija skaidrs – šeit dzīvoja pilnīgi hipiji! Šķita, ka viņus neuztrauc pilnīgi nekas. Ne baltā sieviete, kas drīz pārvērtīsies par ūdenskritumu stāvot ēnā, ne karstums, ne tveice, ne nabadzība, ne kas! 🤷🏼‍♀️ Atzīšos, ka man patika šī nepiespiestība, jo es jutos krietni mazāk novērota. Neviens nelikās par mani ne zinis un tam ir zināma burvība, pēc nedēļas, kas pavadīta visu skatienu ielenkumā. Tomēr jebkura vienaldzība ir pieņemama līdz zināmai robežai. Pie kam, izrādījās, ka  šī vienaldzība patiesībā mijās kopā ar rupjību un kaut kādā mērā vīzdegunību (?), pārākuma sajūtu (?). To nevar tā īsti vārdiem aprakstīti, bet piemērs no sarunas veikaliņā, kurā man lika uzgaidīt 15 minūtes līdz autobusa reisam uz galvaspilsētu. Tajā ienāca jauns puisis un mani sveicinot teica “Mambo” uz ko es pieklājīgi atbildēju nevis anglisko “Hello”, bet Kenijā iemācīto “Jambo”. Tā vietā, lai man paskaidrotu, ka Tanzānijā valoda nedaudz atšķiras, puisis ar milzīgu ignoranci man paziņoja, ka ja viņš sakot “Mambo”, tad man šeit esot jāatbild “Poa”! Jutos visai pazemota, jo tonis kādā viņš ar mani runāja, man bija pilnīgi nepieņemams un tādu atbildi no, pēc skata jaukā puiša, nebiju gaidījusi vispār. Vienīgais, kas man atlika – bija pārsteiguma ieplest acis un pateikt skarbu OK! Salīdzinoši, es novērtētu ārzemnieku, kas tikko bijis Lietuvā un iemācījies pateikt “Sveiki”, nevis sāktu labot viņa akcentu vai izrunas veidu. 🙄 Turpat, piedzīvoju arī nākamo nepatīkamo saskarsmi ar vietējiem. Divām jaunām dāmām, kas bija ģērbušās muitas uniformā vaicāju, vai tiešām mans autobuss jau nav aizbraucis, ja pagājušas nevis 15, bet 25 minūtes. Uz ko viņas nevis atbildēja, bet sāka savā starpā smieties un runāt vietējā valodā, pilnīgi mani noignorējot. Uz šo brīdi jau es jutos vairāk kā slikti, man bija karsti, man griezās vēders, man bija smagi no mantām, biju izbesījusies gaidot, pati nezinot ko un biju nikna par vietējo iedzīvotāju vīzdegunību un autobusu nepunktualitāti! Mana vienīgā vēlme bija apgulties uz muguras normālā cilvēcīgā gultā ar daudz spilveniem un iedzert ledusaukstu kolu. 😒

IMG_20190130_180727.jpg

Līdz šim brīdim viss internetā lasītais piepildījās. Apstiprinājās gan tas, ka Tanzānijā ir ievērojami karstāks un nepanesamāks klimats, gan tas, ka angliski šeit nerunā neviens, vai runā ļoti, ļoti slikti un arī tas, ka par tūristiem viņiem nospļauties. Visur tiek minēts – Kenija ir daudz attīstītāka. Jā, viņiem otra oficiālā valoda ir angļu, kas viennozīmīgi uzlabo komunikāciju starp tūristiem. Tā pat, kenijieši ir krietni laipnāki, korektāki un daudz vairāk piekopj šo te britu pārspīlēto pieklājību, kas ikdienā man nekad nav patikusi, tomēr kā tūristam Āfrikā, liek Tev justies krietni drošāk, jo ir sajūta – viņiem taču interesē kā es jūtos.  Bet pretēji šai attīstības ilūzijai, viņi ir pilnīgi cūkas! Burtiskā nozīmē. Uz ielām mētājas mēsli, sākot no plastikāta pudelēm un beidzot ar pussapuvušām banānu mizām. Atkritumi tiek dedzināti, bet nesistemātiski, jo nevienā manis apmeklētā vietā es neredzēju normālas, sakoptas ielas, par spīti tam, ka ir aizliegti plastikāta maisiņi un smēķēšana, piemēram. Kenijieši, kā jau es minēju ir arī pilnīgi melni. Ogļmelni, ar dzeltenām acīm, izkritušiem zobiem un viegli rozā plaukstām.

IMG_20190130_180515.jpg

Tanzānija skaitās vairāk tāda rural. Angļu valodu pārzina retais un pat tad ir grūti saprast, ko tieši viņi vēlas pateikt. Cilvēki ir galīgi nelaipni. Var jau būt, ka vienkārši man bija kultūršoks no Kenijā piedzīvotā un iespējams, ka viņi vienkārši ir pilnīgi parasti, normāli cilvēki, bez šīs ekstra pieklājības. Tomēr tas, ka neviens man nepajautā, kā es jūtos, piemēram, man tiešām iekrita acīs! Tanzāniešu ādas krāsa ir patīkami brūna, acis un zobi baltāki, kas man, kā rasistam (diemžēl, jā – es tomēr tāda esmu, lai arī pilnīgi negribēti un neapzināti), lika justies krietni patīkamāk. Vide ir ievērojami sakoptāka, jo atkritumi tiek dedzināti sistemātiski un procesā piedalās visi iedzīvotāji – nedēļas beigās tiek savākta liela čupa un taisīta savdabīga pasēdēšana pie ugunskura. Tomēr arī nedēļas vidū es nekur nemanīju tik lielas mēslu grēdas, kā to piedzīvoju Kenijā. Un par naudu runājot, visur Austrumāfrikā darbojas šiliņi, tikai katrai valstij ir cits segums attiecībā pret dolāru. Kenijā tas ir visizdevīgākais – 1 dolārs 100 šiliņi, savukārt, Tanzānijā 1 dolārs ir 2 000 šiliņu. Lieki teikt, ka veikalā kaut ko sarēķināt bija visai grūti. 🤷🏼‍♀️ Rupji izsakoties, Tanzānijā daudzas lietas atsita Indiju…


TURPINĀJUMĀ:

[..] “Pie veikaliņa, solīto 15 minūšu vietā nogaidīju 45′, līdz pie manis beidzot atnāca muitas darbinieks…” [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s