Āfrika – astotais novembris

2018. gada 8. novembris Tanzānijā uzausa brīnišķīgi! Mierpilni, nesteidzīgi un ļoti, ļoti silti. 🙌🏼


Iepriekšējā vakarā pēc vairākām peldēm un debešķīgām vakariņām biju savlaicīgi devusies pie miera, tādēļ jutos ļoti labi. Gremošanas sistēma bija mazliet nomierinājusies un pamodusies īsi pirms sešiem es pilnīgā mierā un harmonijā sagaidīju pirmos saules starus. Līdz ar saullēktu rīta svaigais gaiss iesila vēl vairāk. Apsēdusies uz pīta krēsla tieši pie istabiņas durvīm, es baudīju putnu čivināšanu, svaigo vēju, kas kustināja zaļās krūmu lapas un neticībā domāju, ka vispār ir vēls, vēls rudens. Rudens, kura rīts ir tik patīkams, cik, tādā rīta agrumā, Latvijā nekad nebūtu piedzīvojams.  Ak, kā man bija paveicies! Paveicies arī ar to, ka savu dzimšanas dienas rītu, kā ūdens zīme varēju sagaidīt peldoties. Tādēļ pēc tāda neliela pateicības mirkļa, pārģērbos peldkostīmā un devos cauri naktsmītnes teritorijai uz baseinu. Visa apkārtne vēl gulēja un šķita, ka to apņem pavisam jūtams, mīksts komforta spilvens. Ziniet cik salds miegs ir tieši no rītiem? Tieši tik saldi šņāca zeme zem maniem klusinātajiem soļiem. Ūdens pa nakti nebija atdzisis pat ne par mazāko grādu un bija patīkami remdens. Teritoriju ieskāva skaisti apcirpti koši zaļi krūmiņi un vairākas atpūtas lapenes, tādēļ peldoties apkārt ņirbēja tikai vairāku toņu zaļums. Saules stari pamazām pacēlās tik augstu, ka vizināja savu spožumu cauri krūmiem un koku lapām, burvīgi iemirdzoties baseina zilajā ūdenī. Maģisks rīts. Patiešām!

IMG_20190205_132146.jpg

Kārtīgi nopeldējusies un sasmēlusies neaprakstāmi daudz prieka par savu šīs dienas atrašanās vietu, devos gatavoties brokastīm. Telefona playlistē uzliku latviešu izpildītāju mūziku, dzēru zaļo tēju un dungoju līdzi mīļākajām dziesmām. Iepriekšējā vakarā biju uzzinājusi vēl vienu burvīgu ziņu – arī šīs dienas nakti pavadīsim tepat, tādēļ uztraukums vai stress par somas krāmēšanu gāja secen. Jau iepriekš teicu, ka visai nogurdinoši ir katru nakti pavadīt citā naktsmītnē, jo nemitīgi, savā vienā mugursomā ir jāorganizē līdzi paņemtās mantas. Salikt visu tā, lai vajadzīgās lietas ir pa rokai un saglabāt kompaktumu bieži vien ir ne tikai overwhelming, bet arī neiespējamā misija. Tā kā es pati esmu diezgan straujš un dinamisks cilvēks, kurš vienmēr kaut kur steidzas un kaut ko nepaspēj, tad mierīgi un nesteidzīgi rīti man ir retums, lai gan nenormāli vajadzīgi. Vitāli svarīgi manai pašsajūtai, jo tieši ietekmē visas pārējās dienas izjūtas. Piedzīvot tik harmonisku rītu, ne manis organizētā ceļojumā, tieši dzimšanas dienā, bija patiess brīnums, par ko vēljoprojām esmu ļoti pateicīga. 🤗

Īsi pirms astoņiem es devos uz ēdamzāli, kur mani jau gaidīja uzklāts galds. Iekodu vakardienas popkornu un dzēru otro tējas krūzi, gaidot, kad man pievienosies turpmākie ceļa biedri. Par spīti tam, ka visā visumā jutos brīnišķīgi, prātu nedaudz nodarbināja domas par to, kādi šie cilvēki būs. Kompānija tiešām ļoti ietekmē ceļojuma kopējo noskaņojumu.  Piemēram, Kenijā ar ķīniešiem bija pilnīgs čau, savukārt ar amerikāni Bilu, jau bija diezgan aizraujoši kopīgi padiskutēt un dalīties iespaidos. Galvenā mana cerība bija, lai viņi nav nekādi nūģi, bet ir vienkārši sakarīgi cilvēki. Un par laimi tieši tā arī bija! Neilgi pēc astoņiem piebrauca mūsu gids un no mašīnas izkāpa mana vecuma jauniešu pāris no Vācijas. Sandra un Fabians bija atbraukuši savu medusmēnesi dažas dienas pavadīt Tanzānijas safari, bet pēc tam doties uz Zanzibāras pludmali, kur nesteidzīgi nedēļu atpūsties pie okeāna. Sākumā gan apmainījāmies vien ar pāris pieklājības frāzēm, noskaidrojot no kurienes katrs esam un ko katrs darām, plašas sarunas neizvēršot. Redziet, es vispār esmu diezgan noslēgts cilvēks, kurš visbiežāk neuzsāk dvēseli plosošas, garas sarunas ar svešiniekiem. Tomēr šie jaunieši pavisam ātri un drīz iekrita manā sirdī un, šķiet, es viņējās, jo mēs nepiespiesti veikli atradām kopīgu valodu un uzlecām uz viena viļņa! Neliekuļošu un nepārspīlēšu sakot, ka pateicoties viņiem, Tanzānijā pavadītās dienas bija joku, smieklu, prieka piepildītas un viennozīmīgi paliks neaizmirstami iekaltas manā atmiņā! ❤️

IMG_20190205_131948.jpg

Tad nu, kad bijām kopīgi nobaudījuši brokastis un savstarpēji iepazinušies, vācu pāris iekārtojies savā istabiņā, mēs varējām doties ceļā uz Manyara ezeru. Tas nedaudz atgādināja Nakuru nacionālo parku, tomēr bija neaprakstāmi zaļāks, džungļaināks, neskartāks un tveicīgāks. Atceros, ka Kenijā, koku  pavēnī agrā rīta stundā bija pat nedaudz vēsi, tomēr šeit bija vājprātīga tveice un mitrums. Drīz vien mūsu starpā izveidojās pirmais iekšējais joks, par to, ka esmu šī safari co-guide, jeb mūsu šofera labā roka. Traucoties cauri safari ceļiem, brīžiem ir ļoti grūti dzirdēt, ko šoferis stāsta, it sevišķi, ja nesēdi pašā priekšā. Tā kā Sandra un Fabians sēdēja vēl aiz manis, tad man nācās visai regulāri atkārtot viņiem gida teikto. Ņemot vērā to, ka ceļojumā biju pavadījusi jau krietni vairāk dienas, paspējusi izstudēt visus dzīvnieku nosaukumus un jau diezgan pārliecināti zināju, kā katrs no tiem izskatās, piedevām izlasījusi arī visas trīs Eagle eye enciklopēdijas un noklausījusies neskaitāmus viņa izglītojošos stāstus, zināju visai daudz interesantu papildfaktu. Tā nu, teju vai katru reizi, kad mūsu gids norādīja uz kādu dzīvnieku vai augu, es viņa teikto papildināju. Teikumu parasti iesāku teatrāli attēlojot skolotāju un sakot: “But, did you know, that…?” uz ko Fabians tieši tādā paša tēlotā aizkaitinājumā un rollojot acis atbildēja: “Of course, we didn’t!“.  Jau pirms pusdienlaika mūsu auto regulāri piepildīja skaļas smieklu šaltis spēlējot šīs lomu spēles. Un redzot mūsu jaunības optimismu, prieku un bezrūpību arī Eagle eye drīz atvērās, kopīgi ar mums jokojoties un vienkārši baudot nepiespiestu ceļojumu brīnišķīgā kompānijā.

Manyara ezers atkal pārsteidza ar savu citādo floru un faunu. Vispirms devāmies pa garu un šauru džungļainu ceļu, kuru caurauda liānas, baobabi un augsti, aizauguši krūmi. Apkārt skraidīja paviāni, kokos, ar savām garajām astēm karājās Vervet pērtiķi, bet starp krūmu lapām slēpās karaliskie Zilie pērtiķi.  Katra no šīm sugām bija ar kaut ko īpaša un skaista savā veidā, tomēr mani visvairāk uzrunāja tieši šie zilie eksemplāri. Tik cēli, tik skaisti, tik pūkainu spalvu, kā tikko izķemmētu un ar tik nostalģiskam acīm, it kā zinātu visu pasaules patiesību! Džungļus nomainīja purvs, pie kura vaigu vaigā satikām milzīgo Āfrikas bifeli un starp niedrveidīgiem augiem redzējām neskaitāmi daudz purva putnu. Jau iepriekšējā dienā biju pamanījusi, ka Tanzānijā ir daudz vairāk interesantu lidoņu (tai skaitā sikspārņu, kas naktī dzīvojās ap manu naktsmītni), tomēr pie Manyara ezera bija to pārpilnība. Lieli, mazi, balti, sudrabaini, krāsaini. Gan zivju dzenīši, gan gārņi, gan pelikāni, gan sarkansedlu un dzeltenknābja stārķi. Fantastiska daudzveidība un krāšņums! 👏🏼

IMG_20190205_131908.jpg

Pirms pusdienām devāmies pie paša ezera, nu jau caur sausiem, tuksnešvedīgiem plašumiem. Vairākās vietās ezerā ietecēja karstie avoti. Pie viena no tādiem arī piestājām un mums bija iespēja to aplūkot tuvāk. Ūdens no zemes nāca verdošs un burbuļojošs, paceļot karstus garaiņus debesīs. Netverami! Tieši šo karsto avotu dēļ, Manyara sārmainajā ezerā ir tik daudzveidīga mikroflora. Netālu bija izveidota arī gara laipa, tāda kā laivu piestātne, pa kuru mēs varējām doties nelielā pastaigā un izstaipīt kājas. Turpat dzīvojās rozā flamingi, gārņi un bija redzamas arī vairākas nīlzirgu galvas, kas ik pa laikam pacēlās virs ūdens līmeņa, lai nosprauslotos un ieelpotu skābekli.

Pēc pusdienās Eagle eye mums jautāja, kādas ir mūsu vēlmes, jo redzēja, ka no karstuma un daudzajiem iespaidiem esam diezgan saguruši. Mēs varējām doties uz māju pusi vai vēl izmest līkumu parka teritorijā. Es biju gatava doties mājās, bet par Sandru un Fabianu šaubījos, jo viņiem šī bija pirmā safari diena un nebiju pārliecināta, vai viņi nevēlētos piedzīvot vēl un vēl. Tomēr, tā kā bija mana dzimšanas diena, Fabians ļāva man noteikt mūsu tālāko izvēli. Jutos neērti, ka šī izvēle gulstījās uz maniem pleciem, tādēļ sākumā tielējos, tomēr vācu pāris smejoties mani pārliecināja, lai izsaku savu viedokli droši. Šī būšot pirmā un pēdējā reize, kad varēšu te kaut ko noteikt, jo turpmākās dienās man būs jāpakļaujas pārējiem, neskatoties uz to, ka esmu co-guide. 🤣 Tad nu devāmies atpakaļ uz naktsmītni pa ceļam vēl redzot neskaitāmus, kokos sēdošus milzīgus putnus, kas atgādināja papagaiļus un launagā baudot saldos sarkanos banānus.

IMG_20190205_132026.jpg

Naktsmītni sasniedzām ap trijiem pēcpusdienā un tā kā biju Arušas pārtikas veikalā nopirkusi mafinus un no Latvijas paņēmusi pāris mazās svecītes,  lūdzu jauniegūtajiem draugiem man pievienoties svecītes nopūšanā un iemūžināt to paliekošām atmiņām. Pēc šīm nepiespiestajām un ašajām svinībām paņēmām pauzīti viens no otra un nodevāmies pēcpusdienas atpūtai, kā nu katrs vēlējās. Es devos nopeldēties, individuālajiem sveicējiem aizsūtīju paldies video formātā un atbildēju pārējiem apsveikumiem. Pilnīgā mierā baudīju dienu, kad oficiāli pārkāpu pāri savam ceturtdaļgadsimta slieksnim. Tūkstošiem kilometru attālumā no mājām, vēlā rudenī, vairāk kā plus trīsdesmit grādu karstumā. 😌

Vakariņas gaidot, trijatā tikāmies vienā no naktsmītnes lapenēm un pavadījām laiku interesantās sarunās. Dalījāmies dažādos ceļojumu iespaidos, runājām par ikdienu, par viņu kāzām un to plānošanu, par darbiem, nedarbiem un citiem plāniem. Uzzināju arī kā vecmātes strādā Vācijā un kā aprūpe tiek nodrošināta tur. Jāteic, ka daudzas lietas fundamentāli atšķiras. Par to varbūt man būtu jāuzcep atsevišķs raksts, bet katrā ziņā mums vieniem no otra būtu tiešām daudz ko mācīties. Drīz vien mums pievienojās arī grupas ceturtais dalībnieks Peter. Viņš bija ungārs, kurš dzīvo Londonā un ir precējies ar itālieti. Visai liels kultūru mistrojums, ja ņem vērā arī to, ka viņš ir ļoti daudz ceļojis un ilgstošāku laiku dzīvojis dažādās pasaules valstīs, piemēram, Kubā. Pieredze neaptverama! Tikko veiksmīgi uzkāpis un nokāpis Kilimandžaro augstākajā virsotnē, viņš varēja pastāstīt par to, kā tad ir iekarot 5800 m.v.j.l. augstumu un kāda ir pavadošu gidu dzīves melnā puse. Nerunājot par niecīgo atalgojumu un smago darbu, viņi arī regulāri balansē uz dzīvības un nāves robežas. Pirms pāris nedēļām divi pavadoņi, nepateicīgo laikapstākļu un ilgstošo lietavu dēļ bija ieguvuši pneimoniju. Kas gan ir pneimonija 21. gadsimtā, vai ne? Lielās līnijās – pāris nedēļas gultas režīms, kārtīga antibiotiku deva un esi atkal uz pekām. Bet ne gadījumos, ja antibiotikas nav pieejamas, ja turpini kāpt neiedomājamos augstumos un tev nav pienācīga apģērba. Šādā situācijā pneimonija diemžēl bija letāla... 😟

Dalījušies iespaidos un kopīgi uzzinājuši tik daudz jauna, bija nemanot pienācis laiks baudīt gardās vakariņās. Šoreiz tā bija sviesta ķirbja zupa un nūdeles ar dārzeņiem un salātiem. Tā kā naktsmītne bija cilvēku pārpildīta, tad noslēgumā mums par prieku uzstājās arī vietējo dejotāju-mākslas vingrotāju trupa. Tas bija kaut kas vārdiem neaprakstāms. Tāda pieredze! Gan rituālās, gan modernās afrikāņu dejas varētu skatīties mūžam. Tas ritms, dziedāšanas maniere, mūzika, kustības! Patiesi suģestējoši! Mākslas vingrotāji rādīja tādus trikus, ka elpa rāvās ciet un stunda, ko viņi priecēja mūsu acis, paskrēja vien pāris minūtēs. Noslēdzošajā dejā mākslinieki iesaistīja skatītājus un arī man bija tas gods kārtīgi izārdīties un izkustināt gurnus Āfrikas ritmos, melodijās un kopā ar brīnišķīgiem vietējiem tanzāniešiem. Šī nu patiešām bija īsta dzimšanas dienas ballīte, kas burtiski norāva lapenes jumtu! Nākamajā rītā modāmies no tā, ka strādnieki no jauna stutēja virsū niedru kūļus. 🤭 Patiesības labad gan atzīšu, ka tas nebija vakardienas izpriecu rezultāts, bet jumtu viņi maina reizi trijos mēnešos. 😋

IMG_20190205_132324.jpg

Emociju pārpildīta pagāja mana, nu jau trešā, gadu mija ārpus Latvijas. Un teikšu atklāti, es ļoti ceru, ka man vienmēr būs šī iespēja, uzdāvināt sev vislabāko dzimšanas dienas dāvanu – pieredzi, piedzīvojumus, atmiņas! 🌻🌞


TURPINĀJUMĀ:

[..] “Pēc divām, vairāk vai mazāk, ekskluzīvām atpūtas dienām devāmies uz 300 km attālo Serengti un…” [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s