Vienmēr ceļā

Lidot pēc tik ilga pārtraukuma bija aizraujoši. Pēc septiņiem gariem mēnešiem uzkāpt uz lidmašīnas klāja un noraudzīties Latvijas kontūrās no mākoņu augstuma likās brīnišķīgi. Un, lai arī šis nebija ilgākais posms bez ceļošanas kā pieredzēts, tomēr šoreiz, manuprāt, bija izteikti grūti, jo to nedrīkstēja vai īsti nevarēja izdarīt.  Vajag tikai cilvēkam kaut ko aizliegt, lai viņš to iekārotu visspēcīgāk. Jums droši vien vajadzēja aizliegt man palikt Latvijā un es nekur nebūtu aizbraukusi! 😀


Rīgas lidostā manu nododamo bagāžu “iečekoja[1]” līdz pašam galamērķim. Par to biju pateicīga, jo tad divarpus stundas Frankfurtes lidostā varēju būt bez bažu. Nenācās lauzīt galvu, ka jāgaida koferis, “jāčekojas” no jauna un vēl jāsatraucas vai visu izdosies paspēt. Sēdēju uz jumta terases elpojot svaigo Eiropas gaisu un rediģējot maijā tapušo bloga ierakstu. Reflektēju kā tad īsti jūtos un vienalga nonācu pie secinājuma, ka šim visam neticu. Likās, ka tā ir kāda cita cilvēka pieredze uz ko es noskatos no malas. Ļoti grūti aprakstāmas sajūtas. Iespējams, ka man vajadzēs vismaz pāris mēnešus pastrādāt projektā, lai vispār saprastu, ko es tur daru.

Tuvojoties izlidošanas laikam uz Adis Ababu, pamazām piezagās uztraukums. Lielākoties mani lidostās piemeklē visādas muļķīgas ķibeles un galīgi nepalīdzēja arī kādas etiopietes skaļais kašķis ar lidostas darbiniekiem. Diemžēl nespēju uztvert par ko īsti ir tracis, jo sieviete pusi šķiet runāja vāciski, pusi kādā vietējā dialektā. Mana uztraukuma iemesls bija Ethiopian Airlines mājaslapā izlasītie jaunie bagāžas noteikumi, kuros bija rakstīts – rokas bagāža pieņemta netiek! Mana mugursoma svēra teju desmit kilogramus un nebija tā, ka varēju to paslēpt zem šalles. Kritisko mirkli, līdz uzzināju vai ar mugursomu lidmašīnā ielaidīs, nācās gaidīt visai ilgi, jo iekāpšana tika organizēta pēc sēdvietu numuriem un es biju viena no pēdējām. Satraukta gāju cauri aviobiļešu skenerim un, protams, PROTAMS, mana biļete neskenējās! To biju dabūjusi Rīgas lidostā un nezinu kādu iemeslu dēļ, lampiņa pīkstēja nevis ar zaļu, bet gan ar sarkanu gaismu. Fak! Es nevarēju iet tālāk! Man bija jādodas pie lodziņa skaidrot situāciju ar lidostas darbiniekiem. Varu likt galvu ķīlā, ka pirms gadiem diviem būtu sabrukusi turpat uz grīdas un sākusi raudāt. Šoreiz gan centos saglabāt mieru un sev stāstīt, ka viss ir kārtībā, es tikšu tālāk. Es nebraucu pašorganizētā ceļojumā, bet gan darba darīšanās. Man ir oficiāls, starptautiskas organizācijas izsaukums un nekas nevar noiet greizi! Tomēr priekšā stāvošā puiša situācija, mani noteikti nenomierināja. Viņš, cik saprotu, bija ceļojis no Turcijas, caur Tokiju un vēl sazin kurieni. Darbiniece skenējot un meklējot biļetes datus, cietsirdīgi paziņoja, ka uz biļetes norādītais lidojums neeksistējot. Es noteikti nebūtu gribējusi atrasties viņa vietā! Puisim esot jāsazinās ar savu tūrkompāniju [ņemsim vērā, ka ir pusvienpadsmit vakarā] un jārisina lietas, bet lidmašīnā viņu šobrīd ielaist nevarot. Man likās neiedomājami, ka tas viss var notikt iekāpšanas laikā. Kā viņš vispār tika lidostā? Un, ja devās tranzītā vai tiešam neviens nepārbaudīja galamērķi? Man, piemēram, Rīgā izprasīja dzīvu nedzīvu par to, vai ir Etiopijas vīza, vai ir atļauja iebraukt Dienvidsudānā, vai ir Covid-19 analīze un tamlīdzīgi. Par to vai gala beigās viņam izdevās izlidot man ziņu nav, bet es ļoti ceru, ka viss beidzās veiksmīgi.

Pienāca mana kārta skaidrot lietas, bet pamatotu iemeslu, kāpēc mana biļete nestrādāja es tā arī neuzzināju. Man tika uzdoti simtiem jautājumi un uzzinot, ka galamērķis ir Dienvidsudāna, darbiniece kļuva ļoti skeptiska. Prasīja vai man ir vīza, vai ir valdības atļauja, vai ir Covid-19 analīze. Kaut ko ilgi un dikti meklēja un pārbaudīja datorā. Konsultējās ar blakus stāvošo vīriešu kārtas darbinieku vai mana analīze vispār esot derīga, jo ir jau sešu dienu veca. Mēģināju viņai ieskaidrot, ka viss ir saskaņots un Dienvidsudānas valdība rezultātus atzīst par derīgiem līdz pat desmit dienām. Mēģināju viņai rādīt MSF izdoto izsaukumu, bet viņas skepse tikai vairojās. Man šķita, ka viņa vispār nesaprot, kas tas tāds ir. Man viņa nelikās sevišķi jauka. Par laimi, vīrietis ieraudzīja, ka esmu “Ārsti bez robežām” darbinieks un uzreiz paziņoja, ka ar maniem dokumentiem visam esot jābūt kārtībā! Lika kolēģei pārstāt mani intervēt un ielaist lidmašīnā. Nedaudz nervoza un nogurusi tiku tālāk un ceļš uz Etiopiju varēja sākties!

Pateicoties dažādajiem ceļojumu ierobežojumiem, garo lidojumu varēju ekskluzīvi pavadīt viena trīs sēdvietās. To arī nekaunējoties izmantoju un uzreiz pēc vakariņām un vīna glāzes laidos horizontāli un laikam jau nogulēju lielāko daļu no nakts pārlidojuma. Agrā rīta stundā, vēl pirms saullēkta mēs nolaidāmies Āfrikas kontinentā, kurš mūs sagaidīja ar lietu un +13* C. Neticami! Es biju gaidījusi sutu un tveici, bet nācās meklēt flīsa jaku mugursomas dziļumā. Laukā no lidmašīnās varēja izkāpt tikai pēc konkrēto sēdvietu uzaicinājuma un tas bija visnotaļ patīkami, jo neviens nedrūzmējās un nenācās 15 minūtes stāvēt iespiestam starp cilvēkiem, sēdvietu rindām un koferiem. Man par pārsteigumu un veiksmi vienlaicīgi, Etiopijā nenācās iet laukā caur pasu un drošības kontroli. Izkāpjot no lidmašīnas uzreiz devos tranzītā, kur sešas stundas sēžot maskā varēju gaidīt nākamo lidojumu. Man gan šķiet visai amizanti, ka vēl nesen lidostās teju hidžābs bija jāvelk nost un uz cilvēkiem parandžās visi skatījās ar šķību aci. Tagad cilvēki staigā maskās un respiratoros un neviens neuztraucas, ka redzamas tikai acis. Šī laikam būs kļuvusi par jauno pasaules normu. Vismaz uz kādu laiku. Un, šis viss tikai pierāda, cik ļoti nekorekti un absurdi cilvēki ir spējīgi būt.

Pati Etiopijas lidosta man likās visnotaļ komiska. Galvenās ejas bija diezgan labā stāvoklī un izskatījās gana eiropeiskas. Tomēr visi veikaliņi, kafejnīcas un labierīcības nebija pirmā svaiguma, jo atradās tādos kā atsevišķos metāla konteineros. Maigi sakot – interesanta “arhitektūra”. Par laimi, ņemot vērā to, ka biju ceļojusi jau teju 24 stundas, jutos diezgan labi. Šķita, ka biju diezgan labi “izgulējusies” lidojumā un uz atlaižamajiem krēsliem varēju pasnaust vēl kādu stundiņu. Lai izmantotu Wi-fi nācās lejupielādēt Ethiopian Airlines aplikāciju un tajā diemžēl, uzrādījās, ka manam lidojumam nav izsniegta biļete, lai gan tā fiziskā formātā atradās manā somiņā, kopš brīža, kad “iečekojos” Rīgas lidostā. Tas mani, protams, darīja visai bažīgu un baidījos, ka mani sagaidīs tāds pats scenārijs, kā nelaimīgajam puisim Frankfurtes lidostā.  Tuvojoties izlidošanas laikam, es devos pie atvērtā lodziņa, lai jau laicīgi varētu sākt risināt iespējamās problēmas. Darbinieks man ļoti laipni atkal izprasīja visu par nepieciešamajiem dokumentiem, noskaidroja vai man tādi ir, iepazinās ar MSF izsaukuma dokumentāciju un visu ierakstīja sistēmā. Viņš arī paskaidroja, ka bija mainījušies plāni, un uz Dienvidsudānu lidosim ar lielāku lidmašīnu. Šī iemesla dēļ man ir mainījusies sēdvieta un tāpēc biļete vairs nebija derīga. Bez vārda runas izdrukāja man jaunu iekāpšanas karti, kuru jau laicīgi apzīmēja tā, lai ir skaidrs, ka visi mani dokumenti ir pārbaudīti un es bez nekāda stresa un uztraukuma varēju pilnīgi mierīgi tikt iekšā lidmašīnā. Biju pārsteigta, ka viss noritēja tik viegli un veiksmīgi, jo biju pārliecināta, ka lielākās pārbaudes būs tieši Etiopijā. Kā nekā, es kā eiropiete biju ieradusies Āfrikā.


Pēdējais lidojums aizritēja ļoti ātri un “nesāpīgi”. Pacelšanās, nolaišanās un ēdināšana principā arī aizņēma visu lidojumam atvēlēto laiku. Biju neizsakāmi pateicīga par pusdienām, jo beidzot, pēdējo četru dienu laikā, man bija parādījusies apetīte un likās, ka kuņģis jau aptinies apkārt mugurkaulam. No mākoņu augstuma Dienvidsudāna izskatījās ļoti krāsaina. Sulīgi zaļo koku ainavu nomainīja oranžas krāsas zemes pleķi. Bija redzami visai pieklājīga paskata māju jumti un lieli neapdzīvoti plašumi. Man likās, ka valsts izskatās ļoti viesmīlīgi. Vai pirmie iespaidi parasti ir maldinoši?

E.

[1] Reģistrēja.


Atruna:

Blogā rakstītais ir tikai un vienīgi manas pārdomas un skatījums.

Ieraksti nekādā veidā nepārstāv MSF kā organizāciju.

Aizliegts pārpublicēt vai citēt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s