Kādēļ misija?

Jautājums, kuru man ir uzdevuši daudzi, bet uz kuru tādas viennozīmīgas atbildes man nemaz nav. Iekšēja sajūta? Apslēpts dzinulis? Vēlme dzīvē izdarīt kaut ko nozīmīgu un paliekošu? Piedzīvojums? Ļoti iespējams, ka vienkārši esmu “adrenaline junkie[1]” un tas arī viss. (:


Patiesībā misijas blogam bija jāsākas 2020. gada 1. maijā, kad MSF mani pirmo reizi šokēja ar tekstu: “Pēc piecām dienām esi gatava izlidot uz Sierra Leone”! Kā šodien atceros, kā trijos naktī atvēru savu datoru un aizrāvusies sāku drukāt visu garo stāstu par to, kā līdz tam brīdim vispār nonācu. Šobrīd gan liekas, ka tas ir noticis kādā citā dzīvē un ir pagājuši simtiem gaismas gadu. Ir neaptverami atcerēties un apzināties cik daudzi notikumi sekoja pēc tam! Toreiz es biju pārbijusies līdz nāvei, jutos pilnīgi negatava un prieku par iespējamo izlidošanu vajadzēja meklēt dziļi, dziļi noslēptu. Kā ir tagad? Vai esmu gatava šobrīd? Divarpus mēnešus vēlāk, Frankfurtes lidostā rediģējot sen uzrakstīto tekstu? Ja pavisam godīgi – es neticu. Neticu, ka TAS brīdis, kad BEIDZOT dodos MISIJĀ ir pienācis! Neticu, ka lidojumus neatcels un neticu, ka sasniegšu galamērķi tad, kad tas ir ieplānots. Vai esmu nobijusies? Ļoti! Vai esmu priecīgi satraukta? Jā, protams! Man gan ir visai grūti izlikt rakstiski visu to milzīgo emociju gammu, kas šobrīd manī kūsā. Bet vispirms atgriezīsimies pie pirmsākumiem…

Nav noslēpums, ka pirms astoņiem gadiem es krasi nomainīju savu profesiju un turpmākās dzīves ceļu. Izvēlējos pamest iemīto mākslinieces taciņu un doties pretī nezināmajam medicīnā. No mūziķes par vecmāti es kļuvu tieši “vēlos glābt pasauli” sajūtas dēļ. Šobrīd es gribētu apgalvot, ka lielai daļai mediķu jau “defaultā[2]” piemīt “glābēja” komplekss, līdz ar to, tas nav nekas neierasts. Un man liekas arī, ka mums visticamāk nav viss pilnā kārtībā ar galvu. Bet tomēr tieši šī sajūta man deva spēku un apņēmību mainīt pilnīgi visu ikdienu un izdzīvot ne maz ne tik vieglo pieredzi kļūstot par vecmāti.

Kad tālajā 2012. gadā es pirmo reizi uzzināju par organizāciju “Médecins Sans Frontières ”, jeb “Ārsti bez robežām” es burtiski aizdegos! Ideja par misiju ārvalstīs man likās kaut kas “mindblowing[3]” un neticami vilinošs. Manī dzima doma, ka kļūšu par šīs organizācijas daļu un arī varēšu doties “glābt pasauli” palīdzot cilvēkiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams! Atskatoties, man liekas diezgan savādi, ka par spīti tam, ka MSF misijas ir ļoti dažādās pasaules valstīs un kontinentos, es jau no paša sākuma to asociēju tikai ar Āfriku [iespējams, es jau zināju?]. Tomēr, protams, ka toreiz tā visa bija viena liela ilūzija un realitāte ir krietni nopietnāka par manu spārnoto vēlmi “glābt”.

Organizācija ir dibināta 1971. gadā Francijā. Neliela grupa ārstu un žurnālistu, pēc Nigērijas pilsoņu kara vēlējās aktualizēt nepieciešamību pēc medicīniskās palīdzības jebkuram cilvēkam, kuram tas nepieciešams, neskatoties uz rasi, reliģiju vai politisko pārliecību. Līdz pat šim brīdim MSF galvenie pamatprincipi ir neatkarība un objektivitāte. Gadu gaitā MSF ir audzis un attīstījies un šobrīd nodrošina humāno palīdzību visā pasaulē vairāk kā 400 projektos vismaz 70 valstīs. Pat toreiz, kad sapratu visai maz, ko vispār sevī ietver šāda veida darbs, mani ļoti uzrunāja MSF misija un mērķi.

Lai varētu sākt domāt par pieteikšanos darbā, man bija nepieciešama izglītība, tādēļ aizrautīgi turpināju studēt vecmātību. Pirmajos gados šis sapnis, kaut kur apziņas stūros klusi sēdēja un tirdīja mani, tomēr vēlāk dzīve ņēma virsroku un sapnis tika ieslēgts vien tālā zemapziņas lādītē. Tieši tādēļ es nemaz sevišķi neiespringu par to, ka iespējams man vajadzētu arī nopietnāk pievērsties dažādiem gatavošanās procesiem, ja patiesi vēlētos sākt strādāt MSF. Neinteresējos un neizglītojos par to, kādi priekšnoteikumi jāizpilda vai, ko vispār humānā palīdzība īsti nozīmē. Man toreiz viss likās vienkāršāk, kā tas ir patiesībā, jo bija daudz citu lietu par kurām bija nepieciešams “iespringt”. Vai būtu lietas, ko darītu citādāk, ja apzinātos misijas nopietnību? Viennozīmīgi! Bet kā sāka – izlietu ūdeni nesasmelsi un “life happens[4]”. Pagaidām es gribētu  teikt, ka visticamāk viss jau izdevās tieši tā, kā tam bija jānotiek. Tomēr lielāka sagatavotība no manas puses, noteikti nebūtu nākusi par sliktu.

2016. gada nogalē, kad jau gadu biju strādājusi par vecmāti un aizmirsusi jebko, kas saistīts ar MSF, mana ikdiena sagriezās kājām gaisā. Mainījās dzīvesvietas un darba apstākļi, finansiālā situācija nebija spoža un man likās, ka #vissslikti. Manī dzima doma “viss, ir jābēg!” un šķita, ka to brīnišķīgi varētu īstenot sākot strādāt MSF. [Ak, kā es toreiz kļūdījos un biju tik tālu no patiesības, kā Ziemeļpols no Dienvidpola]. Es iesniedzu visus nepieciešamos dokumentus, tiku vairākkārtīgi izvērtēta un uzaicināta uz interviju Berlīnē. Cik lasīju interneta dzīlēs, uzaicinājums uz interviju jau ir liels solis tuvāk pieņemšanai darbā, jo it kā procentuāli maz cilvēku vispār iztur pirmās izvērtēšanas stadijas. Protams, es vēljoprojām nezinu vai tā patiešām ir taisnība, tomēr toreiz biju “safanojusies”. Biju lepna un man likās, ka izturēt interviju un dabūt darbu MSF ir mans vienīgais iespējamais scenārijs. Man šķita, ka nav citu variantu, kā turpināt dzīvot un glābties no visām tā brīža problēmām. Biju jauna “aunapiere”, kurai likās, ka visi ceļi ir vaļā, izņemot tie, kas atrodas Latvijā. Un, likumsakarīgi, es smagi kļūdījos…

Sieviete, kas mani intervēja brīnišķīgi mācēja lasīt cilvēkus. Un, man šķiet, ka viņa mani “noskenēja” jau pirms biju ienākusi telpā un apsēdusies krēslā. Viņa man uzdeva TĀDUS jautājumus, par kuriem pat iedomājusies nebiju, jo vispār nezināju uz ko es gatavojos parakstīties. Viņa mani “iesita” atpakaļ realitāte. Cilvēks nevar un nedrīkst, bēgot no  savām problēmām, nokļūt strespilnā, bīstamā misijā un cerēt, ka viss izvērtīsies labi. Tādā veidā tiek apdraudēti gan kolēģi, gan pacienti, gan viss MSF projekts kopumā, nemaz nerunājot par to, ko tas var nodarīt pašam. Ir jābūt emocionāli noturīgam un spēcīgi jāstāv uz zemes, lai vispār varētu sākt domāt par “palīdzēšanu citiem”. Un tad, kad intervijas laikā es sapratu: “bļāviens, nebūs! MSF mani nepaņems, man būs jārisina visi jautājumi Latvijā pašai!”, jo nepietiek vien ar fantastisku rezumē un pietiekami plašu pieredzi, es vienkārši sāku raudāt. Es sāku RAUDĀT darba intervijas laikā! Nopietni? Es gribētu teikt, ka vēljoprojām šis ir viens no lielākajiem kauna momentiem manā dzīvē. Cik vispār emocionāli stabils ir cilvēks, kurš nespēj paturēt asaras sevī kaut uz pusstundu? Es pilnīgi un galīgi nebiju gatava “misijai konfliktu skartās valstīs”. To gan es atzīstu tikai tagad. Toreiz man dzīve likās negodīga un vainīgi bija visi citi, nevis es. Vai esmu gatava tagad? Visticamāk, ka nē… Bet šobrīd es viennozīmīgi esmu par pāris pieredzes gadiem bagātāka. Esmu krietni informētāka par to, ko īsti nozīmē misija. Un, ka tas nav gluži “ķert melnādainus bēbīšus tuksneša vidū” vai  risināt savu “glābēja kompleksu”! Patiesībā, ja tagad atskatos uz sevi toreiz, man nākas līdzjūtīgi pasmaidīt. Cik naiva un entuziasma pilna es biju! Cik nesalaužama ticība man bija par to, ka es varu lauzt šķēpus un visu mainīt, uzlabot, izveidot. Toreiz es nezināju, ka tu īsti nevari būt “viens pret visu pasauli”. Toreiz es nezināju cik daudzas reizes vēl man nāksies “aplauzties”, ne tikai profesionāli, bet arī personīgi. Toreiz gan es arī nezināju cik daudz labā mani vēl sagaida. Toreiz es neticēju, ka viss, kas notiek, notiek tieši tā kā tam jānotiek un tieši tad, kad tam jānotiek. Man šķita, ka man visas upes ir līdz ceļiem un visi plāni jāpiepilda uzreiz un tagad. Man bija uzvilktas milzīgas rozā brillēs un pastāvēja tikai viena veida krāsas – manējās. Brīžos, kad kaut kas nenotika tā, kā biju to iztēlojusies – es sagruvu. Es ik katru reizi sagruvu līdz pašiem pamatiem, pārdzīvoju un raudāju, teju vai plēsu matus no galvas laukā cik man viss likās negodīgi. Vispār sajūta, ka pasaulē nav godības mani nepamet visai bieži. Un, visticamāk, redzot reālo situāciju projektā, tā tikai pastiprināsies, tomēr šobrīd tas mani vairs nedzen tādā izmisumā, kā toreiz, pirms četriem gadiem. Iespējams, simtu reižu pārbūvējot savus pamatus, šoreiz būšu tos uzmūrējusi kā nākas. Varu tikai cerēt un paļauties.


Atbildes un pārdomas uz jautājumu: “kāpēc misija?” vēl būs un daudz. Domāju, ka šī tēma caurvīs manus tekstus visus turpmākos mēnešus un ik katru reizi iegūs kādu citu aspektu un redzējumu. Bet šī bija viena daļa no svarīga “kāpēc?”. Savukārt, stāsts par to “kā?” sekos tālāk.

E.


[1] Cilvēks ar nepārvaramu vēlmi pēc adrenalīna un piedzīvojumiem.

[2] “Šūpulī ielikts”.

[3] Prātam neaptverams.

[4] Dzīve notiek.


Atruna:

Blogā rakstītais ir tikai un vienīgi manas pārdomas un skatījums.

Ieraksti nekādā veidā nepārstāv MSF kā organizāciju.

Aizliegts pārpublicēt vai citēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s