Āfrika – nakts teltī

Pēc divām, vairāk vai mazāk, ekskluzīvām atpūta dienām devāmies uz 300 km attālo Serengti un garais ceļš bija izcili neciešams.


Visai agri pametām naktsmītni un pirmos septiņdesmit kilometrus pieveicām pietiekami raiti – aptuveni pusotrā stundā. Braucām pa šoseju ar labu asfalta segumu un vienīgie kavēkļi bija ciemi, kuriem nācās braukt cauri, un vairāki ceļu policijas posteņi. Lai nokļūtu Serengeti nacionālajā parkā bija nepieciešams braukt cauri vēl citam nacionālajam parkam – Ngorongoro. Ngorongoro krāteris ir izbijis vulkāns 2200 metru augstumā, kurš iebrucis pats sevī veidojot milzīgu 600 metru zemāku ieplaku. Mums vajadzēja aptuveni pusstundu, braucot pa mitru, aizaugušu un ēnainu serpentīnu, lai nokļūtu speciāli izveidotā skatu laukumā krātera kraujas malā. Es nebūtu ticējusi, ka divi tūkstoši metru var nomainīt temperatūras, bet krātera virsotnē bija patiešām vēsi. Visticamāk gan, ka ne mazāk par +25*C, bet pēc 45 grādu karstuma, tas bija diezgan ievērojams kontrasts. 🤷🏻‍♀️ Skati bija elpu aizraujoši! Lielā Rifta ieleja, kuru pieredzēju savā pirmajā ceļojuma dienā un, kura man likās kaut kas neaptverams, pat klāt nestāvēja! Ngorongoro krāteris veidoja daudz lielāku kontrastu starp ieplaku un virsotni, starp reljefu un starp floru. Tas nebija izkaltis, bet gan zaļot zaļoja. Un vispār bija tāda sirreāla sajūta, ka tur, krāterī iekšā, ir pilnīgi cita pasaule! Pilnīgi cita vide. Un pilnīgi cita ekosistēma. Nedaudz vēlāk es uzzināju, ka jā – tā patiešām arī ir.

Pa apšaubāmiem, līkumainiem un šauriem ceļiem devāmies vēl augstāk, bet pēc tam atkal lejā, lai šķērsotu krātera rezervāta teritoriju. Virzoties lejup, ieraudzījām tālākā ceļa skatu – pilnīgs tuksnesis! Milzīgi plašumi ar tieši neko. Ir ceļš, burtiski divi nokaltuši koki, smilšu uzkalni, lejas un vājprātīgi putekļu mākoņi, kā zīme, ka tur traucas auto. Atlikušos simtpiecdesmit kilometrus šķiet, braucām vairāk kā trīs stundas, jo zemes ceļš bija tik sauss, ka burtiski tika aizpūsts zem mūsu riteņiem, atsedzot bedres un dažādus citus nelīdzenumus. Ātrāk par kādiem 60 km/h, labākajā gadījumā, pabraukt nevarēja un samazināt tempu lika arī, ik pa brīdim ceļa malās esošās antilopes un žirafes, mini tornado, kas šādā sausumā nav nekāds retums, un garām braucošās mašīnas. Karstums bija pieņēmies spēkā un atkal cepināja, pat cauri mašīnas jumtam, tādēļ, lai mums vispār būtu ko elpot, bija vitāli svarīgi turēt vaļā logus. Tomēr pa tiem iekšā plūda spēcīgi putekļu mākoņi jau no pašu auto riteņiem vien. Šķita – visa āda, visi mati, visas drēbes ir klātas ar smilšu kārtu. Kritiskas bija situācijas, kad kādai mašīnai braucām garām, vai nedod dievs, kāds pilnīgs ambālis bija izdomājis mūs apdzīt. Ja logus nepaspējām aizvērt, tad uz vairākām sekundēm pat auto salonā zuda pilnīgi jebkāda redzamība un sajūta bija tāda it kā mums katram individuāli uzbērtu trīs spaiņus smilšu. Uz maiņām darbojāmies kā logu dežuranti un vaktējām, kad tuvojas liels smilšu mākonis un kad nepieciešams stiklu strauji cirst ciet. Viss šis process bija vienkārši mokošs! Tādu putekļu un smilšu daudzumu neesmu pieredzējusi nekur un nekad. Analogi kā karstumu. 🔥

IMG_20190206_100716.jpg

Pusdienu pauzi ieturējām salīdzinoši netālu no parka ieejas vārtiem un tā bija kā oāze visā šajā sausumā. Vairākas lapenes un blīvi saaugušie koki deva patīkamu ēnu, savukārt, blakus esošais paugurs, ar pastaigu taku, deva arī svaiga gaisa pūsmu. No paugura virsotnes pavērās arī fantastiski plašs skats uz visu Serengeti parku, kur diemžēl, pavisam nesen bija nodegušas milzīgas teritorijas; tās lāsoja kā draudīgi melni kvadrāti uz gaišo smilšu fona. Nedaudz pakāpelējuši, starp akmeņiem, ieraudzījām dažnedažādas ķirzaciņas – lielākas, mazākas, gaišākas, tumšākas un pat spilgti krāsainas. Kārtējo reizi varējām apbrīnot cik ļoti, pāris simti kilometru maina klimatu un faunu. Nekad nebūtu iztēlojusies, ka tiešām redzēšu tik milzīgu dzīvnieku pasaules daudzveidību un jutīšu tik lielas atšķirības starp apmeklētajām vietām. 🤗 Tanzānijā vispār bija krietni vairāk visādu rāpuļu un nebaidīšos apgalvot, ka tur dzīvnieku pasaule ir arī daudz bīstamāka. Tur mitinās ne tikai indīgi dzīvnieki un augi, kas Kenijā nemaz nebija sastopami, bet bija arī biežāk ievērojami dažādi moskīti. Karstums un mitrums, kā izskatījās, viņiem bija īpaši pateicīga vide. Kas ir pilnīgi pretēji visiem stāstiem par to, ka karstumā knišļi un odi neuzdarbojas. 🤦‍♀️ Tanzānijā pilnīgi uz katra stūra (varbūt apbūvētās pilsētās mazāk) bija izvietoti Cece mušu ķeramie, zili melnie karogi. Konkrētajām mušām patīk tumši zilā krāsa un ar indi piesūcinātie karogi ir veids,  kā tikt no viņām vaļā. Cece mušas pārnēsā miega slimību, jeb Tripanosomiāzi, kuras pēdējā stadija ir pilnīga paralīze un nāve un tai nav nekādas iespējamās profilakses. Bet, par laimi, karogi strādāja un ceļojuma laikā nevienu bīstamo Cece mušu neredzējām. Redzējām vien vienu balto Malārijas odu un piedzīvojām neskaitāmus neredzamus knišļus, kas pa kluso ik pa laikam uzkoda tādu mini pumpiņu, atgādinot blusas kodienu.

Pašā Serengeti teritorijā jau putekļi nebija tik neciešami, jo mašīnu bija mazāk, visi pārvietojās lēnāk un parādījās vairāk dzīvnieku, ko iespējams atkal apbrīnot. Vēl pirms iebraukšanas parka teritorijā mums bija labierīcību pauze, kā īsts reality check, par to, kur atrodamies.  Nekādu būdiņu, pat nekādu īstu ieejas vārtu teritorijā nebija. Tikai milzīgs līdzenums, divi krūmi, katrs savā ceļa pusē, kurus tad nu katrs iezīmējām atbilstoši savam dzimumam.

IMG_20190206_100549.jpg

Serengeti saulrietā izskatījās gandrīz tāpat kā Masai Mara. Un ne par velti – tas ir viens un tas pats parks, tikai katrs savā valstī, katrs savā robežas pusē. Masai Mara ir, varbūt samelošu, bet 20 reižu mazāks kā Serengeti, līdz ar to dzīvnieku blīvums tur ir krietni lielāks. Un, ja Serengeti, lai tiktu līdz parka iekšienei, bija tikai viens taisns ceļš, tad Masai Mara ceļu sistēma bija neaptverami plašāka! Serengeti, gan bija arī savs īpašais skaistums. Un par to, ka neviena vieta Āfrikā, ko līdz šim esmu apmeklējusi, nav identiska vai garlaicīga, es pārliecinājos atkal un atkal. Katram nacionālajam parkam ir sava burvība, savs es. Serengeti bija interesanti akmeņu krāvumi, brīžiem pat tie bija tik lieli un plaši, ka atgādināja mazus kalnus. Līdzenumus no vienas vietas noklāja pavisam nelieli smilšu pauguri uz kuriem kā statujas stāvēja antilopes, sargājot un vērojot teritoriju. Tā pat ik pa laikam parkā bija tādas kā nelielas oāzītes, Kenijai pilnīgi neraksturīgas, kur auga palmas un zaļoja purva augi. Vēl interesanti, ka Serengeti ceļi, atšķirībā no Masai Mara, nebija līdzenuma līmenī, bet gan izrakti pus metru zemāk. Ceļa malās veidojās tādi kā uzbērumi, kas dažās vietās pacēlās augstāk un apgrūtināja ainavas pārskatāmību. Šāda ceļa uzbūve automātiski izslēdza iespēju braukt off-roadā, kas protams, ir aizliegts visos nacionālajos parkos, bet Kenijā tiek visai bieži piekopts. 🙈

Līdz ar saules rietu parka teritorijā uzņēmām mūsu grupas pēdējo dalībnieci Adrianu no Portugāles. Diemžēl viņa mūsu grupiņā tā īsti neiederējās. Nezinu, vai galvenais nepatikas iemesls bija viņas, kaut kādā mērā vīzdegunība un nerēķināšanās ar citiem, vai vienkārši – mēs četri jau bijām pārāk sadziedājušies savā starpā. Adrianas dēļ mūsu grupai nedaudz mainījās plāni, vairākkārt nācās kavēt laiku pilnīgi bezjēdzīgās nodarbēs un gaidīt viņas dēļ. Tā pat šķita, ka viņa vispār neizturas un neuzvedas tā, kā vajadzētu, ja esi atbraucis uz safari. Protams, var jau būt, ka mēs kļūdījāmies viņas vērtējumā, tomēr šoreiz tā nu iznāca. 🤷🏽‍♀️ Pat Peter, kas mūsu grupā bija vispieredzējušākais, līdz ar to, arī vistolerantākais ceļotājs, tika nokaitināts, kad mums visiem nākamajā dienā vajadzēja celties pussešos, lai dotos Adrianai pakaļ uz citu naktsmītni un vēl gaidīt pusstundu kamēr viņa sačammājās. Bet ja godīgi, es vēljoprojām nespēju noticēt, ka viņa tikko kā bija pievārējusi Kilimandžaro! Man galīgi kopā negāja kalnā kāpējas attēls ar to, kāda viņa izskatījās tajā vakarā, kad tikāmies – nekurienes vidū, plikām kājām jēzenēs un plandošā kopējā bikškostīmā jeb romperā. 🤨 Vairāk gan neko sīkāk te nestāstīšu, jo nav jau jēgas vairs cepties. Neviens mēs neesam nekāda dieva dāvana un pie tā tad arī paliksim. Tomēr viens ir skaidrs – ja viņa varēja uzkāpt Kilimandžāro arī es to kādreiz izdarīšu! 💪

IMG_20190206_100433.jpg

Ap pulksten sešiem, septiņiem, mēs sasniedzām nometnes vietni un pietuvojāmies tam izslavētajam brīdim, kad mums tiešām būs jānakšņo īstās teltīs. Nometne nebija ne ar ko norobežota, koku ielokā bija atvēlēts liels placis teltīm un uzcelti trīs milzīgi angāri. Vienā no tiem bija apšaubāmas dušas un puslīdz normālas tualetes. Otrs kalpoja, kā pavāru virtuve, kurā viņi ne tikai taisīja ēst, bet arī nakšņoja. Virtuvē nekā daudz nebija. Vairākas lielās izlietnes pie vienas sienas, bet gar malām un pa vidu – milzīgas uzmūrētas virsmas, kurās izveidotas nišas, lai pavāri varētu sevi iekārtot guļvietu. Trešais angārs bija ēdamzāle. Vairāki koka galdi, katrā stūrī izlietne un viss. Saliekamos krēslus vajadzēja ņemt līdz pašiem. Pie katra no angāriem bija izvietots arī liels prožektors, tomēr ceļš starp šīm būvēm nebija mērojams, ja vien tev pašam nebija lukturītis. Miskastes bija ierīkotas  lielās ūdens mucās, kas bija vai nu piesietas vai iekarinātas kokos. Brīvi stāvēt tās nevarētu, jo paviāni un antilopes meklējot ēdienu, izvazātu atkritumus pa visu teritoriju.

Vēl pirms vakariņām no mūsu auto jumta nosējām reālas, biezas, brezenta teltis. Tādas es nu tiešām nebiju iepriekš redzējusi! Materiāls bija tik smags, ka viens cilvēks nemaz telti nebija spējīgs tā īsti uzbūvēt. Peter, kā jau pārliecināts ceļotājs, izvēlējās gulēt savā teltī. Tomēr nosaukums telts, tam mini veidojumam, kas viņam bija līdzi, viennozīmīgi bija par skaļu. Blakus mūsu monstriem Peter naktsmītne izskatījās pēc tīrākās parodijas – vienvietīgs tīkliņš un viss! Gulēt teltī zem klajas debess, bez jebkādiem norobežojumiem no Āfrikas savvaļas dabas bija visai biedējoši.  Nekādas sētas, nekādi mieti. Tur, kur dzīvo divu viedu indīgas čūskas un kaut kur noteikti rāpo vismaz viena veida indīgs skorpions, mēs nakšņojām vien uz plāna matracīša un no šīs bīstamās dabas mūs pasargāja pāris milimetrus biezs audums. 🤯 Kopīgi centāmies Peter atrunāt, lai varbūt tomēr guļ mūsu, nedaudz drošākā paskata teltīs, tomēr viņš nepakļāvās mūsu satrauktajam spiedienam un attiecās pat vairākkārt. Manu un vācu pāra telti mēs cēlām nepieklājīgi tuvu vienu otrai, jo šķita, ka ja būsim blakus, tad sajūtas būs drošākas un mēs viens otru dzirdēsim bļaujot. 🤫

Runāsim arī atklātu valodu – ja divas sievietes, nedaudz biedējošā situācijā uzturas kopā, tad ir skaidrs, ka viena otru uzkurinās papildu! Tieši tā arī mums ar Sandru bija. Pamazām viena otru iebiedējām arvien vairāk un zobus, piķa melnumā, devāmies mazgāt saķērušās elkoņos, visai panikaini spīdinot lukturīšus uz visām pusēm. Omu noteikti neuzlaboja Eagle eye, kas pilnīgi nepiespiesti mums stāstīja, kas jādara ja naktī ejot uz tualeti satiekam kādu dzīvnieku. Viss esot pavisam vienkārši – nepieciešams iespīdināt dzīvniekam acīs lampiņu un viņš aizmukšot. (varbūt…) Es būtu priecājusies, ja gids šādas lietas mums nestāstītu vispār, arī to, ka vēlams uz dušām iet kopīgi nevis pa vienam, jo tas viss tikai bailes palielināja… Sekojot viņa padomam, Es, Sandra un Fabians salipām kopā kā tāda medus bumba un vakara rituālo gatavošanos miegam, veicām vairāk vai mazāk kopīgi. Vienā brīdi, kad gaidījām Fabianu pie vīriešu tualetēm, Sandra virzot lukturīša gaismas kūļus pa perimetru, pēkšņi ieraudzīja kaut ko spīdam pie tuvējiem krūmiem. Kaut ko, kas ļoti atgādināja vairākus acu pārus. Mūsu sabiedētās un nervozās balsis, mēģinot saprast, kāds dzīvnieks tur slēpjas un vai tas vispār ir dzīvnieks (?) piesaistīja vēl citus nometnes izmantotājus. Sastājušies lielākā čupiņā un spīdinot daudz spēcīgākus lukturus, kā mums ar Sandru bija, mēs visi kopā beidzot izgaismojām redzētos acu pārus. Tie bija gan dzīvnieki! Tas bija milzīgs antilopu bars, kurš starp citu, no lukturīšu spīdināšanas nenobijās nemaz! Itin nemaz! Šķita, ka viņas vienkārši paskatās uz mums un nodomā stulbie cilvēki, bet paldies, ka paspīdinājāt uz mūsu pusi gaismu un labāk parādījāt ceļu! Pilnīgi netraucētas viņas turpināja mieloties pie krūmiem un nesteidzīgi turpināja ceļu apkārt perimetram. Un kad jau mūsu cilvēku grupiņa sāka izklīst, pie kājām ieraudzījām, pa klusi pielavījušos milzīgu zirnekli. MILZĪGU!!! Esmu pārliecināta, ka tas viennozīmīgi bija indīgs… 😒

IMG_20190206_100503.jpg

Es domāju, ka lieki apstiprināt – teltīs līdām sirdīm auļojot. Bijām sanervozējušies, satraukušies un, protams, viens otru ar dažādiem jokiem un jautājumiem nemaz nenomierinājām. Eagle eye bijām pierunājuši gulēt mums blakus teltī, nevis mašīnā un vairākkārt prasījām no viņa apliecinājumu, ka viņš dzirdēs mūsu bļāvienus naktī un skries palīdzēt, ja tas būs nepieciešams. Gida neapnicīgi atkārtotais un pārliecinošais: “Protams,  ka es dzirdēšu, ja jūs bļausiet un protams, ka es jūs aizstāvēšu!“, sniedza tikai nelielu mierinājumu. Ar Sandru vienojāmies, ka katra gulēsim tajā telts pusē, lai būtu viena otrai blakus. Bija paredzēts, ka ja kāda no mums nakts vidū mostas, tad viņa modina arī otru, lai kārtot dabiskās vajadzības, ja nepieciešams, varam iet visi kopā. Salīduši guļammaisos un pārliecinājušies, ka neviena mošķa mūsu guļvietās nav, aizvilkām telšu rāvējslēdzējus, lai dotos pie miera. Doties pie miera, gan nebūtu atbilstošā vārdu izvēle šādos apstākļos, jo pavisam drīz, kad aizspiedusi acis un saritinājusies embrija pozā, centos iegūt kaut nedaudz miega, es izdzirdēju dzīvnieku skaņas. Pareizāk – kaut ko, kas izklausījās pēc šausmu filmu cienīgām aizkapa balsīm.  Zemas frekvences rūcieni, ko neharmoniskā  ātrumā un pilnīgi šķībā tonalitātē nomainīja arvien skaļāki un augstākas oktāvas čerkstoši smiekliņi. Kaut ko tādu nevar aizmirst, jo šīs skaņas lika matiņiem celties stāvus un stindzināja kaulus vairāk kā Latvijas ziemā esošie mīnus trīsdesmit grādi… 😳 Man nav ne jausmas un kurā brīdī es iekritu pārguruma miegā un vai man vispār tas izdevās, jo šāda rūkšana, riešana, gaudošana un smiešanās turpinājās visu cauri nakti. Ik pa brīdim varēja dzirdēt arī seklu elpošanu pilnīgi blakus mūsu guļvietām. 🙀

Lai arī es nekad līdz šim tādas skaņas nebiju dzirdējusi, manas aizdomas par to, kas tās izraisa, apstiprinājās, kad nākamajā rītā pārbaudīju youtube. Tās bija hiēnas. Fakin HIĒNAS!! Nepārspīlēšu apgalvojot, ka līdz ar pirmajiem saules stariem, lienot laukā no teltīm, mēs visi izskatījāmies briesmīgi! Saburzīti, negulējuši, aizpampuši un ne pārāk laimīgi… Savā starpā dalījāmies iespaidos, ko nu katrs ir dzirdējis, vai Peter gadījumā arī redzējis, jo kā jau teicu, viņa telts bija parodija. Principā viņš vienkārši gulēja apklājies ar tīklu un bija pat hiēnai ieskatījies acīs! No vienas puses hiēnas mani it kā nebiedēja, jo zināju, ka pašas ir visai bailīgas un tramīgas. Tās nekad nevienam dzīvam radījumam neuzbrūk. Hiēnas pārtiek vai nu no jau miruša medījuma, vai ir spējīgas to nozagt dzīvu. Biju pārliecināta, ka hiēna man virsū nelektu, tomēr sajūta, ka tepat, tepat man blakus viņa ir gājusi bija visai sirreāla. Starp citu, vēlāk uzzinājām, ka ne tikai hiēnas vakarnakt ir apmeklējušas mūsu nometni. Hiēnu kliedzieni bija cīņas saucieni. Cīņa esot notikusi ar lauvām, jo tās, savukārt, naktī iezīmējušas vairākas tūristu mašīnas, tai skaitā mūsējo. Visticamāk, dzirdētā  klusā un seklā elsošana blakus mūsu teltīm ir piederējusi kādai lauvai

IMG_20190207_132015.jpg

Komiskais šajā visā stāstā ir Eagle eye reakcija no rīta. Ja teicu, ka mēs četri no teltīm izlīdām knapi kustinot locekļus un kopumā izskatoties pēc staigājošām miskastēm, tad mūsu brīnišķīgais gids, kuram būtu vajadzējis kalpot par mūsu glābēju nepieciešamības gadījumā, bija ieguvis vissaldāko nakts miegu! No savas telts Eagle eye izkāpa mīksti staipoties kā kaķis, apskaužami žāvājoties un optimistiski smaidot mūs visus sveicināja ar pacilātu “Labrīt!”. Ieraudzījis mūsu šokētās sejas izteiksmes, viņš neizpratnē vaicāja, vai tad mēs slikti gulējām, jo viņa nakts esot pagājusi lieliski! Kad uzdevām pretjautājumu, vai viņš pa nakti ir kaut ko dzirdējis, gids vien paraustīja plecus un bezrūpībā atbildēja: “Vai tad kaut kas bija, ko dzirdēt?” 😅 Še tev – glābējs!


TURPINĀJUMĀ:

[..] “Lai gan pēc teltī pavadītas nakts un iepriekšējās, putekļu sapūstās dienas…” [..]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s