Jaunākā valsts

Dienvidsudāna savu neatkarību, pēc ilgstošiem kara gadiem, ieguva 2011. gadā un tā ierindojas pirmajā vietā jaunāko valstu pasaulē sarakstā. Diemžēl arī pēc neatkarības iegūšanas ilgstoši plosījās pilsoņu karš, ko provocēja nesaskaņas starp valsts prezidentu un viceprezidentu. Oficiāli tas ilga no 2013.gada 15. decembrim līdz 2020.gada 22. februārim, tomēr vēljoprojām bruņotas sadursmes nav retums. Tas, ka no liela augstuma valsts neizskatījās biedējoša ,bija diezgan liela ilūzija.


Laižoties zemāk un pamazām ieraugot “lidostu” mani pārņēma pavisam reāla panikas lēkme. Tā principā atrādās savannas vidū un noasfaltēts bija tikai pats skrejceļš. Visapkārt bija tikai putekļi un oranžā zeme. Divi mazi metāla, konteineru paskata termināļi, sētas ar dzeloņdrātīm, darbinieki militārā apģērbā ar pielādētiem ieročiem. Un pilnīgi visu acis pievērstas tikko nosēdinātajai lidmašīnai. Es biju nolaidusies Dienvidsudānā! Man šķiet, pēdējo reizi līdzīgas sajūtas piedzīvoju Sibīrijā, esot uz Baikāla takas. Sirds dauzījās krūtīs, draudot salauzt ribas. Elpa bija sekla un ātra, šķita, ka tūlīt beigsies skābeklis. Rokas drebēja un kājas likās pielietas ar svinu. Manā galvā maisījās domas par to, kā es te grasos palikt uz dzīvi turpmākos sešus mēnešus… Galvaskausā atbalsojās desmitiem jautājumu un apgalvojumu: “Man bail! Vai varu nekāpt laukā? Es negribu! Ko viņi man prasīs? Vai izlaidīs cauri? Ko es daru?? Vai esmu jukusi?”

Atveroties lidmašīnas durvīm sejā iesitās neiedomāja tveice. Gaiss bija tik mitrs, ka plaušas to īsti negribēja pieņemt. Manas kājas strādāja neklausoties manā prātā, kurš nemitīgi bļāva: “Nekur neej! Paliec uz vietas!”. Es autopilotā sekoju pārējo cilvēku rindai, kas lēni kustējās lejup pa kāpnēm. Visus ielidojušos tur sagaidīja darbinieki pilnā ekipējumā, ar skafandriem, vizoriem un vismaz trīs pāriem cimdu. Ar man nezināmu aparātu, mūs visus apsmidzināja ar kaut kādu šķidrumu. Bagāžu, apavus, visu! Konspirāciju teoriju piekritēji varētu apgalvot, ka mūs “nočipēja”, lai varētu izsekot katram mūsu solim…

Man nācās stāvēt tiešos saules staros, sutīgi mitrajā gaisā, ar respiratoru uz sejas un smago mugursomu plecos. Man likās, ka tūlīt nomiršu, vai vismaz saļimšu no hipoksijas un somas svara. Respiratora apakšā pie zoda pamazām krājās ūdens. Mēģinot noslaucīt no pieres sviedrus, skats noteikti bija kā multiplikāciju filmās, kur pa gaisu aizlido milzīgas ūdens šaltis uz visām pusēm. Karstums bija neciešams un likās, ka saule duras tieši cauri cepurei – iekšā smadzeņu visdziļākajos nostūros.

Mēs visi pīļu gājienā devāmies cauri lidostas teritorijai uz termināļu pusi. Tur mums tika iedots dezinfekcijas līdzeklis rokām un aptaujas lapas, lai pieteiktos vīzai. Es pilnīgā apjukumā, stāvot kājās, jo to visu vajadzēja aizpildīt turpat ārā un bija tikai viens galds un viens krēsls, kuri jau bija aplenkti ar cilvēku masām, drudžaini meklēju pildspalvu. Man vajadzēja vismaz minūtes desmit, lai pēc tam, kad biju vairākkārtīgi izrakājusi pilnīgi visas somas kabatas, ieraudzītu, ka pildspalva netraucēti gulējusi manā dokumentu mapē, kuru turu rokā, jau kopš nosēšanās. Nebija jābrīnās, kādēļ visi mani tā vēroja, kamēr es tur smagi elsojot, visiem, kuriem nebija slinkums, prasīju pildspalvu, kā tāda jukusi baltā sieviete, lai gan tā redzamā vietā, CAURSPĪDĪGĀ mapē atradās iespiesta manā padusē. Nenoliedzami – es biju pārgurusi, pārkarsusi un pārbijusies…

Vēljoprojām atrodoties tiešos saules staros, ar aizpildīto veidlapu mums vajadzēja dzīvajā rindā gaidīt ieeju terminālī, pirms tam atdodot Covid-19 testēšanas pārskatu vienam no darbiniekiem. Diezgan augstos toņos tika izlamāti vietējie pilsoņi, kuriem nebija attiecīgās krāsas zīmoga uz veidlapas. Mana vienīgā doma bija  – kādas ir manas izredzes saņemt normālu apkalpošanu, ja tā sarunājas vietējie savā starpā? Pēc aptuveni minūtēm piecpadsmit es iekļuvu ēkā, kur vispirms man bija jāatdod vīzas pieteikums, tad ilgstoši jāstāv infrasarkanās kameras staros, tad mokoša pasu pārbaude ar miljons jautājumiem, lodziņš pie kura jāsamaksā par vīzu, cits lodziņš kurā to ielīmē pasē un vēl cits, kurā tiek iespiests zīmogs. Jautājumus uz kuriem man vajadzēja atbildēt es neatceros vispār. Norakstīsim to uz bezmiegu, karstumu un skābekļa trūkuma nogurdināto ķermeni.

Info materiālos, kurus MSF bija atsūtījis, tika brīdināts, ka nevienam nedrīkst dot savu bagāžu. Nedrīkst ļaut to nest vai pārvietot un nekādā gadījumā nedrīkst dot naudu. Ar iespiesto vīzas zīmogu pasē devos tālāk un pie manis pieskrēja vīrietis ar jautājumu kā izskatoties mans koferis? Man sākumā likās, ka tas ir lidostas darbinieks, bet ļoti iespējams, ka nebija. Aiz pasu kontroles visi staigāja apkārt civilajās drēbēs un visi, piedodiet par rasismu, bija vienlīdz melni (kas tomēr ir kultūršoks, pats par sevi). Līdz ar to, saprast, kurš kur strādā un, kurš par ko atbild, bija praktiski neiespējami. Vīrietis mani pieveda klāt pie cilvēku grupiņas, kas bija aplī ielenkuši visus atlikušos koferus. Izskatījās, ka it kā apsargā (?) tos, bet kā jau varat noprast, es nevaru komentēt, patiešām. Saprast, kas īsti notiek bija nereāli… Norādīju uz savējo un nepaspēju to paņemt, kad vīrietis to jau bija pacēlis, aiznesis pretēji izejai un uzcēlis uz milzīga galda. Apjukusi aiztuntuļoju viņam pakaļ, lai ieraudzītu, ka aiz galda stāv dusmīga paskata sieviete un nicīgi mani vēro. Monotonā un bezkaislīgā balsī viņa man vaicāja, kas koferī ir iekšā tā, it kā es vestu desmit kilogramus narkotiku. Kad apjukusi atbildēju, ka nekas īpašs un nekas daudz, vien drēbes un higiēnas piederumi viņa it kā man nemaz neticot, bez jebkādas mīmikas izmaiņas sejā, lika man koferi atvērt. Protams, ka pēdējā brīdī Rīgas lidostas teritorijā draudzenes rūpīgi uzsietā lentīte, kas savienoja abus rāvējslēdzējus, nevēlējās sieties vaļā. Ķimerējos ap to vairākas minūtes, kamēr nelaipnā kundze ar visiem saviem dzeltenajiem acu āboliem skenēja mani no galvas līdz kājām. Kad beidzot, drebošām rokām bija izdevies koferi atvērt, tika izrakāts pilnīgi viss tā saturs.  VISS! Kaut ko tādu nebiju piedzīvojusi nevienā lidostā, ne Indijā, ne Kenijā vai Tanzānijā un pat ne Krievijā.! Tika atvērti visi nodalījumi, visas somiņas, visi maciņi. Jāpiemetina gan, ka viņa prasīja man atļauju atvērt katru no tiem, bet katru reizi arī uzdeva aso jautājumu: “kas tur iekšā un kāpēc?”. Tomēr vēl dīvaināk par jautājumu, kāpēc man līdzi ir ziepes?, bija situācija inspicēšanas laikā. Ne no kurienes pie manis pieskrēja pilnīgi cits vīrietis civilajās drēbēs (līdz šim tā arī neesmu uzzinājusi, kas viņš bija) un ātrā, satrauktā balsī iečukstēja man ausī: “neļauj nevienam ņemt savu koferi!”. Vīrietis pazuda tik pat ātri, cik parādījies. Pilnīgā apjukumā paspēju vien pamāt ar galvu un turpināju atbildēt uz jautājumiem par manas somas saturu, skaidrojot, ka konkrētais flakons, piemēram, ir saules aizsargkrēms. Sievietes aizstāvībai gan jāatzīst, ka saules aizsargkrēms ir visnotaļ dīvaina parādībā Dienvidsudānas iedzīvotājiem. 😀

Kad pārbaudes akts tika pabeigts, koferis tika iezīmēts ar baltu krītu un kaut kādiem burtiem, kuru nozīmi es nesapratu. Tas pats vīrietis, kas mani bija aizvadījis līdz galdam, to cēla nost un paziņoja, ka palīdzēšot aiznest. Es vairākkārt atbildēju, ka ar visu varu brīnišķīgi tikt galā pati, par ko viņš, protams, man nepiekrita. Pāris sekunžu cīniņš par koferi un gala beigās man nācās to izraut viņam no rokām. Uzvarējusi savu bagāžu, mudīgi devos virzienā, kas man likās varētu būt izeja. Ļoti cerēju, ka vairāk nekādu citu procedūru nebija paredzētu un, ka nav tā, ka nesankcionēti aizbēgu no vēl kādas drošības kontroles.

Savā galvā biju iztēlojusies, ka uzreiz pie izejas mani sagaidīs MSF auto ar kaut kādu uzrakstu. Nu, tā kā tas ir jebkurā normālā lidostā – pie durvīm piebraucamais ceļš un tā. Bet izejot, manam skatam pavērās pāris simti metri ar tuksnesi un kaut kas, ko varētu nosaukt par ceļu, atradās salīdzinoši lielā attālumā. Mēģināju ar grūtībām ieraudzīt, kurā virzienā man jādodas, paralēli atraidot vairākus takšu piedāvājumus. Ar acu kaktiņu pamanīju vairākas MSF mašīnas, kas bija novietotas tādā kā autobusu pieturas placī (?), bet, protams, neasfaltētā un pārliecināti devos uz jauno mērķi. Tas laikam bija pirmais brīdis, kad man likās: “Uhh, es laikam tomēr dzīvošu!“.

MSF organizācijai ir dažādi Darbības centri dažādās valstīs, kas tā īsti nav savstarpēji saistīti. Piemēram, es esmu noslēgusi līgumu ar Amsterdamas pārstāvniecību, līdz ar to auto no Parīzes mani nekur nevedīs. Tajā brīdī es tā īsti neapzinājos ne to, ne arī biju informēta par to kā, lai saprotu, kurš no baltajiem, ar MSF logo izrotātajiem Land Cruiser ir manējais. Un pagāja kāds brītiņš, kamēr atradu īsto auto, īsto šoferi un sagaidīju savu ceļabiedreni no Japānas. Kolēģes teju vai pirmais jautājums bija par to vai man arī nācās maksāt par kofera nešanu? Izrādās, ka viņa nebija bijusi tik nepieklājīga kā es [ak, klasiskais latvietis], bet ļāvusi bagāžu aiznest līdz MSF mašīnai, pēc tam, loģiski, viņai par to tika pieprasīta neadekvāta naudas summa.

Ceļš līdz mājvietai nebija ilgs un paspējām vien pārspriest to, ka abas esam satrauktas un nespējam noticēt, ka esam veiksmīgi sasniegušas galamērķi. Arī viņai par izlidošanu tika paziņots pēdējā brīdī un visas iepriekšējās dienas bija tieši tikpat trakas un neaptveramas kā manējās. Abām mums šis bija pirmais projekts ar MSF, kas man lika justies mazliet pārliecinātākai un nebaidīties, ka būšu vienīgais “zaļais gurķis” Dienvidsudānā. Vēlāk gan uzzināju, ka es tomēr esmu visjaunākā un ar vismazāko pieredzi. Jo principā visi, kas apgalvoja, ka ir pirmajā misijā, vismaz vienu vai pat vairākas reizes ir bijuši humānās palīdzības misijās ar citām organizācijām. Bet, nu neko! Tā ir nākt no tālās Ziemeļeiropas…


Mūsu mājvieta galvaspilsētā precīzi līdzinājās tam, kā to attēlo filmās. Milzīgi vārti, kurus atver formās tērpti apsargi. Dzeloņdrātis vairākās kārtās. Prožektori, skaļruņi un stāvvieta ar citām MSF mašīnām! Drošības apsvērumu dēļ gan vairāk neko neaprakstīšu, bet iebraucot teritorijā aizsitās elpa, ka tas tiešām notiek šādi.

E.

Atruna:

Blogā rakstītais ir tikai un vienīgi manas pārdomas un skatījums.

Ieraksti nekādā veidā nepārstāv MSF kā organizāciju.

Aizliegts pārpublicēt vai citēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s