Kā MSF?

Turpmākos divus gadus pēc tam, kad neizturēju pirmo interviju ar MSF es nepieļāvu ne mazāko domu par to, ka varētu mēģināt vēlreiz. Nezinu kādēļ, bet biju līdz sirds dziļumiem aizvainota un tagad man tas, protams, šķiet visnotaļ muļķīgi. Iespējams, ka vairāk dusmojos uz sevi pašu, kā uz organizāciju, jo pievīlu visus, bet visvairāk sevi, savu mērķi, savu izloloto sapni.


Mani diezgan ilgi nepameta sajūta, ka esmu “sačakarējusi” savu iespēju. Patiesībā gan, es tikai salīdzinoši nesen apzinājos, ka netikt uz misiju 2016. gadā ir labākais, kas vispār varēja notikt. Toreiz man šķita, ka es jau esmu “gatava”, ka es visu zinu un, “štrunts”, ka sāku raudāt intervijā, jo par spīti manam vecumam – es esmu varoša un spējīga! Oficiālais iemesls, kāpēc netiku pieņemta darbā: “Jūs esat par jaunu!”. Tas bija maigs veids kā pateikt – “Sirsniņ, ar entuziasmu vien nepietiek!”, bet tad es nemācēju lasīt starp rindiņām un man likās, ka tā ir diskriminācija un, ka pāris cipari vairāk pie ailītes, kurā jānorāda vecums, vispār neko nemainīs. Nu, izrādās, ka maina gan. Un, negribot izklausīties kā sirmgalve večiņa, kas saka: “nodzīvo, bērns, Tu līdz maniem gadiem”, tā tomēr ir taisnība. Diendienā jau mums neliekas, ka kļūstam dzīves gudrāki, ka iegūstam pieredzi, kas maina mūsu domāšanu, ka apgūstām dažādus mehānismus kā tikt galā ar grūtībām, piemēram. Tikai krietni vēlāk, atskatoties uz sevi ilgākā laika nogrieznī Tu saproti, cik daudz patiesībā ir mainījies. Man gribētos cerēt, piemēram, ka šobrīd esmu krietni padevīgāka kā kādreiz, bet ļoti iespējams, ka vēl pēc pieciem gadiem es atskatīšos uz sevi un smiešos pilnā kaklā. “You’ll never know[1]”. 

Bet tā nu pamazām viss nokārtojās. Nokārtojās dzīve un darbs. Sakārtojos emocionāli arī pati. Devos ceļojumos – gan viena, gan ar draugiem. Tā īsti nekā man nepietrūka. Nedomāju par papildu avantūrām un piedzīvojumiem. Un, ja pavisam godīgi, es nemaz neatceros, kurā brīdī manī atkal uzpeldēja “vecā, labā” doma par došanos misijā. Skaidrs, ka 2018. gada ceļojums uz Keniju un Tanzāniju bija apzināts mērķis iegūt pieredzi Āfrikā, ja ne strādājot, tad vismaz ceļojot, jo tāds bija viens no nepieciešamajiem priekšnoteikumiem. Tā pat arī franču valodas apmācības, jo valodas zināšanas paver plašākas iespējas tikt projektos. Bet sevišķi nopietnāk par to domājusi nebiju. Un pat tad, kad apjautu: “Jā, es tomēr gribēšu mēģināt vēlreiz”, es nebiju gatava skriet un klauvēt pie MSF durvīm tūlīt un tagad! Es biju piesardzīga un skeptiska. Un, lai arī apzināti man likās, ka man nekas neizdosies, iespējams, zemapziņā es zināju, ka šoreiz viss būs un ātrāk nekā cerēts!

Man šķiet, tas bija 2019. gada pavasaris, kad es nemanot sāku sev nospraust dažādus “dedlainus[2]”, pēc kuriem tad nu man beidzot būtu atkārtoti jāpiesakās MSF. Datumi gan regulāri tika pārbīdīti arvien tālāk un tālāk, jo radās arvien jaunas lietas, kuras Latvijā vēlējos izdarīt. MSF manā galvā nemitīgi riņķoja un atgriezās atkal un atkal, tikai es neļāvu nekam kļūt pārāk reālam un patiesībā arī nekādi tam negatavojos. Gāja laiks, kā jau viņš to mēdz darīt, un es automātiski un pilnīgi neapzināti sāku dalīt savus plānus kategorijās “pirms es dodos uz Āfriku”. Man liekas, ka maniem draugiem, kurus ikdienā satiku, šis teikums jau bija līdz kaklam, jo katrreiz tika jautāts: “Vai tad ir kādas ziņas?” uz ko es varēju atbildēt vien “Nē, es pat neesmu uzrakstījusi pieteikumu, bet es zinu, ka es braukšu!”. Dīvaini vai ne? No vienas puses neticēt, negatavoties, neko nedarīt, bet no otras puses būt nesatricināmi pārliecinātam, ka es noteikti braukšu. Te laikam notika cīņa starp veselo saprātu un kaut kādu visuma ziņu. Jo es biju pilnīgi izlēmusi, ka pēdējais dzimšanas dienas ceļojums būs uz Toskānu, tad pēdējais foto ceļojums uz Islandi, tad aizvedīšu tēti uz Skotiju un tad, principā varu doties ceļā uz jebkuru Āfrikas valsti. Un šie plāni tika pieņemti vēl krietni pirms es uzrakstīju MSF savu pieteikumu. Viņiem nebija ne jausmas, ka gatavojos pievienoties viņu komandai 2020. gada vasarā. Es biju vienpersonīgi pieņēmusi šo lēmumu. Iespējams, ka es vienkārši zināju un jutu, ka tā tam būs lemts… [Te gan jāpiemin, ka COVID-19 izlēma daļu plānu pamatīgi apgriezt, bet laikam, lai kaut ko saņemtu ir arī kaut kas jāatdod].

Īsi pēc Itālijas ceļojuma, skrollējot cauri MSF mājaslapai, es uzdūros jauniem nosacījumiem, kas nepieciešami, lai uzsāktu darba gaitas. Piemēram, brīvprātīgā darba pieredze trešās pasaules valstīs, kuru iegūt man nebija iespējams vispār. Es jau iepriekš biju rakstījusi vairākām organizācijām, kas saistītas ar humānās palīdzības sniegšanu, ka būtu gatava strādāt par brīvu, ja vien man tiktu nodrošinātas ceļa un dzīvošanas izmaksas, tomēr neviena no tām neatsaucās manam piedāvājumam. Nezinu, varbūt tikai man ir nācies saskarties ar šo problēmu, tomēr nav pārāk viegli tikt kaut kur prom no Latvijas ar starptautisku organizāciju, it īpaši ja tā nav bāzēta šeit. Līdz ar to, manu “misijas sapni” varēju lidināt miskastē. Joka pēc gan nenoturējos un uzrakstīju MSF, lai gan principā biju pārliecināta: “viss beidzies vēl pat nesācies, nekas man vairs neizdosies…”. Sievietei, kura pirms trīs gadiem mani intervēja, vaicāju vai esmu pareizi sapratusi jaunos nosacījumus un, ja man nav iespējams tos piepildīt, tad principā varu aizmirst par jebkādām darba iespējām organizācijā? Uz ko viņa atbildēja, ka vairs nestrādā konkrētajā amatā un pārsūtīs manu e-pastu atbildīgajai personai. Tā savukārt, man pieprasīja aizsūtīt dažādus dokumentus un teica, ka izvērtēs manas iespējas. Vairāku nedēļu garumā, kas pēc sajūtām vilkās mēnešiem, es sarakstījos ar vairākiem cilvēkiem, bet neviens man nedeva konkrētu atbildi uz manu pavisam vienkāršo jautājumu, bet lika sūtīt dažādus izglītības dokumentus, kursu sertifikātus un citus papīrus. Un tad, kaut kad janvārī man atnāca e-pasts ar lūgumu, citu starpā, vispār aizpildīt oficiālu pieteikumu un paziņot datumus, kad, pēc manām domām es varētu doties misijā. Biju šokā! Pie sevis spēju vien domāt: “Ko? Kas notiek? Es jau piesakos darbā? Emm, bet es taču neesmu gatava. Es tikai gribēju uzzināt vai varētu pieteikties, nevis to jau izdarīt…”

Pēc pieteikuma aizsūtīšanas es pamazām sāku saprast – atpakaļceļa vairs nav. Šis viss notiek pa īstam un līdz galam! Manī gan dzīvoja milzīgas šaubu ēnas par to, ka kuru katru brīdi man tiks pateikts: “Piedodiet, bet jūs tomēr neatbilstat mūsu prasībām”. Gāja dienas, gāja nedēļas, gāja mēneši. Es sarakstījos ar desmit dažādiem cilvēkiem un nesapratu kādā statusā vispār atrodos. Saņēmu zvanu no vecmātes Amsterdamā, tad caur Skype bija saruna ar atbildīgo personu, kura līdz šim bija pieprasījusi visus dokumentus. Un neviena man nevarēja sniegt skaidru atbildi, kas īsti notiek. Tā kā pirmajā reizē līdz intervijai tiku visai strauji, tad šoreiz likās, ka “ilgais ceļš kāpās” ir neapšaubāma neizdošanās zīme. Kaut kādā brīdī par to pārdzīvoju, bet kaut kādā brīdī samierinājos, ka šis sapnis ir jāaizmirst, ka jāsāk plānot tālākā dzīve pēc jūnija, ka varētu kaut kur aizbraukt dzimšanas dienas ceļojumā, ka vispār varu visu turpināt arī tā, kā ir tagad un patiesībā jau nav nemaz tik slikti arī būt vienkārši mājās. Bez piedzīvojumiem, bez trakām idejām, bez adrenalīna un drošības apdraudējumiem.

Bet kā jau tas manā dzīvē gandrīz vienmēr notiek, tieši tad, kad to biju gaidījusi vismazāk, man paziņoja, ka esmu uzaicināta uz interviju. Atceros to kā šodien! Biju darbā, diennakts dežūrā. Tikko bija iestājusies paciente, kurai rakstījās augļa sirds toņi un man vajadzēja noformēt dzemdību vēsturi. Ieraudzīju, ka zvana Vācijas numurs. Parasti nekad nepazīstamus, kur nu vēl ārvalstu, numurus neceļu, bet šoreiz bezgala pārsteigta pacēlu. Otrā galā izdzirdēju: “Hello! Is this Eliza? This is … from MSF…”. Mana sirds nomira vismaz reizes četras un uzreiz pēc tam pieņēma zirga auļu cienīgu ātrumu. Es tiku uzaicināta uz interviju! Biju nobijusies, šokēta, priecīga, satraukta, neticības pārņemta un apjukusi. “Tas patiešām notiek? Šī ir īstenība?”. Intervija tika ieplānota pēc nepilna mēneša Berlīnē. Man bija TIK daudz dažādu gatavošanās darbu jāizdara, ka biju “overwhelmed[3]”. Milzīgs paldies draudzenei, kura nāca klajā ar ideju sevi noprezentēt video formātā. Kā nekā ir taču 21. gadsimts, ir jāizveido kas vairāk par parastu PowerPoint prezentāciju. Paldies arī visiem, kas palīdzēja un piedalījās video tapšanā – Jūs esat zelts!  Protams, pandēmijas dēļ, nekāda ceļošana uz Berlīni neizdevās un intervija tika pārcelta Skype vidē. Par to sākumā bēdājos, bet tagad esmu ļoti priecīga, ka nekur nebija jābrauc, ka varēju būt mājās, savā vidē un mazināt uztraukumu ar neierobežotiem tualetes apmeklējumiem, īsi pirms intervijas sākuma, jo būsim reāli – gremošanas traucējumi stresa ietekmē ir “the real deal[4]”.

Intervija bija brīnišķīga! Divas stundas es sarunājos ar MSF darbinieci, kura pati ir bijusi vairākos projektos un varēja sniegt milzum daudz informācijas. Man, protams, uzdeva neiedomājamus un grūti atbildamus jautājumus. Par to, kā reaģēju stresa situācijās, vai esmu domājusi, ko nozīmē strādāt projektā, vai esmu kādreiz nokļuvusi situācijā, kurā man jāaizstāv mans kolēģis, vai situācijā, kurā zinu – kolēģis ir pieļāvis kļūdu? Kā es reaģētu, ko un kāpēc darītu? Uhh, šī intervija bija fantastika pieredze un dotie piemēri ir tikai viena simtā daļa no visa tā, ko pārrunājām. Jautāju arī pēc atgriezeniskās saites un vēlējos uzzināt vai ir lietas manis iesniegtajos dokumentos vai tajā, kā es sevi parādīju intervijas laikā, kas rada šaubas par manu piemērotību MSF? Viņa apliecināja, ka nē un viņasprāt, es esmu gana gatava, lai dotos misijā. Ja toreiz man likās, ka tas, ka piesakos otro reizi samazina manas izredzes, jo neesmu bijusi pietiekami laba iepriekš, tad tagad man liekas, tas man tomēr spēlēja par labu. MSF redzēja cik ļoti es to vēlos un cik pārliecināti [tikai ārēji, protams] es uz to eju! Intervētāja arī izteica brīdinājumu par to, ka lai neceru raiti sagaidīt atbildi, jo intervija nav pēdējā izvērtēšanas kārta. Pēc tam vēlreiz tiek pārskatīts mans profils un balstoties uz intervētāja slēdzienu, tiek aizsūtīta vairāku jautājumu atsauksmes anketa manis uzdotajiem darba devējiem. Varot paiet pat vairākas nedēļas, līdz es uzzināšu vai interviju esmu izturējusi un ņemot vērā COVID-19 esamību vispār nekas nav akmenī kalts.

Tomēr viss, kas notika pēc šīs intervijas, notika kā paātrinātajā filmā. Pēc nepilnām trīs stundām man pilnīgi citā kontekstā zvanīja viens no atsauksmes devējiem. Parunājāmies, apspriedāmies un sarunas beigās viņa man, tā starp citu izmeta: “Ā, jā, es saņēmu e-pastu no MSF!”. Man šķiet, ka es apsēdos uz tuvākā krēsla ar pavērtu muti: “Ko? KOA? Mmm, Tu saproti, ko tas nozīmē? Es esmu izturējusi interviju! Esmu IZTURĒJUSI INTERVIJU!!”. Viņa bezrūpīgi otrā klausules galā smējās un teica kaut ko aptuveni šādu: “Loģiski, ka izturēji. Man nebija šaubu!”. Es nespēju noticēt. Es nespēju aptvert nevienu no faktiem. Ne to, ka esmu tikusi tālāk, ne to, cik zibenīgā ātrumā tas bija noticis. “Zini, kas ir likumsakarīgi? Ka tieši Tu esi tā, kas man par to paziņo. Tu man profesionāli noticēji pirmā. Un Tu mani tagad pavadi tālāk. Aplis ir noslēdzies…”

Aplis tiešām kaut kādā ziņā bija noslēdzies. Es biju tikusi tālāk, kā jebkad. Es biju nostrādājusi slavenos piecus gadus savā pirmajā darba vietā. Manī kūsāja kāre pēc jaunā. Es jutu, ka jānāk pārmaiņām un es tās būtu veikusi neskatoties uz to vai tiktu darbā MSF. Man kaut kādā mērā liekas, ka es biju nedaudz iesprūdusi un netiku tālāk. Lai gan “tālāk” ir abstrakts vārds un šajā kontekstā es nespēšu to apskaidrot sīkāk. Varu vien atgriezties pie tā, ka notiek tas, kam jānotiek.

Tās pašas nedēļas beigās esot kaut kur Latgales nekurienē es saņēmu e-pastu ar nosaukumu “Welcome to the MSF team!”. Tik laimīga un tik šokēta reizē, es nebiju bijusi sen, iespējams arī, ka nekad. Es atceros, kā sēdēju mašīnā, tupi turot rokā telefonu un mēmi plakšķinot acis. Draudzene, kas sēdēja blakus, histēriski mēģināja izraut man to no rokām, lai varētu izlasīt pilno tekstu, jo es nebiju spējīga e-pastu pat atvērt. Priecājos, ka viņa bija blakus, lai dalītu gan manu pārsteigumu, gan neizmērojamo prieku. “ES ESMU KĻUVUSI DAĻA NO MSF! ES ESMU VIŅU POTENCIĀLO DARBINIEKU SARAKSTĀ. THIS SHIT GOT REAL, REAL FAST![5]


Vai tajā brīdī, sēžot uz soliņa kādā no Latvijas mazpilsētām, es apzinājos un aptvēru, kas ir noticis? Nē! Tā visa man ir sirreāla bilde un arī tajā brīdī man nelikās, ka tas notiek ar mani. Es atminos, kaut kur pa miglu, kā es draudzenei teicu: “Bet Tu saproti, ka es tagad reāli varu aizbraukt prom?”. Spārnotā frāze: “Es braukšu uz Āfriku” beidzot bija piepildījusies. Tā bija kļuvusi reāla. Es biju iekļuvusi milzīgās organizācijas “Médecins Sans Frontières” potenciālo darbinieku sarakstā. Tas patiešām varēja notikt. Un tas arī notika. Ātrāk nekā es vispār paspēju aptvert notikušo.

E.


[1] To nekad nevar zināt.

[2] Pēdējais termiņš.

[3] Pārpludināta ar emocijām.

[4] Reāla problēma.

[5] Šis viss ir kļuvis par realitāti ļoti ātri.


Atruna:

Blogā rakstītais ir tikai un vienīgi manas pārdomas un skatījums.

Ieraksti nekādā veidā nepārstāv MSF kā organizāciju.

Aizliegts pārpublicēt vai citēt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s