Apmācības

Es vēl nebiju paspējusi saprast, kur un kā esmu nokļuvusi, kad dienas tika piepildītas ar dažādiem brīfingiem[1] un apmācībām. Lai vispār būtu iespējams strādāt projektā ir jāsaprot kā šī milzīgā organizācija funkcionē. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, to visu es tā patiesi sāku apjēgt tikai pēc pāris projektā pavadītiem mēnešiem.


Viens no pirmajiem un arī svarīgākajiem brīfingiem bija par drošību un visiem piesardzības pasākumiem, kas jāievēro. Mums vienmēr līdzi ir jābūt vīzas, pases un darba atļaujas kopijai, MSF ID kartei, svarīgāko kontakttālruņu sarakstam, telefonam un MSF izsaukuma dokumentiem. Pārvietoties nedrīkst runājot pa telefonu, vai nēsājot mugursomu. Visam būtiskajam ir jābūt ieliktam kabatās un neredzamam. Ar kājām var pārvietoties tikai vienā konkrētā pilsētas zonā, kas savieno biroju un mājvietu un arī – ne mazāk kā divi cilvēki reizē. Viens Tu iet nedrīksti nekur! Maksimāli vēlākais laiks, kad mums ir jābūt atpakaļ mītnes vietā ir pulksten deviņi vakarā, bet nedaudz tālākas pilsētas zonas ir jāpamet jau līdz ar saulrietu – pulksten septiņiem. Ja pārvietojamies ar auto, tad apstājoties vienmēr ir jāaizver visi logi, lai izvairītos no jebkādiem uzbrukumiem vai laupīšanām. Ārvalstniekiem ir ar likumu aizliegts fotografēt un filmēt, it sevišķi militārās personas. Čābīgākais ir tas, ka bieži vien drošības dienesti var būt civilajās drēbēs un, ja netīši būsi viņu noķēris kadrā, tad vari sēdēt arī cietumā. Tāds precedents starp MSF darbiniekiem ir salīdzinoši nesen noticis, tādēļ šis noteikums tika īpaši uzsvērts.

Fotografēšanas aizliegums mani pamatīgi satrieca, jo tas ir viens no maniem “coping mechanism[2]”, nemaz nerunājot par pārējām lietām, ar ko tikām iepazīstināti instruktāžā. Man šķiet biju pārbijusies līdz nāvei klausoties visā milzīgajā informācijas apjomā. It sevišķi ar tādu miglā tītu prātu, kāds man bija pēc vairāk kā trīsdesmit stundu ceļojuma. Tagad jau gan esmu ar to visu veiksmīgi apradusi un piesardzības pasākums pieņemu kā  ikdienišķu normu. Par laimi arī jāteic, ka nekādiem incidentiem, kas apdraudētu manu vai manu kolēģu drošību, neesmu bijusi lieciniece.

Pēc iepazīstināšanas ar drošības noteikumiem, mūs informēja par to kādi dokumenti mums ir jāaizpilda, kas jāiesniedz vietējā personāldaļā, kā turpmākās četrpadsmit dienas ir jāmēra temperatūra un jāvēro jebkādas Covid-19 pazīmes.

Farmācijas sapulcē mums izskaidroja kā notiek vajadzīgā aprīkojuma un medikamentu pasūtīšana pašā projektā. Kā man būs jāseko līdzi tam, kas, cik un kad tiek izlietots, jāparedz patēriņš un jāveic pasūtījums. Informēja mūs par vājprātīgi daudz dažādiem datumiem, kuros ir jāiesniedz visa veida atskaites. Un brīdināja nemainīt ārstniecības protokolus, pirms neesam pārliecināti, ka medikamenti būs pietiekamā daudzumā vismaz trīs mēnešus uz priekšu. Man šķita, ka tas viss ir kaut kāds kosmoss. Ir neaprakstāmi grūti vispār iztēloties kā tas viss strādā dzīvē, ja nekad līdz šīm neesi bijis nevienā projektā.

Bija instruktāža arī par naudas lietām un to, kas mums jāzina par finanšu jautājumiem. Tomēr visinteresantākais bija brīfings no tehnoloģiju un komunikāciju daļas, kurā mūs apmācīja par rāciju, satelīttelefonu un auto raidītāju izmantošanu. Man ļoti patīk tehnoloģijas un, kad strādāju par koru koordinatoru, vissatraucošākais mirklis vienmēr ir bijis iegūt personīgo rāciju. [Lieki teikt, ka pēc šī projekta, rācijas man vairs neliksies nekas īpašs.] Bet tad nu es pavērtu muti klausījos visā, ko man stāstīja par darbības mehānismiem, koda vārdiem, paziņojuma frāzēm un šādas savstarpējās komunikācijas galvenajiem noteikumiem.

Tad neizpalika arī apmācības par darbinieku veselības tēmu un piesardzības pasākumiem pašā projektā. Par to, kā šobrīd sākas malārijas sezona, kā plaukst tuberkuloze un HIV un, protams, neiztikt arī bez Covid-19. Mums vajadzēja aizpildīt dažādus dokumentus par savu personīgo veselību, saslimšanām, lietotajiem medikamentiem. Uzzināju, ka vēdertīfa vakcīna man nav veikta pēc atbilstošā vakcinācijas kalendāra, līdz ar to nācās atjaunot arī to. Aizpildījām visai neomulīgas veidlapas, kurās bija jānorāda sociālo tīklu paroles, drošības jautājumi uz kuriem zināsi atbildi jebkurā diennakts laikā, galveno kontaktpersonu tālruņu numuri un jāatstāj savs rokraksta paraugs gan slīprakstā, gan drukātiem burtiem. Vispār, bija ļoti grūti aptvert, kādēļ un kādās situācijās visa šī informācija tiktu izmantota. Es tā īsti nemaz nebiju spējīga noticēt, ka patiesi atrodos vietā, kur jebkurā mirklī var notikt kāds bruņots apvērsums. Ierodoties šeit mans prāts vēljoprojām atradās tajā relatīvajā drošības sajūtā, kurā esmu dzīvojusi visu savu mūžu. Jo man nekad nav nācies būt situācijās, kurās pastāv reāli draudi manai veselībai vai dzīvībai…

Pēc pāris dienām arī vēlreiz uzzinājām par valsts vēsturi. Ilgajiem kara gadiem un neatkarības iegūšu 2011. gadā. Pastāv dažādas teorijas kādēļ pavisam neilgi pēc tam uzsākās pilsoņu karš, bet ir ļoti grūti atšķetināt, kas varētu būt patiesība un, kas vienkārši ir sazvērestības teorijas. Par oficiālo pilsoņu kara iemeslu tiek minētas nesaskaņas starp prezidentu un viceprezidentu, kuri nāca no divām dažādām ciltīm. Un cilšu savstarpējās nesaskaņas Dienvidsudānā, viennozīmīgi ir nacionāla mēroga problēma. Karš, protams, radīja ekonomisku lejupslīdi, desmitiem tūkstošu upuru, neaprakstāmus daudzumus ar bez mājvietas palikušiem cilvēkiem, badu, vardarbību un un visas no tā izrietošās sekas. Tagad, protams, ekonomika vēljoprojām ir kritiskā stāvoklī, pastāv aktīvi bruņoti opozīcijas spēki, cilšu nemieri, dažādi grupējumi, kas veic bruņotas laupīšanas un tā tālāk un tā joprojām… Pēc visa tā, ko uzzināju, es apšaubu, ka situācija tuvākajā laikā varētu uzlaboties. Valsts iedzīvotāji ir tik ļoti sadalīti, ka izmaiņas varētu gaidīt vien pēc vairākām, vairāk paaudzēm. Tomēr cilts apziņa un lepnums, man šķiet, viņiem ir ielikts jau šūpulī. Un šūpulī ir ielikts arī naids pret pāridarītājiem. Kolektīvā apziņa šeit ir valdošā un tas viss ir ļoti, ļoti skumji.

Projekta vieta gan ir visai droša, tomēr paredzēt nevar neko. Lai arī MSF ir diezgan respektēts, jo mēs nodrošinām bezmaksas medicīnisko palīdzību lielākajai daļai populācijas, mēs tomēr jebkurā brīdī var nokļūt starp lodēm. Reģionā uzdarbojas trīs bruņoti grupējumi. Valdība un opozīcija, kas konkrētajā projekta vietā savstarpēji sadarbojas, un Nacionālā pestīšanas armija, kura cīnās pret abiem iepriekšminētajiem.

MSF ir duālā pozīcijā, jo tādēļ, ka esam autonomi, neatkarīgi un sniedzam palīdzību ikvienam neskatoties uz rasi, reliģiju vai politisko pārliecību, sankcijas pret mums netiek veiktas. No otras puses, esam arī mērķis, jo ir redzams, ka mums ir nauda. Varam nodrošināt medikamentus, telpas un tā tālāk. Un mūsu aktīvā darbība cilvēktiesību jomā arī dažreiz nāk par sliktu. 2005.gadā MSF publicēja oficiālu preses relīzi par vardarbību pret sievietēm un augstajiem izvarošanas rādītājiem. Tas bija kā spļāviens Sudānas valdības sejā un viņi, neapmierināti ar šādu rīcību, izdeva rīkojumu apcietināt visus iesaistītos darbiniekus. Misijas vadītājs netika izlaists no valsts, bet ilgstoši turēts apcietinājumā. MSF tika apsūdzēts falsificētas informācijas sniegšanā un spiegošanā, kā rezultātā nācies apturēt projekta norisi un evakuēt darbiniekus… Protams, tas viss notika pirms piecpadsmit gadiem, tomēr riski pastāv vēljoprojām un jā, – situācija vienmēr ir nestabila.

Tāpat, visiem ir zināms, ka MSF promotē drošu abortu aprūpi un tas man, kā vecmātei, arī var būt visnotaļ apdraudošs faktors. Ir bijušas situācijas, kad vietējie iedzīvotāji ir izteikuši draudus par šādu darbību viņu sabiedrībā.  Bet nē, es te negrasos nevienu sabiedēt, jo pati jūtos pietiekami droši. Es uzticos MSF un projekta komandai un es neesmu šeit viena. Es zinu ka, ja problēmas uzpeldēs, tās būs jāpārrunā un nepieciešamības gadījumā situācijas tiks risinātas laikus.

Mans vienīgais mērķis šo visu stāstot ir palīdzēt citiem saprast, kāda ir situācija. Kāda ir vietējo iedzīvotāju dzīve, jo no savas personīgās pieredzes es zinu, ka pastāv visnotaļ deformēti priekšstati par to un kāpēc. Angliski tas būtu – “bring awareness[3]”. Tāpēc jau es esmu šeit un tāpēc jau es daru to, ko darīšu – lai pavērtu apziņas vārtus ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Te pat īsti nav runa par to, ka “bērni Āfrikā mirst badu”! Jā, daudzviet pasaulē ir bads, vardarbība, nevienlīdzība un diemžēl uz zemeslodes nav tikai miers. Manuprāt, tas nav tas, ko mēs mēģinām aktualizēt. Manuprāt, mūsu, kā organizācijas uzdevums, ir runāt par vardarbību, kas ir padarīta par normu. Par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas netiek sodīti, ne tikai cilts ietvaros, bet bieži vien arī valstiskā mērogā. Un tas nav tikai par šo valsti vai tikai šīs valsts iedzīvotājiem. Tas notiek neskaitāmi daudzās vietās un 21. gadsimtā, manuprāt, ir būtiski apzināties kādā pasaulē mēs dzīvojam! Mēs, atrodoties šeit, atbalstām vietējos kolēģus, palīdzam sekmēt brīnišķīgu profesionāļu darbību ar iespēju strādāt un pilnveidot savas zināšanas, nodrošināt vajadzīgo ekipējumu. Bet, ne mēs, ne viņi nav spējīgi “izglābtpasauli! Toties mēs varam likt sadzirdēt, ka problēmas pastāv. Mēs varam uzklausīt vietējās sabiedrības izaicinājumus un problēmas, jo bieži vien tieši tā ir lieta, ko viņi vēlas visvairāk. Būt sadzirdētiem! Un varbūt tad, maziem solīšiem būs iespējams doties uz priekšu. Varbūt tad, pēc paaudzēm piecām, situācija sāks uzlaboties…


Un, protams, šie visi ir diskutabli jautājumi. Kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc kaut kas ir jādara otrā pasaules malā, ja arī mūsu pašu valstīs ir pieredzama netaisnība? Es nevēlos ieslīgt eksistenciālos jautājumos, bet uzskatu, ka katram ir jādara tas, ko viņš uzskata par neieciešamu sev! Mēs visi kaut kādā mērā esam savtīgi pašlabuma meklētāji. Un arī es netaisos sevi padarīt par svēto – jā, es šo daru sevis dēļ. Es to jūtu par vajadzīgu. Tas ir tas, ko es vēlos darīt. Visiem nav jādodas misijās. Un visiem nav arī jāsaprot.

E.

[1] Instruktāžas.

[2] Veids kā emocionāli tikt galā ar grūtībām, sarežģījumiem.

[3] Nodrošināt izpratni un informēt.


Atruna:

Blogā rakstītais ir tikai un vienīgi manas pārdomas un skatījums.

Ieraksti nekādā veidā nepārstāv MSF kā organizāciju.

Aizliegts pārpublicēt vai citēt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s