Āfrika – jauns sākums

Nākamajā rītā, ieturējusi negaršīgas un apšaubāmas brokastis, bez piecām deviņos jau atrados viesnīcas foajē, tomēr šoferis neieradās ne deviņos, ne deviņos un piecās minūtēs. Pat piecpadsmit pāri deviņiem nevienas safari kompānijas auto pie apvāršņa nebija.


Viesnīcas recepcijā vaicāju, vai viņiem ir zināms, kas man grasās ierasties pakaļ. Varbūt ir pieejami kādi kontakttelefona numuri, kam varu piezvanīt. Varbūt vismaz ir zināms organizācijas nosaukums (jo to iepriekšējā dienā īsti nebiju piefiksējusi). Tomēr nekādu informāciju man neviens nevarēja pateikt, jo neko nezinot par mani vai maniem plāniem. 🤦🏼‍♀️ Pie sevis domāju – skaisti, Tanzānijas trakumi turpinās un viss ir dimbā. Deviņos un divdesmit minūtēs whatsapp uzrakstīju  Annai, kas bija Kenijas safari kompānijas menedžere un pirms došanās uz Tanzāniju viņa mani iedrošināja, ka ja nu kaut kas mani neapmierina, vai ir kādas problēmas, lai droši viņai rakstot. Izstāstīju, ka man neviens nav atbraucis pakaļ un, ka es nezinu kā sakontaktēties ar kādu, lai noskaidrotu vai esmu aizmirsta, vai vienkārši ir kaut kas misējies. Redziet, ja šoferis būtu kavējis Indijā, tad manī nebūtu ne mazākā pārsteiguma, bet pēc Kenijā pieredzētās punktualitātes, kavēt vairāk kā 15 minūtes, šķita vairāk kā nepieņemami, lai neteiktu – pat neticami! Par laimi, Anna ļoti operatīvi noskaidroja, ka viss ir kārtībā un mani neviens pilnīgi noteikti nav aizmirsis, vienkārši šoferis esot iesēdies lielā sastrēgumā transportējot citus tūristus. Ok, es nodomāju, viss kārtībā, viss turpināsies, viss būs labi… Tomēr, mani atkal pārņēma nekontrolējama sajūta – bāc, kapēc es te vispār braucu? Te ir pārāk karsts, te visur ir haoss, neizskatās, ka te kādam interesētu kā es esmu apmierināta ar savu, šajā ekskursijā ieguldīto naudu un pat šoferis neprotas mani paņemt noteiktajā laikā! Tomēr patiesībā, Tanzānijas safari šoferis-gids bija ļoti, ļoti patīkams! Atbraucot viņš pazemīgi atvainojās, ka nokavēja un turpmākās piecas dienas palīdzēja uzzināt un izzināt tiešām daudz! Man šķita, ka viņa vārds ir Alcazar, tomēr vēlākās dienās grupas biedri man teica, ka vārds tomēr esot Baltazar. Tad nu, lai nezaimotu mūsu fantastisko šoferi, es turpmāk viņu dēvēšu iesaukā, par kuras veidošanos pastāstīšu nedaudz vēlāk un, kura viņam patiešām patika. 🤭

IMG_20190203_223622.jpg

Eagle eye (Ērgļa acs) bija izglītots pusmūža vīrietis, kurš daudzus gadus nostrādājis kā nacionālo parku rendžeris, tādēļ zināja tiešām daudz. Ceļā no Arušas es varēju iepazīties ar vairākām enciklopēdijām par putniem, zīdītājiem un rāpuļiem, kas būs sastopami mūsu apmeklētajos nacionālajos parkos. Tā kā iepriekšējā vakarā es BEIDZOT biju paspējusi izpildīt mājasdarbu un angliski izrakstījusi visu redzēto dzīvnieku nosaukumus ar tulkojumu latviski (ja vien tas bija iespējams, jo izrādās, ka vairāk kā pusei Āfrikas dzīvnieku latviski nemaz nav apzīmējumu), tad šīs enciklopēdijas man ļoti patika un padarīja šo ceļojumu par patiesi izglītojošu. Kad Eagle eye kaut ko stāstīja par putniem vai dzīvniekiem es uzreiz zināju tieši par kuriem viņš runā un tas man palīdzēja izprast Āfrikas dabu vēl pilnīgāk! Tāpēc mans ieteikums, ceļojot uz Āfriku, noteikti iegādāties kādu konspektīvu enciklopēdiju, ceļvedi vai bukletu par Āfrikas floru un faunu, lai iegūtu milzīgu pievienoto vērtību šādam eksotiskam ceļojumam!

Vispirms apmeklējām Tarangire nacionālo parku, kas atrodas krietni aiz Kilimandžaro masīva un turp devāmies vien divatā. Ne miņas no menedžeres izlavētās milzīgās tūristu grupas, kas mani sagaidīšot. Biju pārsteigta arī, cik Tanzānija ir atšķirīga no Kenijas. Šosejas gludas, kā bēbīša dibens. Visas ceļmalas sakoptas. Flora arī pilnīgi, pilnīgi cita!  Milzīgi tuksnešaini plašumi mijās ar varenajiem Baobabu kokiem. Smiltis nevis sarkanīgas, kā Kenijā, bet dzeltenīgi baltas. Ik pēc pārsmits metriem uz šosejas atrodas policijas posteņi, kas pārbauda atļauto ātrumu, vai ir izmantotas drošības jostas un visticamāk arī vēl daudz ko, par ko es nemaz nenojautu. Iebraucot parka teritorijā, protams, ka devāmies vien pa zemes ceļu, bet arī tas bija krietni gludāks, nekā ceļš uz Masai Mara nacionālo parku. Ievērojami vairāk krūmāju un ēnainu vietu, kur paslēpties dzīvniekiem. Uz šo brīdi jau biju atguvusies no iepriekšējas dienas negatīvās pieredzes un atkal ar kāru muti ķēru katru redzēto iespaidu! Gids ļoti daudz stāstīja un es biju patiešām priecīga uzzināt arvien vairāk jaunus faktus par vietējo kultūru. Piemēram, tādus mazus dzeltenīgus augļus, kurus dēvē par Sodom apple, viņi izmanto, lai tīrītu un balinātu zobus. Tāpat, šis auglītis noder asiņošanas apturēšanai un tiek izmantots veicot apgraizīšanu. Cita krūma augļi, kas bija tādi vidēja lieluma uzpūsti ovāli spilventiņi, patiesi tiek izmantoti kā spilveni un tos liek iekšā spilvendrānās, lai uz tiem gulētu. Un no sausage tree (desiņu koka), ir iespējams pagatavot alkoholu, bet dzīvniekiem, piemēram, ziloņiem un šimpanzēm tā ir liela delikatese, no kuras viņi arī apdullinās. 😅 Uzzināju, ka Serengeti nacionālajā parkā, kurā tiešām nāksies gulēt teltīs, dzīvo četru veidu čūskas, no kurām divas ir indīgas, savukārt viena no trijiem, apkārtnē sastopamajiem skorpionu veidiem, dzēliens ir nāvējošs. Iedvesmojoši, ne? It īpaši uzzinot, ka šādus skorpiona kodienus viņi izmanto kā malārijas antidotu. Crazzzzy. 😱

IMG_20190205_103738.jpg

Nedaudz pastāstīšu tad arī par apgraizīšanu, jo šķiet, ka smalkāk šo viņu kultūras sastāvdaļu iepriekš neiztirzāju. Padsmitgadnieku vecumā puišiem veic priekšādiņas nogriešanu, tādejādi iesvētot viņus vīru kārtā. Procedūru veic bez narkozes un jaunieši, jeb drīzāk bērni, nedrīkst izrādīt ne mazāko emociju, nedrīkst raudāt un nedrīkst šķomīties, jo tas nozīmē, ka viņi nav īsti vīrieši un ir izrādījuši nepieklājīgu vājumu. Pēc tam puiši pārkrāsojas ar melnu krāsu, veidojot uz sejas dažādus baltas krāsas zīmējumus, kas patiesībā izskatās patiešām skaisti, un tiek aizsūtīti savvaļā. Masai Mara teritorijā man tika stāstīts par pieciem gadiem, kas jāpavada ārpus ciema, bet Eagle eye runāja vien par pāris mēnešiem. Laikam termiņš ir atkarīgs no ciema un viņu paražām. Šajā periodā puiši nedrīkst nevienam neko lūgt, nedrīkst diedelēt ēdienu un nedrīkst to censties kaut kādā veidā nopelnīt. Viņiem ir jāizdzīvo pašiem saviem spēkiem – medījot uzturu. Kenijā nekur nemanīju šos apgraizītos puišus, bet Tanzānijā ļoti populāri bija stāvēt šosejas malās un gaidīt, kad tūristi apstāsies un padalīsies ar pārtiku vai naudu iemaiņā pret kādu kopīgu foto, piemēram. Gids vienā no šādām vietām, kur bija sastājušies ļoti daudz puišu, atvēra logu un viņus izlamāja no panskām, jo ubagojot viņi ir apkaunojuši savu ciemu un visu masai cilti kopumā! Un, starp citu, lai arī sieviešu apgraizīšana ir pilnīgi aizliegta un ieguvusi arī rezonansi pasaulē, tā vēljoprojām dažos ciema ietvaros tiek piekopta…  😕

Lai tiktu iekšā pašā Tarangire nacionālajā parkā, kā jau visur citur, bija nepieciešams aizpildīt pieteikuma formas. Kamēr Eagle eye kārtoja dokumentus man bija brīvais laiks, lai aplūkotu ieejas teritoriju. Šeit bija izstādīti dažādi parkā atrastie galvaskausi, no mazu surikātu un antilopu kauliem līdz pat milzīgiem ziloņu eksemplāriem. Tas tik bija kaut kas – redzēt ziloņa galvaskausu! Ilkņi un zobi ir vienkārši wow! Pamanīju arī, ka Tanzānijā ir daudz vairāk dažādu mazputniņu, kā Kenijā. Un tie šeit sastopami pilnīgi uz katra stūra, dažādās krāsās, izmēros un uzvedības modeļos. Tā klimstot un vērojot apkārtni, kārtējo reizi atkal apjautu, ka ir vājprātā karsts! Eagle eye, atbildēja, ka jā, lietus sezona mēģina savilkties un šobrīd ir kādi 45 grādi plusā pēc Celsija! Četrdesmit pieci (!!) grādi – the real deal karstums! Ne par velti no manis vienkārši tecēja ūdens, vēl pat neiesūcies audos. Tādu karstumu es neesmu izjutusi nekur un nekad, pat ne septembrī Delfos un Atēnās, kur mums ar kolēģi likās, ka kūstam. Šeit Āfrikā, novembra viducī es jau sen kā biju izkususi…. ♨️

IMG_20190203_223019.jpg

Bet neskatoties uz karstumu, mans garastāvoklis bija krietni labāks. Man ļoti patika gids un visa pieredze līdz nacionālajam parkam bija patiešām forša. Arī pats Tarangire mani pārsteidza ar savu citādo vidi un klimatu. Lai arī vairums vietu bija pilnīgi izkaltušas, kopējās ainavas bija koši zaļas! Krūmi, baobabi, akāciju koki, speciāli izveidotas ūdenskrātuves, lai dzīvnieki nebūtu izslāpuši. Vairākās skatu vietās pavērās brīnišķīgas ainavas un tālumā esošās, milzīgās žirafes izskatījās vien pēc spēļu figūriņām. Balta smilts, tumši zilas upes, zaļš paklājs līdz pat apvārsnim un dzidri zilas debesis ar spilgti baltiem mākoņiem. Krāsas un kontrasti šeit bija neaprakstāmi košāki, kā Kenijā. Pat Nakuru ezera džungļi manā atmiņā nav saglabājušies tik spilgti, kā šīs brīnumainās Tanzānijas ainavas! 💚 Arī dzīvnieki šeit bija bailīgāki, ieraugot mūsu auto viņi vai nu paslēpās vai pat pilnos hopšos metās prom. Neskaitot antilopes, žirafes, ziloņus un zebras, ko jau biju redzējusi, šeit pirmo reizi dzīvē ieraudzīju savvaļas pitonu. Tas nu gan bija kaut kas! Milzīga, milzīga čūska, pēc maltītes (jo vēderā bija paliels izvelvējums) sildījās pusēnā / pussaulītē. Kad mans gids izkāpa no mašīnas, lai parādītu virzienu, kur atrodas milzīgā rāpuļa galva, jo es nespēju to uz visu sakaltušo lapu fona pamanīt, pitons izlēma, ka esam viņam apnikuši un devās savā pazemes alā, mani nobaidot, ka grasās uzbrukt Eagle eye. Un viņš tiešām pārvietojas ar visiem zināmo sss skaņu un žiperīgo mēli, kas sekundes simtdaļās te parādījās, te pazuda. Unreal! 🐍

IMG_20190203_222859.jpg

Pēc plāna, kas bija uzlikts uz papīra, mums vajadzēja nakšņot Tarangire nacionālā parka teritorijā, bet Eagle eye piedāvāja palikt pa nakti tuvāk rītdienas galamērķim – Manyara ezeram. Naktsmītnes maiņa nodrošinātu nesteidzīgāku nākamās dienas rītu un ceļa biedriem būtu vieglāk mums pievienoties. Tā kā nākamais solījās būt manas dzimšanas dienas rīts, tad es biju pilnīgi PAR nesteidzību, it īpaši, ja būs jānakšņo teltī. Nācās gan parku pamest nedaudz agrāk kā plānots un līdz ar saules rietu doties stundu garā ceļā, tomēr biju ļoti priecīga par šo notikumu pavērsienu un izrādās, ka mani sagaidīja vēl viens pārsteigums! 🤫

Iebraucot mazā ciematiņā tieši iepretim Manyara ezeram, pietuvojāmies tādai kā bungalo tipa nakšņošanas vietai. Sākumā man bija bail noticēt, ka viss varētu būt tik lieliski. Biju pārliecināta, ka visticamāk bungalo būdiņas nav paredzētas mums un tepat zālītē zem akāciju koka uzcelsim brezenta telti. Kas arī nemaz nebūtu tik slikti, jo tā kā šobrīd esam divi, tad man noteikti telts nebūtu jādala ar vīriešu kārtas gidu, bet varētu gulēt izvērsusies zvaigznītē (cik nu to vispār teltī var izdarīt). Tomēr, tavu laimi, mana skepse šoreiz cīņā zaudēja, jo saņēmu mājiņas atslēdziņas! Tā bija pilnīgi aprīkota, plaša, koka / salmu būdiņa, kurā bija king izmēra gulta un labierīcības ar dušu man vienai pašai! Lieki teikt, ka es biju ekstāzē, jo biju gatavojusies uz pašu sliktāko, bet ieguvu kaut ko pavisam necerētu. 🙏🏼 Naktsmītne atgādināja mājiņas Goa piekrastē – pilnīgi normālas, aprīkotas naktsmājas pludmalē. Lai gan šeit nebija pludmale, sajūta bija tieši tāda – pilnīga nepiespiestība, hipijisks vaibs, bezrūpība, laime. Un tam visam vēl pa virsu nāca atklāsme – ir pieejams publiskais baseins! Yes, yes un vēlreiz YES! Visas šīs dienas biju sapņojusi nopeldēties un, lai arī baseins bija diezgan maziņš, tomēr pietiekami lielus apļus tur nopeldēt varēju nepiespiesti. Sākumā gan izjutu nelielu nedrošību izģērbties peldkostīmā, jo pavisam netālu sēdēja vairāki vietējie vīrieši – naktsmītnes palīgstrādnieki, tomēr, kad sāku peldēties, puiši drīz vien pazuda. Tas manu omu uzlaboja vēl jo vairāk, jo apzinājos, ka šie ir pieklājīgi džentelmeņi un varu šeit justies droši. Viens vecāks kungs gan pāris reizes ar tačku nobrauca garām baseinam un nenoturējies iekomentēja, ka es patiešām mākot peldēt un pat visai labi, nevis vienkārši plunčājos. Bet tas viss bija tik pieklājīgi, ka man nemaz nelika justies neomulīgi. 👌🏼

IMG_20190203_223716.jpg

Vairākkārt nopeldējusies un iegājusi dušā, devos vakariņās. Šajās piecās dienās mūsu grupai, kurā pagaidām biju tikai es, pievienosies pavārs, jo atšķirībā no safari naktsmītnēm Kenijā, Tanzānijā tās nav aprīkotas ar speciālu ēstuvi. Katrai tūristu grupai līdzi dodas pavārs, kas gatavo ēdienu improvizētos virtuves apstākļos. Un šovakar bija pirmā diena, kad varēju nobaudīt viņa meistarību. Puisis bija diezgan jauns, laikam knapi pilngadīgs, bet nenormāli profesionāls! Ēdienu vispār nevarēja salīdzināt ne ar ko, ko Āfrikā līdz šim biju ēdusi.  Starterī uzkodām popkornu, tad sekoja brīnumgarda cukini zupa, otrajā ēdienā bija saldie kartupeļi ar dārzeņiem, bet saldajā – augļi; mango un ananāsi. Debešķīgi!! Prasmīgi izmantotas garšvielas ēdienu padarīja tiešām fantastisku. Atsita  atkal kaut ko nedaudz no Indijā baudītās masala. Un augļi! Nekad dzīvē neesmu ēdusi TIK gatavu ananāsu. Ne miņas no asā skābuma, kas neļauj apēst vairāk par pāris šķēlītēm un bieži vien savelk lūpas. Šeit ananāss garšoja tik saldi, ka kusa mutē un bija tik mīksts, ka to pat nevajadzēja tā īsti košļāt. Šo visu atceroties un rakstot, man pilnīgi sagribējās atgriezties tieši tajā vakarā, tieši tajā naktsmītnē, tieši dzimšanas dienas priekšvakarā! Ak, cik viss bija skaisti! 😊


TURPINĀJUMĀ:

[..] “2018. gada 8. novembris Tanzānijā uzausa brīnišķīgi…” [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s