Āfrika – cilvēces šūpulis

Lai gan pēc teltī pavadītas nakts un iepriekšējās, putekļu sapūstās dienas, ieiet dušā būtu bijis visai svētīgi, mēs ar Sandru un Fabianu izvairījāmies.


Dušas izskatījās aizdomīgas, siltais ūdens nebija pieejams un rīta dzestrumā, kas te jau atkal bija tieši tāds pats kā Kenijā, neviens no mums nebija gatavs savam ķermenim rīkot šoka terapiju. Kopīgi vienojāmies, ka neiet dušā šorīt ir pieļaujama izvēle! Ziniet kā brīžos, kad vēlies darīt kaut ko nepareizu vai sociāli neakceptējamu, Tu meklē kādu domubiedru? Meklē kādu, kurš atbalsta Tavu nostāju, to tādejādi legalizējot? Nu, tieši tā mēs tajā agrajā Serengeti rītā legalizējām viens otra lēmumu doties safari piedzīvojumā saburzīti un iespējams smakojoši (?). 😅

Bet neskatoties uz dušu kvalitāti, vieta, kur nakšņojām vispār bija neaprakstāma! Neaprakstāma bija arī tā sajūta, ka esi gulējis kopā ar savvaļas dzīvniekiem, ka esi dalījis ar viņiem tieši to pašu zvaigžņoto debesi, esi bijis pavisam taustāma dabas daļa. Šī pieredze nav gluži salīdzināma ar vasaras naktīm teltīs pie Raiskuma ezera, kur briesmīgākais jebkad redzētais dzīvnieks bija milzīgs krupis, maza suņa izmērā (been there, done that).  Šeit Āfrikā Tu kaut kā nepiespiesti atgriezies pie pirmsākumiem, šeit tu esi pašā dabas epicentrā, pašā šūpulī un to aptvert ir neiedomājami!

IMG_20190122_104308.jpg

Dienas plānā bija, līdz ar pirmajiem saules stariem, doties ceļā. Paņemt Adrianu no citas naktsmītnes, izbraukt nelielā geim draivā un atgriežoties nometnē uz agrām pusdienām / vēlām brokastīm, nojaukt teltis, sakrāmēt auto un braukt atpakaļ uz Ngorongoro krāteri. Solījās būt tiešām gara diena, tomēr visu iespaidu rezultātā nogurums aizmirstas! Jau no paša rīta mēs ieraudzījām mīļu lauveņu un lauvēnu četrotni, kas baudīja pirmos saules starus pie paša ceļa. Brīnišķīgi bija redzēt, kā mazie razbainieki mēģināja iepazīt tuvējo pasauli, kā zīda pieniņu, kā savā starpā mīļojās un spēlējoties cīnījās. Ak, lauvas – jūs esat tik skaistas un cēlas! Un ziniet, tā apziņa, ka šie dzīvnieki ir brīvi, ka var rīkoties kā pašiem labpatīk, ka viņiem nav nekādu cilvēku izveidotu ierobežojumu, ir neaprakstāmi fantastiska. Šādiem skatiem tad ir pilnīgi cita pievienotā vērtība! Sastapām arī milzīgas nīlzirgu kolonijas un vairākus krokodilus, kas baudīja saulīti oāzes maliņā. Un, lai arī šeit es neredzēju, Kenijā iepriekš nemanītus dzīvniekus, nemūžam nenožēloju, ka devos uz Tanzāniju! Nemitīgi mēģinu aprakstīt cik vide un sajūtas bija citādas, bet to laikam vienkārši ir jāpiedzīvo, to nevar uzlikt uz papīra. 🤷‍♀️ Protams, arī ceļa biedru kompānija deva milzīgu artavu, jo es jutos kā īstā piedzīvojumā. Kā reālā, filmu cienīgā roadtripā! Lielāko atpakaļceļa daļu pavadījām smejoties, jokojot, spēlējot Uno un daloties kopīgajā pieredzē. Tieši dalīšanās bija tā, kas man nedaudz pietrūka Kenijā. Ziniet kā saka, ka dalīts prieks ir dubults prieks? Tieši to es ieguvu no Tanzānijas. Dubultu, tribultu un četrkāšu prieku par savu ceļojumu!

IMG_20190207_142219.jpg

Saulrietā sasniedzām Ngorongoro krātera augstieni, kur mums bija paredzēta vēl viena nakts teltī. Krāteris ir 260 km2 liels un tā pamatne ir 1800 m.v.j.l. augstumā. Tas ir iekļauts UNESCO pasaules mantojumu sarakstā un tiek uzskatīts par 8. pasaules brīnumu, jo ir lielākā vulkāniskā ieplaka, kuras sienas nav sabrukušas un tajā dzīvo vairāk nekā 30 tūkstošu dzīvnieku. Krātera noslēgtība un ūdens bagātība, jo tā vidū atrodas ezers, nodrošina īpašu mikroklimatu un ekosistēmu. Ngorongoro tiek dēvēts arī par cilvēces šūpuli, jo tajā atrastas Homo Habilis, jeb prasmīgā cilvēka atliekas. Neaptverami, ne? Mūs naktsmītne gan atradās krātera augšējā malā, aptuveni 2,400 m.v.j.l. augstumā, tādēļ nakts solījās būt visai vēsa – kādi +10*C. Par laimi, šajā nometnes vietā dušas bija krietni vien uzturētākas un bija iespējams iegūt arī siltu ūdeni. Pēc putekļu pilnām divām dienām un zinot, ka naktī būs salīdzinoši auksti, pakarsēties dušā būtu vairāk kā patīkami. Sacēluši teltis un iekārtojušies naktsmītnē, uz maiņām devāmies mazgāties. Izrādās, ka siltais ūdens bija pieejams tikai vīriešu dušās, jo Sandras mazgāšanās, zem ledaina ūdens, esot bijusi krietni nepatīkama. Mācoties no citu kļūdām, es šmaucu iekšā pie vīriešiem. Man noveicās izsprukt no neveiklām situācijām un nevienu vīriešu kārtas pārstāvi vaigā, ar pliku dibenu, nenācās redzēt, tomēr abās blakus kabīnēs gan bija čaļi, kas visai muzikāli dungoja. 😄 🧖‍♂️

Pirms vakariņām vēl nedaudz pastaigājos gar krātera malu, mēģinot atrast kādu labāku foto spota vietu un pārdomāju visu līdz šim piedzīvoto. Bija pienākusi pēdējā nakts safari… Bija pienācis arī tas slavenais brīdis, kas viennozīmīgi mani piemeklē ikkatrā ceļojumā – nostaļģija un skumjas. Nevēlēšanās doties prom, nevēlēšanas, lai ceļojums beidzas. Visapkārt esošā skaistuma uzsūkšana sevī līdz pēdējai vīlītei un milzīga pateicība par fantastisko iespēju, brīnišķīgajiem piedzīvojumiem un pieredzi, kas ceļojumā bijusi. Likumsakarīgi arī, ka pēdējā nakts Āfrikas safari bija brīnumskaidra un skaista. Esot tādā nekurienes vidū, kur gaismas piesārņojuma nav gandrīz nekāda, skatam pavērās miljards zvaigžņu! Patiešām šķita, ka debesis ir pavisam tuvu, ka tāda milzīga samta sega ar neskaitāmiem spīdumiņiem, vienkārši ir uzklāta virs galvas. Es teikšu šos vārdus atkal un atkal un es tiem patiešām ticu: Āfrika ir neaprakstāma un neaizmirstama! 😌

IMG_20190207_142621.jpg

Ieturējuši vakariņas omulīgās sarunas un nesteidzīgi izbaudījuši naksnīgās zvaigznes, devāmies gulēt. Šoreiz pilnīgi citās sajūtās, kā vakar. Vairs nebija ne miņas no bailēm vai satraukuma. Šoreiz izjutām mieru – pilnīgu, visaptverošu mieru Naktī gan pamodos neizpratnē – es visa drebu! No kā, kāpēc, man taču nav auksti? Biju uzvilkusi vairākas drēbju kārtas, ielīdusi divos guļammaisos un gulēju ar cepuri galvā. Sajūtās man nebija auksti. Bet es visa drebu…? Pacēlu galvu no spilvena un mēģināju sajust, tieši kas notiek. Pacēlu gaisā plaukstu un vēroju vai tā kustas. Nē, nekas nedreb, roka stāv taisni! Kas notiek? Atkal atgūlusies uz spilvena es sapratu, kas dreb. Tā bija zeme! Vai es piedzīvoju zemestrīci? Nē, nevar būt! Kustības ir pārāk ritmiskas, pārāk vienādas… Pilnīgā apjukumā manā galvā joņoja simtiem domu, tomēr nespējot izgudrot patiesību es pārgurumā atkal ieslīdēju miegā. Tikai nākamajā rītā es sapratu, kas ir izraisījis zemes drebēšanu. Tie bijuši dzīvnieku soļi. Dzīvnieku bari! Pēc svaigajām fekālijām visapkārt, noteicām, ka pa nakti mūs apmeklējuši degunradži un zebras. Jesus!! 😏

Pēc brokastīm mēs devāmies savā pēdējā safari braucienā, pa stāvu, kraujas malā izveidotu ceļu, 600 metru zemāk uz krātera  pamatni. Krātera augšā laiks bija miglains un mākoņos tīts, šķita, ka visai pavēss. Savukārt, ieplakā vizēja saule un bija īsta tveice. Izrādās – pat 600 metri var dot milzīgu laikapstākļu atšķirību! Skats Ngorongoro krāterī bija neaprakstāms! Nekur vēl līdz šim es nebiju redzējusi tik harmonisku ainavu! Sajūta bija kā vērot Paradīzi… Dzīvnieki pilnīgi netraucēti klīda apkārt un šķita, ka viņos nav ne miņas no jelkāda uztraukuma vai izdzīvošanas pārdzīvojuma. Tuvumā un tālumā lidinājās dažāda izmēra putni. Ezera ūdens vizēja tirkīzzilā krāsā un perimetru norobežoja krātera kraujas malas. Skatu varētu salīdzināt ar Trūmena šovā esošo kupolu, kas veidoja realitātes televīzijas pasauli. Tik tiešām – viss izskatījās tikai gandrīz reāli! Esot šīs mini pasaulītes daļa un braucot garām un cauri tādai harmonijai, Tevi, gribot vai negribot, pārņem vispasaulīgs miers. Tu jūties kā uz citas pasaules! Ngorongoro krāterī pieredzētā diena viennozīmīgi bija viena no visskaistākajām Āfrikā un es ļoti priecājos, ka tieši šādi noslēdzās mans safari ceļojums. 💗

IMG_20190207_132103.jpg

Pēdējā dienā arī nostiprinājās visas mūsu iesaukas. Es kā biju tā paliku co-guide, kura mīļākais vārds ir cutie un, kuru visvairāk fascinē pelēkās vainagdzērves. Fabiāns kļuva par renger, jo ļoti nopietni uztvēra uzdevumu čekot binoklī apkārt notiekošo. Savā olīvkrāsas kreklā, stāvot busiņā kājās, pavērsis seju pret sauli un turot roku uz pulsa, jeb binokļa, viņš patiešām atgādināja  kādu National geographic dokumentālo filmu. Sandra, protams, bija reindžera asistente un ik pa laikam Fabianam lūdza pārbaudīt, kāds dzīvnieks uz horizonta līnijas slēpjas. Savukārt, mūsu gids kļuva par Eagle eye, jo bez binokļa un brillēm spēja pareizi nosaukt jebkuru tālumā redzamo dzīvnieku. Peter gan centās dažbrīd ar mūsu acīgo šoferi strīdēties, ka varbūt tas tomēr nav, piemēram, bifelis, bet viņš katrreiz zaudēja. Eagle eye nepārspīlējot bija ērgļa redze! Tā nu diena pagāja aptuveni šādās sarunās: Gids Fabianam: “Hei, renger! What do you think is there?“; Sandra man: “Do you know any interesting facts about this, co-guide?”; Es Sandrai: “Renger assistent, could you please ask renger to chek that?”; Peter gidam: “Eagle eye, are you sure that, that is buffalo?“; un tā tālāk un tā joprojām. 🤭 

Brīnišķīgas emocijas, brīnišķīga diena un vēl viena brīnišķīga pieredze – ieraudzīt skaistās vainagdzērves! Nevis vienu vai divas kaut kur tālumā, bet milzīgus barus, turpat blakus mūsu auto. Pelēkā vaingdzērve bija palikusi pēdējā manā noteikti gribu redzēt tuvāk sarakstā. Ja godīgi, biju jau atmetusi pilnīgi visas cerības, ka izdosies iegūt šo majestātisko dzērvju profila foto, tomēr Tanzānija bija gatava man piemest vēl vienu mazu odziņu. Krāterī, kopā ar mūsu pašu baltajiem stārķiem, kas uz visa šī krāsainā un eksotiskā fona, izskatījās pavisam mazi un necili, – dzīvojās simtiem dzērvju. Tik daudz, ka uz beigām pat vairs nelūdzu šoferi apstādināt auto. Man bija gana. Man bija viss!

IMG_20190207_132639.jpg

Izbaudījuši pusdienlaika sauli zem milzīga akāciju koka pie ezera un vērojoši nīlzirgu degunus šņācot, knapi virs ūdens virsmas, sagaidījām arī brīdi, kad vajadzēja doties mājup. Peter un Adrianai uz Arušu, man caur Arušu uz Nairobi, bet Sandrai un Fabianam caur Tarangire nacionālo parku uz Zanzibāru. Atvadas vienmēr ir skumīgas, it īpaši, ja zini, ka šos cilvēkus, visticamāk redzi pēdējo reizi. Uztaisījām vēl vienu kopēju foto, novēlējām viens otram laimīgu mājupceļu vai ceļojuma turpinājumu un šķīrāmies kā draugi. 🙃 Arušu un savu viesnīcu sasniedzu vēlā pēcpusdienā un garā ceļa nogurdināta biju vien spējīga, dzerot aukstu kolu, internetā skatīties Latvijas X faktoru.


TURPINĀJUMĀ:

[..] “Nākamajā rītā šoferis man atbrauca pakaļ divdesmit minūtes agrāk…” [..]

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s