Āfrika – “kriminālā” pieredze

Nākamajā rītā šoferis man atbrauca pakaļ divdesmit minūtes agrāk, tādēļ iepriekšējā vakara nesaliktās mantas stūķēju somās cik vien ātri spēju un devos lejā nebrokastojusi.


Mana tukšā dūša, ņemot vērā, ka priekšā bija 300 km garš ceļš uz Nairobi, ar tveici un karstumu noteikti sadarbojās krietni labāk, kā brokastu omlete to būtu spējusi. Busiņš bija arī ekstra neērts un kopumā man tajā nācās pavadīt vairāk kā sešas (!!) stundas, jo Kenijā mūs ik pēc 5 – 10 km apturēja policisti, pārbaudot ikviena pasažiera drošības jostas! Robežu, starp citu, šķērsojām pat ļoti raiti – visi izkāpām, izgājām cauri nepieciešamajām pārbaudēm, sasēdāmies atpakaļ auto un devāmies tālāk! Nezinu, kas toreiz, iebraucot Tanzānijā, bija par ilgo misēkli. 🤷🏻‍♀️ Priecājos arī, ka nav jāmaina auto, jo tas man aiztaupīja lieku stresu par vietas meklēšanu pie logaSavējo, kāpjot laukā, ja kas, pienācīgi iezīmēju –  ar šalli un ūdens pudeli. 😋 Iebraucot Nairobi vairs īsti nevarēja turēt vaļā logus, jo preču pārdevēji, dažādi invalīdi un kropļi (vārds izmantots kā apzīmējums nevis lamuvārds) gāja pie visiem auto, klauvējās, midžinājās un piedāvājās. Tika pārdotas vai nu preces (sākot ar banāniem un beidzot ar rotaslietām un šķēpiem) vai vienkārši ubagots. Karstums, kārtējo reizi, nežēlīgs un elpot nebija ko, jo stāvējām milzīgā sastrēgumā starp pussagruvušiem lielajiem autobusiem, kas darbojās ritmiski ierūcoties un izmetot melnus dūmu mākoņos atmosfērā…

Nairobi centrā mani pārņēma atkal cits šoferis, kas nogādāja līdz AirBnB savlaicīgi rezervētajam dzīvoklītim. Izlēmu, ka suvenīru iegādi nevajadzētu atlikt uz nākamo dienu un caur dzīvokļa īpašnieces meitu sarunāju puisi, kurš mani pavadīs līdz vietējam tirgum. Sākumā biju kategoriski pret to, ka kāds mani kaut kur ved! Uzstāju, lai meitene man vienkārši parāda kartē galamērķi, tomēr viņa nepiekāpīgi apgalvoja, ka būs labāk un drošāk, ja došos kopā ar viņas draugu – jaunu, erudītu vietējo puisi. Līdz galam savā prātā nepiekritu šim scenārijam, tādēļ biju nolēmusi, ka ļaušu mani pavadīt līdz suvenīru bodei un tad teikšu, ka tālāk tikšu galā pati. Tomēr jaunais vīrietis izrādījās visai labs assets Āfrikas trakajā sadzīvē. Viņš neļāva mani apkrāpt, parādīja kurā bankā izmainīt vietējo valūtu, jo dolāros iepirkties neesot pārāk prātīgi. Iemācīja man, introvertajam latvietim, aktīvi kaulēties un palīdzēja saprast preču adekvāto vērtību. Redziet, tirgū jau nekādu cenu zīmju nav un arī pārdevēji atsakās teikt katras konkrētās preces vērtību. Viņi Tev piedāvā izvēlēties visu, ko gribi un nosaukt kopējo maksājamo summu, kas, protams ir visai sarežģīti – sarēķināt galvā cik esi gatavs maksāt par katru preci. Arī vērtības izjūtu šeit ir grūti noķert. Visticamāk, ka Latvijā es būtu gatava maksāt 20 euro par, ar rokām darinātu un apgleznotu, koka šķīvi, nemaz nerunājot, ja tas ir īsts suvenīrs no Āfrikas! Tomēr, 20 eur lielākajai daļai no viņiem ir vesela mēnešalga… Tad nu puisis man palīdzēja saprast kāda būtu maksimālā summa par manis izvēlētājām precēm un gala beigās no 80$ vai pat 100$, visus savus pirkumus es nokaulēju līdz 42$. Dodoties viena, es visticamāk būtu bankrotējusi. 😂

IMG_20190207_160239.jpg

Uz veikalu gan, dienu vēlāk, devos viena pati, bet Nairobi ir normāli pārtikas veikali, kuros ir gan cenu zīmes, gan apsardze, gan iespēja maksāt ar karti. Šoreiz problēma jau nebija pašā veikalā, bet gan ceļā uz to. Esmu jau teikusi, ka Kenijā tiešām es nejutos pārlieku omulīgi. Iepriekšējā dienā vairākkārt piedzīvotie, man veltītie  “Mzungu” vai “Kizungu” izsaucieni, kas rupji apzīmē “baltais cilvēks” vai “bagātnieks”, šo omu ne pavisam neuzlaboja. Viens kropls zēns mani mēģināja arī saķert aiz rokas, bet mans kompanjons viņu nolamāja, tādēļ es paliku sveika un neskarta. Protams, ka tā bija tikai viena tāda epizode, tomēr caururbjošie skatieni mani pavadīja pilnīgi visur, kur es pārvietojos. Gājienu uz veikalu varētu salīdzināt kā gājienu karā! Man bija nepieciešamas pāris stundas, lai sasmeltos visu drosmi, pārliecību un spēku un piespiestu sevi iziet no dzīvokļa! Iekrampējusies plecu somā,  cik nu vien ātri spēju, es  apzinīgi soļoju uz četrus kvartālus attālo veikalu. Pa ceļam neveidoju acu kontaktu ne ar vienu, centos nevienam nepievērst uzmanību un stāvot pie sarkanās gaismas krustojumā, maksimāli ieturēju distanci no citiem cilvēkiem. Bezjēdzīgi laikam pieminēt, bet – es biju vienīgais baltais cilvēks visā apkārtnē… 😔

Man šķiet, es jau pašos ierakstu sākumos rakstīju – nepamet sajūta, ka ja kāds Tev uzbruks, tad neviens tevi neglābs, bet metīsies uz vienu roku ar uzbrucēju. Diemžēl, sajūtu drošāku nepadarīja arī ik pa laikam manāmie policijas darbinieki un militāristi… Interesenti, ka Tanzānijā man tā nelikās, bet šeit Kenijā patiešām šķiet, ka vietējiem tā īsti nav kultūras. Nav morāles vērtību. Ir sajūta, ka viņi vēljoprojām dzīvo pirmatnējo dziņu vadīti. Ka viņiem nerūp laupīšanas, uzbrukumi, slepkavošanas, narkotiku lietošana. Liekas, ka viņiem nav noteikumu. Galvenais – dabūt ēst, dabūt dzert, dabūt seksu. I vsjo… Protams, tas ir tikai viens tāds aspekts, ko sajūti atrodoties šeit un noteikti ne par pilnīgi visiem vietējiem. Viņi nav nekādi lopi vai aborigēni, kas neko nesaprot! Viņi ir ļoti erudīti cilvēki, kas zina, kur atrodas Eiropa, kur atrodas Latvija, piemēram. Šis vaibs nav saistīts ar izglītības līmeni, vai sociālo stāvokli, tā ir sajūta, kas vienkārši kaut kur gaisā strāvo. Vēl radās iespaids, ka vietējie, kas nepelna ar tūrismu ir visai neapmierināti par tūristu klātbūtni un to varētu raksturot aptuveni šādi: “Nu, ko tu te baltais eiropieti atvilkies? Apskatīties kā mēs dzīvojam? Kas mēs te kaut kāds zoodārzs esam? Tev nav pašam savas valsts kur būt?“. 🤔  Lielākoties mēs – tūristi, eiropieši, baltie – tiekam uztverti kā staigājošas naudas zīmītes. Un tas laikam ir arī loģiski – naudas mums viennozīmīgi ir krietni vairāk kā viņiem.

IMG_20190207_160333.jpg

Veikala gājienu, protams, izturēju, bet ar to jau piedzīvojumi nebeidzās! Caur to pašu AirBnB biju pieteikusies arī vienai Nairobi ekskursijai, ar mērķi, vēl kaut nedaudz izzināt pilsētu kurā atrodos. Mājaslapā, ekskursijas apraksts skanēja aptuveni šādi – Iepazīsti Nairobi ielas, tajās uzaugušo puišu pavadībā. Nu, nekas tāds vai ne? Kompānija uzticama, atsauksmes labas – ko vēl vairāk vajag? Pavadīs mani pa Nairobi pilsētas centru, pastāstīs par ielu kultūru un dos nobaudīt street food. 🤷‍♀️Ak, cik tālu no patiesības bija mana ilūzija…

Atzīšos, ka šajā ekskursijas pārgājienā biju tik ļoti pārbijusies un tādā distresā, kā nekad nevienā ceļojumā iepriekš (ja nu vienīgi, kad Burjatijā kāpu Pik Ljubvi)! Pirmkārt, puiši ir nevis vienkārši uzauguši ielās, bet burtiski uz tām nakšņojoši! Bijuši narkomāni, noziedzinieki, slepkavas! Viņi bija aptuveni manā vecumā, bet viens jau bija ieguvusi četras (!!) šautas brūces un no astoņu gadu vecuma iztiku sev meklējis pats. Lai sasildītos, naktī elpojis benzīnu. Zadzis, attīstījis vairākus mini biznesus, pabijis cietumā, pārdevis narkotikas un tā tālāk un tā joprojām. Briesmīgākais, ka šos stāstus stāstot es tiku vadīta cauri vienkārši neaprakstāmi krimināliem rajoniem! Varu likt galvu ķīlā, ka tur nekad un nemūžam neviens baltais cilvēks nav atradies. Ja nu vienīgi šīs ekskursijas laikā. Un tā pat, es varu apzvērēt, ka tiku sveikā cauri, tikai tādēļ, ka biju kopā tieši ar viņiem. Šie puiši bija savējie un ar viņiem tādos rajonos noteikti bija drošāk, kā ar bruņotiem policistiem, kurus starp citu vairs te nemaz nemanīja. Es biju pilnīgā šokā!  Šokā par visu! Par to, ka esmu te nokļuvusi, ka esmu te nokļuvusi labprātīgi, ka tiešām esmu uzticējusies rūdītiem noziedzniekiem, ka redzu kādā graustā dzīvo lielākā daļa iedzīvotāju. Briesmīgi! Un netīrība te pārsita visus rekordus. Nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējusi. Pamanot upi, kas plūda cauri Nairobi, es gandrīz apvēmos. Ūdens tur nebija redzams nemaz, varēja tikai nojaust, ka tam tur jābūt, jo citādi milzīgie atkritumu kalni, plastikāta iepakojumi, pudeles un citi mēsli nevarētu tik lielā ātrumā slīdēt uz priekšu. Visi šie skati manām smadzenēm bija pārlieku grūti aptverami. Mēslu kaudzes, netīrība, puspliki vīrieši, kailas kājas, kultūrslānis uz asfalta, dedzinātas riepas, melni eļļainas rokas, salauztas mašīnas, kartona būdas, pussagruvušas ēkas. Tik daudz hlamu, ka būtu iespējams uzbūvēt visdrošāko tiltu pāri Klusajam okeānam. Ja godīgi, šo redzot, es brīnījos, kā viņi vispār vēl ir dzīvi un, kā ir spējīgi tādā piesārņojumā, netīrībā un ēdot uz ielas grieztus dārzeņus un augļus, vispār dzīvot…

IMG_20190207_160430.jpg

Lai arī šī pieredze bija visai traumējoša, tā tomēr deva perspektīvu. Saprast cik milzīgiem kontrastiem bagāta ir Āfrika. Cik ļoti cilvēkiem ir vienalga par savu apkārtējo vidi. Cik ļoti vienaldzīgi viņi ir pret apkārtējiem cilvēkiem un galu galā arī sevi. Cik milzīgs robs starp šiem sabiedrības slāņiem veidojas… Kā no lielas biroju ēkas vienā vietā, var iznākt uzvalkā tērpts vīrietis ar ādas somiņu un runāt pa telefonu caur airpod. Un, kā turpat aiz stūra, gadiem nemazgājies indivīds ar pinkainiem matiem un vienīgo apģērba gabalu – pussairušiem šortiem, pelna sev iztiku griežot sapuvušus ananāsus ar netīru, aizvēsturisku dunci. Tieši tik, cik harmonisks bija Ngorongoro krāteris ar ciltīm, kas krātera malās ganīja savus lopiņus, neraugoties uz netālu esošajām lauvām, tik disharmonisks un nepatīkams bija ieraugāmais skats Nairobi. 😕  Naktsmītnē gan nonācu sveika, vesela un atvieglota. Uztaisījusi tēju, devos apsēsties uz dzelzs ugunsdzēsēju kāpnēm pie ēkas fasādes. Vakara saule iekrāsojās zeltaini sārta un nogrima aiz horizonta, atstājot mani vienu ar Nairobi pilsētas troksni. Ceļojums bija beidzies. Āfrika bija beigusies. Vismaz šoreiz…

Sakrāmējusi somas pēdējam ceļojumam posmam, vēlā vakarā devos uz, kā man šķita, apsargātāko lidostu pasaulē. Milzīga teritorija, skeneri mašīnām un piecas dažādas drošības kontroles! Domāju, Eiropai būtu ko mācīties. Nodevusi bagāžu un vēl pēdējo reizi ieelpojusi Āfrikas sutīgo gaisu, 13. novembra izskaņā es uzsāku ceļu atpakaļ mājās.

IMG_20190207_160548.jpg

Lidojumā pagāja visa nakts, kuru man šķiet, es visai veiksmīgi nogulēju. Līdz ar saules lēktu ierados Amsterdamā un, pēc divām nedēļām, kas pavadītas neskartā savvaļā, ieraudzīt civilizētas ēkas, sakoptas ielas un tramvajus man šķita, kaut kas prātam neaptverams! Biju tik, tik laimīga! Nemaz nedomāju, ka būšu noilgojusies pēc Eiropas, bet laikam pēdējā diena Nairobi noņēma manas Āfrikas rozā brilles. Jutos neizsakāmi apgarota staigāt pa pilsētas ielām, nebaidoties par sevi, savu mugursomu vai savu fotokameru. Neviens uz man neskatījās, neviens man nepievērsa uzmanību. Viss bija tīrs un viss bija sakopts! Tādā rīta agrumā ejot pa šaurajām ieliņām, apkārt nebija neviena cilvēka un es jutos nevis nobijusies, bet ļoti pateicīga par to, ka esmu viena. Ka varu baudīt šīs skaistās vietas netraucēta un klusumā. Ka vairs nav lielpilsētas milzīgā kņada un troksnis, ka nav piesārņojuma, ka nav degošu riepu smakas.

Amsterdama mani tiešām pārsteidza, jo es nebiju gaidījusi, ka tik ļoti iemīlēšu šo pilsētu! Daudzie kanāli, raksturīgās, garās taisnstūrveida mājiņas katra savā tonī, kantainie logi ar baltajām rūtīm. Puķupodi, zaļojoši augi, velosipēdi. Saules atspulgi, kas žilbinoši mirguļoja, ejot pāri graciozajiem tiltiņiem. Biju aizrauta! Pēdējā brīdī izlēmu doties ekskursijā ar kuģīti un to nu es tiešām varētu ieteikt izdarīt ikkatram! Redzēt pilsētas skatus no ūdens virsmas un izbraukāt lielu daļu no mazajiem kanāliem ir maģiski! Man palaimējās arī ar varenburvīgu un patīkamu laiku. Saule staigāja pa zemes virsu, kokus vēl rotāja varavīksnes krāsas lapas un darbadienas rīts bija tik mierīgs, ka šķita – šeit neviens uz darbu nesteidzas.  Amsterdama noteikti ir iekļuvusi manā pilsētu TOP pieciniekā. Labprāt tur kādreiz atgriezīšos. Un, nē! Zālīti es nepamēģināju, viss likās skaists arī tāpat. 😉 

IMG_20190207_160131.jpg

Ap pulksten diviem pēcpusdienā biju gan izskrējusi cauri jau visai pilsētai un mani piemeklēja zināms besis un nogurums. Lidojums uz Rīgu bija paredzēts tikai sešos vakarā un sajūta, ka esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no mājām bija visai izmisīga. Ļoti gribējās, lai var kā sabiedriskajos tranportos – braukt ar vienu reisu ātrāk un būt mājās nevis pēc astoņām, bet četrām stundām. 😞 Tā nu, vājprātīgi laicīgi devos uz lidostu, jo vairs nebiju spējīga izdarīt ko citu. Tur par laimi, atradu guļamkrēslu un vismaz varēju vēl nedaudz atpūsties. Rīgu sasniedzu pavisam vēlā vakarā un saņēmusi savu iznīcināto bagāžu (jā, precīzi, iznīcināto! Šķita, ka kāds ir ne tikai metis, bet arī lēkājis ar kājām pa virsu manām mugursomām) 14 dienu laikā pirmo reizi ieelpoju Latvijas dzestro, ziemīgo gaisu. Šķita, ka es nemaz neesmu bijusi Āfrikā. Vai arī esmu tur bijusi ļoti, ļoti sen.

E.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s