Āfrika – ceļojuma krīze

Pie veikaliņa, solīto 15 minūšu vietā nogaidīju 45′, līdz pie manis beidzot atnāca muitas darbinieks, lai aizvestu uz Arušas autobusu.


Šādi gaidot biju paspējusi iekulties pāris nepatīkamās sarunās, izsvīdusi aptuveni trīs litrus šķidruma un iegādājusies vietējo sim karti. Ar sim karti gan mani mazliet apkrāpa, jo pārdeva krietni vairāk GB, kā nepieciešams sešām dienām, bet tas jau visā šajā Tanzānijas trakumā būtu bijis sīkums. Biju gatava aizmirst pilnīgi visu, jo man šķita – beidzot, beidzot es varēšu doties ceļā uz Tanzānijas galvaspilsētu! Bet, ak, kā es kļūdījos… 🤦🏼‍♀️

Zināmais darbinieks mani vēlreiz aizveda atpakaļ uz robežpunktu, netālu no autobusu pieturām, kur patlaban vienā no starppilsētu spēkratiem tika krāmēta bagāža. Un ziniet kur? Uz fakin jumta! Kaut ko tādu es pat Indijā neredzēju. Koferi vienkārši tika mesti augšā, ar prastu virvi nostiprināti un viss – šādi varot doties ceļā pa šoseju ar 100km/h! Starp citu, nedaudz vēlāk un citā vietā, redzēju kā somas vienkārši tiek uzliktas kaut kur uz jumta, bez nekādas piesiešanas un nekā! Ņemot vērā to, ka es zināju kā šoferi šeit mīl gāzes pedāli un, kādi  briesmīgi guļošie policisti ir teju pie katra ciema, es ātri pārdomāju, vai visas vērtīgās lietas, kuras nevēlētos redzēt krītam uz asfaltētā ceļa no trīs metru augstuma ir pie manis un vai tiešām somā, kuru ļaušu siet uz jumta nav nekā pārāk svarīga. 🤔 Šī procesija risinājās kādas desmit minūtes, man stāvot tiešos saules staros, kad es uzzināju – nē, konkrētais autobuss man nemaz neder.  Manējais vēl gaida kaut kur otrpus robežai. Fak, fak, fak! Pavisam godīgi atzīšu, ka šajā brīdi mani bija piemeklējusi pilnīga ceļojuma krīze. Negribēju vairs neko un nekur! Biju pārgurusi, pārgaidījusies un pārskaitusies Ar visām parpalām, darbinieka ierosināta, novilkos pie ēkas apakšstāva, kur zem jumta atradu nelielu ēnas pleķīti. Noslīdēju gar ēkas sienu un apsēdos zemē, lai caur whatsapp, pilnīgā izmisumā sazvanītu mājiniekus un pasūdzētos, ka laikam uz galvaspilsētu netikšu nekad, jo Tanzānijā ir pilnīgs Indijai raksturīgais nesteidzības vaibs.

IMG_20190203_141458.jpg

Sūdzoties pagāja aptuveni vēl minūtes 45, kad beidzot man vajadzīgais autobuss piebrauca robežpunkta pieturā. Atdevusi uz jumta sienamo somu, es nepacietīgi iekāpu busiņā un atradu vienīgo vienvietīgo vietu pie loga. Man šķita, ka laime man atkal uzsmaidījusi, jo šādā karstumā garantija, ka mani piemeklēs slikta dūša kratoties autobusā, bija gandrīz simtprocentīga, tādēļ ekstra komforts tiešam priecēja. Bet nu izrādās, ka šī diena mani negrasījās priecēt pat ne maz drusciņ. Pavisam drīz man klāt pienāca sieviete, kas apgalvoja, ka tā esot viņas vieta. Viņa šeit jau esot sēdējusi! Es biju tik nokaitināta, ka uzsāku kašķi pilnos hopšos, nemaz nenogaidot vai nepārdomājot! Kur ir rakstīts, ka viņa tur sēdēja? Šeit nebija nekādu mantu, nekā! Kā es būtu varējusi zināt, ka vieta ir aizņemta? Man ir pilnīgi vienalga, jo idejiski “pakaļu piecēli, vietu pazaudēji”! Man autobusos ir slikti un man noteikti ir jāsēž pie loga, ja vien visi autobusa iemītnieki nevēlas redzēt manus vēmekļus! Vai man bija / ir kauns par šī strīda uzsākšanu? Sorry, bet nē! Man šķiet, ka mēs visi ļoti labi zinām – ja publiskā vietā vēlies uz kādu brīdi pamest savu sēdvietu, tad tā ir kaut kā jāiezīmē, ja vien nav numurētas biļetes, ne tā? Un arguments, ka varbūt Āfrikā konkrētajā jautājumā kultūra ir atšķirīga, neiztur kritiku, jo VISAS CITAS vietas BIJA iezīmētas!  Un, lai arī viņa apgalvoja, ka esot samaksājusi par konkrēto sēdvietu, nekādu apliecinošu dokumentu viņa uzrādīt (loģiski) nevarēja. Tad nu man iestājās princips – Tanzānija šodien mani vairs nejās! Uguni piešķīla arī pārējie autobusa pasažieri, kas šajā strīdā iesaistījās un principā tie visi bija tikai vīzdegunīgi ārzemju tūristi, kurus es reāli triecu ellē! Tieši ar ko viņi ir labāki par mani? Tieši ar kādām tiesībām viņi var atļauties man norādīt ko darīt? Atradušies, te kaut kādi viedokļu izpaudēji! Viens brits vispār sāka uz mani bļaut, ka man tūlīt pat esot jānomaina vieta. Tas tad bija mans pēdējais piliens! Aizkaitinājumā kvēlojot es pret viņu pagriezos un ugunīgi, ledusaukstā tonī pateicu, ka viņam nav pilnīgi nekādu tiesību pacelt uz mani balsi un, ko viņš vispār no sevis iedomājas bļaujot uz mani lietā, kas uz viņu neattiecas! Kad viņš mēģināja vēl kaut ko strīdēties man pretī es pret viņa seju izstiepu savu visniknāko paceltās plaukstas žestu un pateicu: “Shut the fuck up!” 😤

Šī asā un visai baisā vārdu pārmaiņa turpinājās vismaz minūtes septiņas un nu jau es biju pārkāpusi to robežu, kurā padotos un pieceltu savu dibenu no it kā aizņemtās vietas. Biju iestājusies pozā, ka esmu ar mieru gaidīt šoferi, kurš izšķirs šo, patiesībā pilnīgi muļķīgo, strīdu.  Bet pēkšņi viens vecāks vietējais kungs no otrās rindas vietas pagriezās pret mani un pavisam laipni teica, ka redz, ja es vēlos, varot apsēsties blakus viņam, vietā pie loga. Pēc visām tās dienas rupjajām un vīzdegunīgajām sarunām, konkrētais teikums man likās tik ļoti iejūtīgs, ka es beidzot padevos, lai vienreiz par visām reizēm iegūtu mieru. Tāda nikna, pārgurusi un iztracināta, cik nu vien teatrāli dusmīgi spēju, piecēlos no zaudētās vietas un klusi atvainojoties vecajam kungam, apsēdos viņam blakus. Apsēdos blakus, kā šķita, vienīgajam laipnajam cilvēkam visā Tanzānijā! 😔

Ceļš līdz Tanzānijas galvaspilsētai Arušai prasīja divas stundas, solītās pusotras stundas vietā un bija vājprātā neciešams. Sēdekļi bija tik šauri, ka lai vai kā es būtu centusies izlocīties un piespiesties pie busiņa ārsienas, mans augšstilbs nemitīgi saskārās ar blakussēdētāju un nereāli karsēja. Elpot tā īsti nebija ko, jo logu varēja atvērt tikai mazā šķirbiņā. Atverot to vaļā pilnībā, vējš pūta tā, ka acis vaļā noturēt nebija iespējams. Centos pagulēt, bet visai neveiksmīgi, jo bija pārāk neērti, pārāk karsti un pārāk vējaini. Pēc mocību pilnām divām stundām iebraucām Arušā un es jau cerēju, ka viss – tūlīt, tūlīt būšu viesnīcā! Cerēju, ka manas ciešanas drīz beigsies un es beidzot varēšu ieiet, slavenajā aukstajā Āfrikas dušā (jo siltais ūdens viņiem ir parodija). Bet, nu loģiski, ka atkal nekas nenotika tā, kā iecerējusi biju es…

Arušas pieturā mani savāca pilnīgi svešs šoferis, kas vispār meklēja Elizabeti, bet nu, derot gan jau arī Elīza…  Viņš mani aizveda uz 7 wonders safari kompānijas biroju, lai es varētu izrunāt tālākos plānus ar organizācijas vadītāju. Sastrēgumos sēdējām vēl aptuveni 40 minūtes un uz to brīdī manī nebija palikušas gandrīz vairs nevienas emocijas, tikai pārgurums un izmisums. Pozitīvais gan visā garajā brauciena bija tas, ka varēju aplūkot Arušu. Tā bija krietni zaļāka, karstāka un mitrāka, kā Nairobi, arī ievērojami sakoptāka un visā visumā patīkamāka. Bet diemžēl to grūti tā aprakstīt un foto attēlu arī man nav, jo Nairobi gids man tik spēji aizliedza fotografēt citus cilvēkus bez atļaujas, ka visu atlikušo ceļojuma daļu es tiešām fotografēju tikai un vienīgi dzīvniekus un dabu, par ko man, protams, tagad ir mazliet žēl…

IMG_20190203_141651.jpg

Kad beidzot bijām sasnieguši milzīgu biroju ēku, man atkal ar visām parpalām vajadzēja ar kājām vilkties 5. stāvā uz ofisu. Sieviete ar ko es runāju, kas laikam bija kompānijas menedžere, bija daudz prastāka un rupjāka, kā Nairobi satiktā. Mani nepameta sajūta, ka viņa noteikti nevēlas, lai es šeit atrastos. 🙄 Stāsts par to, kas mani sagaida turpmākās sešas dienas Tanzānijā bija tik vīzdegunīgi un biedējoši pasniegts, ka šķita viņa gaida brīdi, kad es nobīšos un pateikšu – nē, man šis nav vajadzīgs! Grupas būšot krietni lielākas, nebūs nekāds ekskluzīvs viena cilvēka safari. Noteikti nebūs iespēja nakšņot vienai un vispār – jāguļ būs tikai teltī! Zemtekstu sajutu aptuveni šādu: nu, neceri te uz neko! Ko vispār esi iedomājusies mūsu valstī redzēt, ja jau biji uz safari Kenijā!?  Bet tā kā biju vājprātīgi pārgurusi, man bija pilnīgi vienalga viss. Sapratu tikai to, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu uz šejieni braucot un gribu vienkārši nokļūt kaut kādā viesnīca! Saku “kaut kādā“, ne par velti, jo bija mainīts ne tikai dienu plāns, par kuru es nespēju izrēķināt vai tas ir labi vai tomēr nē, bet arī viesnīca. Nakšņošu citā viesnīcā, kā solīts, jo par iepriekšējo esot saņemtas ļoti sliktas atsauksmes. Uz to brīdi biju pārliecināta – Tanzānija man ir noriebusies pat ātrāk kā pēc diennakts un mani šeit noteikti grib apkrāpt!

Galu galā, nebija jau nemaz tik traki, jo lai arī naktsmītne atradās pilsētas nomalē un tur neviens ar pieklājības frāzēm nemētājās, tā tomēr bija tīra, sakopta, klusa un mierīga. Un ap pus pieciem man beidzot bija iespēja nogulties horizontāli, lielā queen izmēra gultā! No publiskā balkona, kas bija palmu galotņu augstumā,  pavērās skats uz klasisku Āfrikas ielu. Bezbedrains asfalts, kura malās bija milzīgas tranšejas, visticamāk lietus ūdenim, un daudz mazākas un lielākas būdiņmājas pilnas ar dažādiem pakalpojumu un / vai preču veikaliņiem. Visa dzīve viņiem notiek uz ielas! Skaļuma līmenis ir tiešām neizmērojams, jo tanzānieši, līdzīgi kā itāļi ir ļoti ekspresīvi. Vīri sasēduši pie savām mašīnām visticamāk runāja par ikdienišķām lietām, bērni apkārt spārdīja bumbu vai spēlēja tikai viņiem vien zināmas spēles, savukārt sievietes nesteidzīgi staigāja apkārt ar milzīgiem groziem uz galvas. Šo visu vērojot manī beidzot ielija relatīvs miers. Nekas vairs nebija jāgaida. Nekur vairs nebija jāstāv. Ne ar vienu nebija jāstrīdas. Beidzot varēju atkal novērtēt to, ka atrodos Āfrikā novembra sākumā, plus 35 grādu karstumā. 😌

Atceroties, cik slikts ēdiens bija pieejams Kenijā un baidoties vēl vairāk sačakarēt savu gremošanas sistēmu, izlēmu, ka aiziešu līdz veikalam un iegādāšos jebkādu sauso pārtiku, lai man būtu pieejama vismaz kaut kāda alternatīva. Pārtikas veikals atradās pāris kilometru attālumā un saņēmusi pēdējos spēkus, es devos ceļā. Ja braucot auto biju nodomājusi, ka patiesībā nav nemaz tik traks tas karstums, tad izejot no viesnīcas man nācās ātri vien pārdomāt. Pēc noieta puskvartāla jau aktīvi slaucīju no pieres tīru ūdeni. Karstums bija tiešām nežēlīgs! Toties apkārtējā atmosfēra bija visai patīkama. Lai gan es tuvējā apkārtnē biju vienīgais baltās rases pārstāvis, man maz pievērsa uzmanību un vietējo skatieni nešķita tik urbjoši, kā Kenijā. Gar ielas malām bija sastājušies dažāda izmēra miniveni, kuru īpašnieki angliski izkliedza frāzes par safari piedāvājumiem. Bet man pietika tikai droši soļot tālāk, purinot galvu, lai neviens man neuzbāztos. Biju ar to pilnīgā mierā un pie sevis domāju – jā, ok, šis der! Šeit es jūtos relatīvi droši, te es varētu uzturēties. Tanzānija pamazām manā uztverē tika reabilitēta.

IMG_20190203_141335.jpg

Veikaliņš gan bija diezgan liels ūķis, jo kā jau minēju, neatrados pilsētas centrā, tomēr kaut kādi čipsi, maizveidīgas galetes, musli batoniņi un karamelizēti rieksti, tā pat kā ūdens un sulas, tur atrodams bija gan. Iztērējusi laikam miljonu vai vismaz pārdesmit tūkstošus viņu valūtā, kas laikam nebija vairāk par divdesmit euro, ar saviem iepirkumu maisiņiem nokrāvusies, devos atpakaļ uz viesnīcu. Un tad nu piedzīvoju arī savu pirmo un vienīgo ekstrēmo situāciju Āfrikā! Ejot garām tiem pašiem busiņiem, kurus redzēju turpceļā, viens no šoferiem bez brīdinājuma saķēra manu augšdelmu, lai vilktu iekšā mašīnā, sakot, ka viņš piedāvāšot man safari braucienu. Šādās situācijas es nekad nesastingstu, vai nepārakmeņojos nobijusies, bet dusmās vienmēr rīkojos. Arī šoreiz, ātri reaģējot, nikni izrāvu savu roku no vīrieša tvēriena, kā rezultātā viņš ieknieba man rokā, un sāku nebalsī uz viņu kliegt angliski, ko viņš vispār iedomājas? Ar kādām tiesībām mani aiztiek? Man nekas no viņa nav vajadzīgs! Laikam biju nedaudz arī samazinājusi tempu, jo attapos pārējo šoferu pilnīgi ielenkta. Tā vietā, lai viņi atvainotos vai izrādītu nožēlu, atbildot manam niknumam viņi sāka bļaut man pretī savā valodā! Domāju, ka nu gan ar mani ir cauri. Ar šo arī viss beigsies… Uz mūžiem palikšu Āfrikā! Tomēr sekundes simtdaļā manas bailes nomainīja neliela pārliecība, ka viss tomēr nav tik slikti, jo ar acs kaktiņu manīju, kā sievietes – pārdevējas ielas otrā pusē, sēžot pie saviem preču soliņiem, savā starpā ķiķina. Galvā iezagās doma, ka ja viņas smejas, tas nozīmē, ka situācija nav tik nopietna un manai dzīvībai briesmas nedraud. Iespējams, ka vietējiem vīriešiem vienkārši nav pieņemts, ka sieviete vispār ir spējīga runāt, kur nu vēl pacelt balsi pret viņiem. Atguvusi pārliecību, atsāku savu raito gaitu nemaz neatskatīdamās. Tikai dzirdēju kā vīriešu skaļās balsis aiz muguras turpina bļaut un pamazām izplēn ielu apkārtējā troksnī…

Konkrētā situācija bija ļoti līdzīga tai, kādu piedzīvoju Indijā tajā vēlajā vakarā, kad devos uz veco Deli staciju cauri neapgaismotam ceļam briesmīgā rajonā. Viens jauns puisi bija pamanījies man nemanāmi pielavīties klāt un saķert roku. Visticamāk, šis stāsts nebūtu tik veiksmīgi beidzies, ja vien es milzīgā ātrumā un atkal, nelabā balsī bļaujot, roku nebūtu no viņa tvēriena izrāvusi. Izrāvusi tik spēji, ka puisis no šoka un inerces pat nogāzās turpat uz ietves! Un tad nu pastāstīšu par vienu nelielu hack(u), kas tiešām lieti noder solo ceļotājam.

Man daudzreiz ir prasīts, kā tad ir ceļot vienai! Vai tad tiešām nav bail? Cik droši tas ir? Un, ak, kungs,  Indijā tak tai sievietei nesen nogrieza galvu! Jā, ceļot vispār ir bīstami, arī divatā un arī grupā. Protams, jo vairāk cilvēku, jo drošāk, tomēr bīstamība atrodoties svešā valstī, svešā kultūrā vienmēr pastāv. Un jā, visticamāk solo ceļošana neder ikkatram. Cilvēkam patiešām ir jābūt mazliet ar set of balls. Vai vismaz ar pārliecību, ka krīzes situācijas viņš nesastings un ir spējīgs rīkoties. Tātad rīkoties spēja arī ir galvenā atslēga! Šeit es, protams, nerunāju par nopietniem uzbrukumiem, narkodīleriem un slepkavām, kuriem ir pilnīgi nospļauties par Tavu reakciju. Bet par parastiem kabatas zagļiem, maziem laupītājiem un tūristu apkrāpējiem. Viņi ir tie, kas gaida Tavu kļūmi. Gaida, ka sastomīsies un cer, ka Tevi pārsteidzot būs trāpījuši Tavā vājajā vietā. Tāpēc es vienmēr cenšos pārvietoties ātri un pārliecināti. Cenšos, ja izmantoju GPS karti telefonā, nekad neapstāties un neizrādīt neizpratni par to, kur tajā brīdī dodos. Lai gan pati neesmu mēģinājusi, laba ideja ir izmantot austiņas un norādes klausīties caur tām, jo tad telefonu vispār nav vajadzības izvilkt no kabatas. Un tā nu mūsdienās patiešām ir populāra vājā vieta – tūrists, kas lēnām klejo lūrot telefonā! Man gan ir ļoti vizuāla uztvere, tādēļ man patīk tajā kartē arī skatīties, bet cenšos to limitēt līdz minumam un turpināt gaitu, pat ja iemetu aci telefonā.

IMG_20190203_141246.jpg

Otrā atslēga noteikti ir pārliecība! Kaut vai tēlota, un lielākajā daļā gadījumu tā arī nenovēršami būs tēlota. Ceļojot nekad neizrādīt vājumu! Nekad neļaut parādīties apjukumam, ka esi apmaldījies vai pazaudējies. Ja nu tiešām ir galīgā dimbā (kā man tas bija pirmajā dienā Deli), atrast kādu uzticama paskata veikalu, kafejnīcu, banku vai viesnīcu, kurā var apstāties,  apsēsties, apmeklēt labierīcības, noķert wifi un izpētīt, kur īsti atrodies! Var palūgt darbiniekiem norādīt kartē kur esi un kur jādodas. Vai vienkārši iegūt laiku drošā vietā, lai restartētos un turpinātu ceļu.

Bet trešā atslēga ir uztrenēt fight or fligt (cīnīties vai bēgt) reakciju. It īpaši, ja krīzes situācijās cīnīties nav Tavs ierastais pamatstāvoklis.  Respektīvi – nekad nesastingt, nekad neapjukt un nekad neizrādīt bailes! Tieši otrādi – vienmēr doties uzbrukumā! Un ar vārdu “uzbrukums” es galīgi nedomāju sitienu pa seju. Uzbrukums var būt ar sejas izteiksmi, balss intonāciju, ķermeņa valodu. Nepieciešams nomainīt lomas starp Tevi uz uzbrucēju, jo šāda reakcija no upura ir retāk novērojama, līdz ar to, paņems viņu uz pauzes. Un nedaudz vairāk laika arī ir tas, kas nepieciešams, lai no nepatīkamās situācijas izvairītos un ideālā gadījumā arī maksimāli pievērstu apkārtējo uzmanību. 💪🏼Protams, ka es vienkārši gudri spriedelēju, jo par laimi, nekādu īstu, vairāku noziedznieku plānotu  uzbrukumu es piedzīvojusi tpfu, tpfu, tpfu neesmu. Tomēr no vairākiem, klasiskiem tūristu scamiem izvairīties gan man šādi ir izdevies. Bet nu kā saka – sargi pats sevi, tad tevi sargās, vēljoprojām ir patiesību patiesība! Tas nenozīmē – neceļo! Ceļo, ja tas ir tas, ko tu vēlies, tomēr dari to ekstra uzmanīgi. Noteikti viens pats nemeklē Indijas tumsā staciju pilnīgi apšaubāmā rajonā, nestopē mašīnu krēslā uz serpentīna nekurienes vidū, jo tev vienkārši vairs nav spēka uzvilkties vēl tos pāris kilometrus uz augšu līdz viesnīcai, nenakšņo auto kraujas malā un noteikti nestaigā svešās vietās pēc saules rieta, ja vien tā nav kāda Eiropas vecpilsēta. Kāpēc es dodu šādus konkrētus piemērus? Jo jā, esmu vainīga, man šo visu ir nācies darīt… 🤭

IMG_20190203_142841.jpg

Bet atgriežoties pie konkrētā ceļojuma, konkrētajā brīdī – viesnīcu es sasniedzu bez tālākiem starpgadījumiem un problēmām. Un, principā, es vēljoprojām uzskatu, ka Tanzānija ir krietni tūristiem drošāka kā Kenija. Tomēr, protams, ka piedzīvotais stresiņš mani izsmēla vēl vairāk, tādēļ iegājusi dušā, iedzērusi ilgi gaidīto auksto kolu, devos pie miera, lai rīt pulksten deviņos (kā solīja menedžere) varētu ar jauniem spēkiem doties nākamajos piedzīvojumos.


TURPINĀJUMĀ:

[..] “Nākamajā rītā, ieturējusi negaršīgas un apšaubāmas brokastis, bez piecām deviņos jau atrados viesnīcas foajē, tomēr…” [..]

One thought

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s