Kas tālāk?

Manā galvā visas atmiņas ir sajukušas vienā lielā putrā, bet šķiet, ka oficiāli MSF mani uzņēma marta beigās / aprīļa sākumā. Zināju, ka piemērotu projektu parasti atrod trīs līdz sešu mēnešu laikā, bet globālās pandēmijas vājprāta situācijas dēļ, tas varēja prasīt arī krietni ilgāku laiku. Toreiz biju pārliecināta, ka došanās misijā vēl ir ļoti, ļoti tālu.


Labi, ka toreiz visus gatavošanās darbus sāku uzreiz, par spīti tam, ka nebija nekādu garantiju, nekādu solījumu, nekādu plānu. Bija nepieciešams aktualizēt imunizāciju un uztaisīt vairākas vakcīnas. Neskatoties uz to, ka lielāko daļu jau biju veikusi ceļojot uz Indiju un uz Āfriku, pilna profilakse prasīja teju divus mēnešus. Man vajadzēja sakārtot, nepārspīlējot, simtiem dokumentu. Atrast, iztulkot, ieskenēt un aizsūtīt. Sākot ar CV un pases bildēm, beidzot ar parakstītu “veselības deklarāciju” un izziņu no sodāmības reģistra. Šobrīd es nebrīnos, kādēļ no tā laika īsti neatceros neko. Es visticamāk darbojos autopilotā! Neskaitāmas sarunas Skype, e-pastu jūras un paralēli visam, kas bija saistīts ar MSF, es turpināju strādāt, darboties ar lekcijām un mājas vizītēm, remontēt māju un “non stop[1]” domāt par organizatoriskajiem jautājumiem, kas saistīti ar manu iespējamo aizbraukšanu. Un tad, brīdī, kad man jau tāpat mutē smēlās ūdens no visiem pienākumiem, mani satrieca ziņa: “Esi gatava izbraukt uz Sierra Leone pēc piecām dienām!”.

Man gribētos teikt, ka tas bija visgrūtākais posms visā lielajā MSF stāstā, līdz šim, protams. Viens īss e-pasts mainīja pilnīgi visu! Protams, ka es nebiju gatava doties prom piecu dienu laikā! Ne fiziski, ne emocionāli. Mani piemeklēja trauksme, stress un diezgan vājprātīgas histērijas lēkmes, jo man bija nepieciešams izkrāmēt dzīvokli, pārvest mantas, izplānot kofera saturu, IEGĀDĀTIES koferi, kurā ietilpināt gadu vērtu iedzīvi, iegūt apliecinājumu no ģimenes ārstes, ka esmu “good to go[2]”, valsts ārkārtas situācijas laikā tikt pie zobārsta un vispār – atrast, kur likt manu vismīļāko susuriņu uz visas zemeslodes – Džindžeru. Par viņu man, protams, sirds sāp visvairāk. Ģimene un draugi saprot, kāpēc un kur es dodos. Bet ko var saprast nabaga kaķītis? Esmu ļoti, ļoti pateicīga bijušā klases biedra ģimenei, kuri pilnīgi negaidīti piekrita viņai dot mājas. Un es esmu 100% pārliecināta, ka viņa tiek mīlēta un uzņemta kā pilnvērtīga ģimenes locekle! Tomēr sirds man sāp. Un man laikam jāsaka, doties misijā vai paturēt kaķi ir bijis viens no visgrūtākajiem lēmumiem pēdējā piecgadē. Tāpēc beigšu par to tagad te rakstīt, lai tā jau ilgojoties pēc mājām nesaskumdinātu sevi vēl vairāk…

Līdz šim brīdim es nesaprotu, kā tajās maija pirmajās nedēļās es tomēr spēju saglabāt kaut kripatiņu veselā saprāta. Daži gan varētu strīdēties man pretī, ka “jumtiņš” tomēr bija “aizbraucis”, jo cik es atceros, satiekot jebkuru cilvēku, kurš par šiem plāniem zināja, es raudāju kā aizkauta. Es raudāju daudz, izraudāju bailes un stresu. Ļoti aktīvi domāju par to, vai šis tiešām ir tas, ko vēlos? Varbūt tas ir bijis tikai iluzors sapnis, no tālas pagātnes, kurš vilcies man līdzi visus šos gadus, bet vairs nav patiess? Es domāju, runāju, raudāju, nemitīgi “saņēmos”, līdz beidzot nonācu pie secinājuma: “Jā, man ir jābrauc!” Paldies visiem tā brīža tuviniekiem, kas neapnicīgi klausījās manās pārdomās, iedrošināja un palīdzēja pieņemt lēmumu. Nē, es nezinu vai es patiešām gribēju braukt, bet es apzinājos, ka nemūžam sev nepiedotu, ja iespēju neizmantotu.

Un tad, protams, kā jau Jūs varbūt noprotat, visai paredzami šajā stāstā nāk “cliffhanger[3]”, jo mana dzīve ir viena liela melodrāma un “pa diedziņu” man neiet gandrīz nekad. Brīdī, kad beidzot biju sakārtojusi savus emocionālos tarakānus galvā un arī fiziski biju gandrīz gatava un pat priecīga par gaidāmo projektu SL, man paziņoja, ka misija tomēr pēdējā brīdī ir atteikusi manu dalību. “Bāc!! Nopietni?” Es nezinu vai spēšu tā aprakstīt kāda sajūtas manī valdīja, lai jūs varētu to iedomāties. Un droši vien, ka pa īstam saprast to visu ir diezgan grūti. Brīdī, kad Tu esi izgājis cauri “gaļas mašīnai”, lai pierastu pie domas, ka tūlīt Tev būs jāpamet pilnīgi viss uz gadu, Tu tiec iemests ledaini aukstā atteikuma ezerā, bez drošības vestes un Tev jāpeld vairāki kilometri krastā. Krastā, kurā vairs nekā nav. Personīgās mantas un iedzīve izmētāta pa divām dzīvesvietām. Kaķis aiztransportēts un jaunajām mājām. Tukšums dzīvoklī. Sakrāmēts koferis. Nolemtības sajūta, ka misija NEKAD nenotiks. Satraukums par to, ka jebkurā brīdī tomēr varu atkal saņemt zvanu: “Izlidošana pēc trīs dienām”. Darba jautājumu risināšana. Neziņa. Dzīvošana uz “adatām”. Remonts. Dežūras. Desmitiem atteiktu mājas vizīšu un līgumu. Apziņa, ka es nevēlos turpināt dzīvot un strādāt tā, kā to daru šobrīd. Ka, ja projektu nāksies gaidīt vēl ilgi, tad man jāsāk veikt ilgi gaidītās izmaiņas pašai…

Es gribētu apgalvot, ka vasaras sākums bija tiešām grūts un no ļoti dažādiem aspektiem, tomēr tagad es esmu priecīga, ka maijā izlidošana nenotika. Es paspēju izdarīt vēl TIK daudz būtisku lietu. Un, lai arī, kā jau teicu, gatavs un visu izdarījis, Tu nevari būt nekad, tomēr braucot prom tagad, es aiz sevis atstāju krietni mazāku bardaku. Un, lai kā man negribētos to atzīt tad, man bija nepieciešams šis gaidīšanas laiks. Tas man deva iespēju domāt. Ļoti daudz domāt par to, ko es vēlos. Kāpēc es vēlos. Kā es vēlos. Tas man ļāva kārtējo reizi emocionāli sakārtoties. Pierast pie domas, ka es tiešām to darīšu. Kārtējo reizi apzināties, ka došanās misijā nav un nevar būt “bēgšana”. Pieņemt lēmumus. Sāpīgus, bet vajadzīgus. Un atvadīties. Tā pa īstam. Tā uz sešiem mēnešiem! Un laikam jau arī atvadīties ne tikai no cilvēkiem man apkārt, bet atvadīties no dzīves kāda tā tagad bija iekārtota. Atvadīties no sevis, kaut kādā mērā. Jo es šeit nerunāju par to, ka varu neatgriezties. Nē, nē, nē! Es atgriezīšos! Bet es atgriezīšos jau kā cits cilvēks. Šī pieredze mani mainīs. Ja ne uz labāku sevis versiju, tad noteikti citādāku. Es atgriezīšos jaunā gadā. Jaunā dzīvē. Un kaut kādā mērā, būs lietas, kuras man nāksies arī būvēt no jauna.


Manā paziņu lokā 2020. gads bija paredzēts, ka veiksmes un izdošanās gads. Un, lai arī gada pirmā puse bija ne mazāk un ne vairāk kā viens liels “mindfuck[4]”, iespējams, ka pārāk ātri esam metuši “plinti krūmos”. Šis viennozīmīgi ir pārmaiņu laiks un man gribētos teikt, ka arī izaugsmes. Man šķiet, mums ir bijusi iespēja izvērtēt prioritātes un mainīt domāšanu. Pielāgoties, mācīties, iespējams mainīt lietas. Man gribētos ticēt, ka pat, ja šobrīd to nespējam saskatīt, tad varbūt būs gaidāmas arī pozitīvas pārmaiņas (?). Man 2020ais cerams beidzot būs iemācījis dzīvot pēc klišejiskā un “nodrāztā” “mindset[5]”, ka viss patiešām notiek tieši tā kā tam ir jānotiek! Un varbūt, bet tikai varbūt, es būšu arī apzinājusies, kā ir atrasties “šeit un tagad”, nevis gremdēties atmiņās vai dzīvot nākotnes gaidās.

E.

[1] Nemitīgi.

[2] Veselības stāvoklis pieļauj došanos misijā.

[3] Seriālos izmantots paņēmiens, kas sērijas beigās atstāj skatītājus šokā un neziņā, kas sekos tālāk.

[4] Notikums, kas apzināti destabilizē un mulsina cilvēka prātu.

[5] Domāšanas veids.


Atruna:

Blogā rakstītais ir tikai un vienīgi manas pārdomas un skatījums.

Ieraksti nekādā veidā nepārstāv MSF kā organizāciju.

Aizliegts pārpublicēt vai citēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s