Projekts DS

Jūlijā es jau gandrīz biju apradusi ar apziņu, ka dzīvot uz “koferiem”,  neziņā un bez plāniem ir pilnīgi normāla manas dzīves daļa. Es apcerēju, kā novākšu “ražu”, kā zem ogu krūma gulēšu zālē un baudīšu vasaru. Kā priecāšos par augošo, jauniestādīto zāli un svīstot to pļaušu. Visi šie plāni bija rokas stiepiena attālumā. Tomēr relatīvais miers ilga aptuveni nedēļu.


Ziņas par to, ka Dienvidsudānas projektā ir vecmātes vakance nāca salīdzinoši drīz pēc netikšanas uz Sierra Leone. Bet kā jau mēs saprotam, ja esam tikuši tik tālu šajā vēsturiskajā atskatā, man nācās gaidīt vairākus neziņas pilnus mēnešus līdz precīzākam info par iespējamo izbraukšanu. Pārsteidzošais e-pasts ar lūgumu veikt Covid-19 analīzi un jautājumu par to, vai pēc nedēļas es varu būt Džūbā pienāca dežūras laikā. Man tas viss likās neiespējami, tādēļ es sev apzvērēju līdz galam nenoticēt, kamēr vien nebūšu ieraudzījusi fiziskas aviobiļetes. Tomēr trakais piedzīvojums jau bija sācies!

Par to, ko sevī ietvers misijas darbs DS projektā es smalkāk aprakstīšu tad, kad tur beidzot būšu nokļuvusi. Šobrīd tā visa ir sirreāla teorija un es negribu samudžināties lielajā informācijas apjomā. Viens gan ir skaidrs – darbs MSF misijā nav tāds, kādu es to biju iztēlojusies tālajā 2016. gadā. Ja tā godīgi, es īsti nevaru aprakstīt tās ekspektācijas, kas manī toreiz bija. Es tikai zinu, ka savās idejās lidoju krietni augstāk, kā būtu bijis nepieciešams. Un, lai arī to tādos vārdos toreiz skaidri nepateica, es tagad zinu – tas viennozīmīgi bija galvenais atteikuma iemesls. Kā jau pašā sākumā es teicu, manā galvā bija ideja braukt “glābt pasauli”. Šobrīd, par laimi, es esmu nonākusi pie apziņas, ka pirmkārt, to izdarīt nav iespējams un otrkārt, tāds nemaz nav MSF mērķis. Ja mēs dzīvotu šādās kategorijās, tad ieraugot to nabadzību, mirstību, vardarbību un vispārējo ārprātu, mēs ātri vien sajuktu prātā. Mēs vainotu sevi, ka visus “neizglābām” un uzskatītu, ka katrs nāves gadījums ir mūsu vaina. Ir jāmaina domāšana un drīzāk jāuztver, ka katrs izdzīvojušais ir mūsu uzvara. Jo mēs – MSF [un jā, es tagad varu tā teikt], esam par cilvēcību, par tiesībām saņemt medicīnisko palīdzību un tiesībām iegūt pienācīgu aprūpi!

Jau no paša sākuma, neskaitāmajos Skype un WhatsApp zvanos tika aktualizēts jautājums par to, ko es, personīgi, no misijas sagaidu? Ko vēlos iegūt? Kā plānoju sadzīvot ar to, ko es redzēšu un piedzīvošu? Un tas man ir licis daudz domāt par to, kāpēc es to visu daru. Protams, ka man kaut kādā brīdī aizmirstas tā piezemētība. Kaut kādā brīdī man gribas lidot mākoņos uz kuriem rakstīts: “cik viss šis ir stilīgi un aizraujoši!”, tomēr es nemitīgi cenšos sev atgādināt: “paliec pie zemes!”, “neaizej emociju galējībās!”, jo tāda tendence man piemīt. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mans galvenais mērķis ir pilnveidoties! Esmu pārliecināta, ka būs skeptiķi, kas jautās: “Kāda gan pilnveide var būt problēmu skartās valstīs?”, bet mēs katrs esam individuāls un katram ir vajadzīgi citādi stimuli izaugsmei. Tas tomēr ir neapstrīdams fakts, ka šāda pieredze ir neiedomājama un to nevar iegūt nekā citādāk. Un jā, es uzskatu, ka pilnveidošos arī profesijas ietvaros! Man nāksies domāt jaunus situāciju risinājums, jo līdzekļi būs ierobežoti. Man vajadzēs mācīties no vietējām vecmātēm, jo, protams, viņām nav augstākā izglītība un profesora grāds, tomēr vecmātība nav tikai “grāmatu gudrība”. Būt par vecmāti nozīmē klausīties un ieklausīties, mācēt izvērtēt situāciju un zināt kā rīkoties. Komunicēt ar pacientiem un kolēģiem. Just un saprast. Izdzīvot līdzi! To visu nevar iemācīties sēžot pie grāmatām un lasot pētījumus, diemžēl… Es braucu krāt pieredzi visās dzīves jomās. Braucu mācīties komunicēt ar dažādu kultūru pārstāvjiem. Braucu mācīties diplomātiju. Braucu atvieglot vietējo kolēģu ikdienu, nodrošinot nepieciešamā aprīkojuma un materiālu esamību. Braucu, lai ar svaigu skatījumu redzētu lietas, ko iespējams varu uzlabot. Es braucu mācīties, strādāt un cerams, ka ar savām zināšanām, spējām un idejām, es varēšu uzlabot kaut viena cilvēka dienu. Es braucu atvērta, bez nosodījuma un pateicīga par to, ka man šāda iespēja ir!

Tā nu emocionāli, es beidzot patiešām biju gatava doties! Pēdējā nedēļa Latvijā, ko es pat tajā brīdī neapzinājos, griezās kā uzvilkts vilciņš un aizlidoja vēja spārniem. Vajadzēja no jauna aizsūtīt nepieciešamos dokumentus, pieteikties Covid-19 testēšanai, kura, paldies valdībai, bija par brīvu un, paldies EGL, noritēja ļoti operatīvi, un izdarīt pēdējos, pēdējos darbiņus mājās. Pirmdiena pagāja dežūras zīmē un pēc tās, es braucu uz Gulbja laboratoriju, lai savam angliskajam testēšanas pārskatam uzliktu zīmogu un parakstu, to ieskenētu un aizsūtītu uz Amsterdamu. Tajā pašā dienā devāmies uz Cēsīm, lai pabeigtu cepeškrāsns iebūvi un pēdējā brīdī saņemtos nopļaut zāli, jo es nojautu, ka vairāk tādas iespējas šogad nebūs. Trešdien manā e-pasta kastītē sāk gāzties simtiem ziņu no desmitiem dažādu cilvēku. Saņēmu materiālus, vadlīnijas, DS valdības dokumentus. Nācās organizēt dažādus “briefing[1]” Zoom, Skype un WhatsApp vidē. Nemitīgie jautājumi no MSF darba devējiem un kolēģiem sarunu laikā: “Do you have any questions?[2]”, mani dzina izmisumā. Vai nu es biju tik apstulbusi, ka nespēju izdomāt precīzi nevienu jautājumu, vai arī to jautājumu manā galvā maisījās tik daudz, ka noformulēt nebija iespējams. Neskatoties uz to, ka es vēljoprojām biju ieņēmusi “neticīgā Toma” pozīciju, ņemot vērā lielo MSF aktivitāti, nolēmu, ka jāpārskata kofera saturs un laikam tomēr jāsaliek viss “pa īstam.” Par to, ka izlidošana varētu tikt plānota sestdien es uzzināju agrā ceturtdienas rīta stundā un sāku histēriski drukāt visus nepieciešamos dokumentus, kārtot darba lietas, satikties uz īsiem atvadu vārdiem un, protams, stresot. Stresot par bagāžas svaru, par nepieciešamo drošības naudu, par to vai neko nebūšu aizmirsusi, vai nebūšu paņēmusi kaut ko par daudz, vai visu paspēšu un, vai viss izdosies. Piektdienā nostrādāju savu pēdējo dienas dežūru un beidzot arī saņēmu aviobiļetes. Pārbaudīju, vai dzīvokli atstāju kārtībā, vai viss ir savās vietās. Vai būtiskie dokumenti ir iekrāmēti līdzi un pašā vakarā vēl izbaudīju brīnišķīgi vasarīgu pastaigu.

Sestdiena pienāca ātrāk kā spēju aptvert. Bez modinātāja pamodos agrā rīta stundā un lēnā garā vēl veicu pēdējos “finishing touches[3]”. Nedēļas emocionālais slidkalniņš no prieka līdz bailēm, no satraukuma līdz dusmām, no stresa līdz emocionālai apātijai, bija atņēmis man lielāko daļu sajūtu. Manī to īsti nemaz nebija! Vismaz ne vairāk kā parasti, kad dodos īslaicīgā ceļojumā atvaļinājuma laikā. Priecīgs satraukums par drīzo lidojumu un tas arī viss. Manī nebija skumju un nebija izpratnes par to, kas notiek. Fiziski gan ķermenis protestēja – nebija ēstgribas un mazliet griezās vēders, bet tikpat labi to varēja norakstīt uz Malārijas profilaksi, kas man bija jāsāk lietot jau pāris dienas pirms iespējamās ekspozīcijas. Es atdevu dzīvokļa atslēgas un uzrakstīju atlūgumu. Es piezvanīju radiniekiem ar tekstu: “izlidošana ir šodien” un mēģināju savā galvā sakārtot domas. Ar tēti un draudzeni aizdevāmies pusdienās un apcerējām, kā tas būs – doties  prom un, kā tas būs pēc tam atkal atgriezties, lai sāktu visu no jauna.

Uz lidostu aizbraucām krietni par ātru, bet tas deva iespēju uzzināt precīzo bagāžas svaru, vēl pēdējā brīdī izkrāmēt relatīvi nevajadzīgās lietas un vienkārši “pabūt”. Tā gan bija viena no karstākajām pēcpusdienām, kāda Latvijā jūlija mēnesī šogad bijusi, tādēļ vairākkārtīgi riņķojām ar auto apkārt lidostas ēkai meklējot ēnu, kurā patverties. Smējāmies, ka visums mani jau mēģina sagatavot gaidāmajai tveicei un, ka vispār mūs tūlīt drošības dienests “paņems ciet” par aizdomīgo uzvedību un es beigās nekur netikšu. Un es tiešām ticēju, ka tā var arī notikt! Man šķita, ka tas viss ir tikai sapnis. Ka es patiešām nekur neaizbraukšu, jo var taču atcelt lidojumus, var notikt vēl simt un viena neparedzēta lieta. Un galu galā es taču vēl varu pārdomāt. Es varu nekur nebraukt. Varu palikt tepat. Nekas var nemainīties. Viss var palikt “pa vecam”…   Brīdī, kad lielais koferis jau bija nodots, biļetes bija manās rokās un no Corsiņas es ņēmu laukā savu mugursomu, man nāca apziņa: “šeit mēs visi šķiramies!”.


Mēs varam diskutēt: “kas gan ir seši mēneši?” “Tie noteikti paies tādos auļos kā garāmskrejošās vietējās gazeles!” Tomēr brīdī, kad stāvi lidostā un apskaujies ar mīļajiem, seši mēneši liekas kā vairāki mūži! Asaras no manis plūda kā upes un tētis neļāva ilgi tā kavēties, lai nebūtu vēl grūtāk, kā jau bija. Ar mugursomu plecos es devos iekšā lidostā un ejot cauri drošības pārbaudei es beidzot sapratu, ka 30+ stundu garais ceļojums bija sācies. Nākamajā dienā es būšu sasniegusi galamērķi. Un Latvijā neatgriezīšos uz ilgāku laiku kā parasti. Šis nebija ikdienišķais atvaļinājuma ceļojums. Es patiešām devos misijā!

E.


[1] Instruktāža.

[2] “Vai Jums ir kādi jautājumi?”

[3] Noslēguma darbības.


Atruna:

Blogā rakstītais ir tikai un vienīgi manas pārdomas un skatījums.

Ieraksti nekādā veidā nepārstāv MSF kā organizāciju.

Aizliegts pārpublicēt vai citēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s