Diagnozes kods: F 33

* Turpmākais teksts ietver tēmas, kas saistītas ar depresiju un pašnāvības mēģinājumiem. Ieteicams izvērtēt turpmāko lasīšanu, ja tas var negatīvi ietekmēt pašsajūtu vai mentālo stāvokli. *


Uhh, kā mēs mediķi pazīstam šo teikumu: “Nu, viņai jau f diagnoze”, parasti gan runājot par šizofrēniju. Un, ja Jūs lasījāt šo citātu ar ne pārāk foršu intonāciju tad Jums bija pilnīga taisnība! Mentālā veselība gan pasaulē, gan Latvijā ir tiešām stigmēta. Un es nezinu kādēļ, bet cilvēki ar jebkuru psihisku vai uzvedības traucējumu, sabiedrībā tiek uzskatīti par jukušiem un atbildīgiem pie sava stāvokļa. Cik muļķīgi vai ne? Lauzta kāja tiešām var būt arī paša vaina, jo “es skrēju par ātru un biju neuzmanīgs”, piemēram. Tomēr pie lūzuma neviens nesaka – “Nu, klau, aizbrauc pie dabas, noliec kāju saulītē un meditējot lūdzies, lai tā sadzīst. Domu spēks palīdzes!” Jā, tas var palīdzēt un saules gaisma noteikti nenāks par sliktu, bet kaulam pareizi sadzīt varēs līdzēt tikai ģipsis. Tomēr, ja problēma ir saistīta ar mentālo veselību, tad “Nē, nē, Tev noteikti tas nav jāsaka ārstam! Labāk vispār nevienam nesaki to, ko tikko man pateici. Iedzer kādu vīna glāzi un nomierinies”. Jauka dubultā morāle, es gribētu teikt…

Tā nu esam nonākuši arī līdz depresijai un, manī jau ilgi mīt vēlme par šo tēmu uzrakstīt. Un ne par nodrāzto “pavasara depresiju”, bet par pa visam reāliem afektīviem traucējumiem, saucot lietas īstajos vārdos. Jo jā – no pavasara noguruma vai rudens nomākuma var tikt laukā “beidzot domāt stulbas domas”. Tomēr depresija var būt arī diagnoze. Tā vairākkārt ir minēta Starptautiskā statistiskā slimību un veselības problēmu klasifikatorā un depresijai var būt nepieciešama arī normāla ārstēšana. Jā, arī ar jogas praksi un meditācijām, bet primāri ar psihoterapiju un ne retums ar medikamentiem.

Kādēļ esmu par šo visu klusējusi? Nu, pirmkārt, man vienmēr ir šķitis, ka es neesmu tiesīga par depresiju vispār neko runāt. Nav asins analīžu, kuras noteikt, lai uzstādītu šādu diagnozi. Un “man taču viss ir labi”! Ja nu citiem ir daudz sliktāk? Un es vispār zinu, ka citiem ir sliktāk! Kuram gan nav bijis tumšo brīžu? Nu un, ka es eju terapijā un dzeru placebo efekta antidepresantu devu? Es taču nedrīkstu spļaut visumam acīs un runāt par depresiju, ja spēju piecelties no gultas. Ja spēju doties uz darbu. Spēju smaidīt, dažreiz smiet un principā neviens, kas mani no malas ieraudzītu nekad nevarētu pat aizdomāties, ka manā prātā noris konstanta cīņa starp “labo un ļauno”.

Otrkārt, es vienmēr esmu melojusi sev un baidījusies no apkārtējo nosodījuma. Ironiski vai ne? Es – pašpietiekamā, pārliecinātā, visu varošā un kalnus gāzošā būtne, kurai neinteresē citu domas! Tomēr, būsim reāli – vairāk vai mazāk apkārtējo viedoklis ietekmē mūs visus. Un, mani patiesība neuztrauktu teikumi par to, ka “depresija ir slinkums”, “depresija ir izdomāta”, “saņemies taču”, “nomierinies un beidz ņemties” vai “pff, ja nu kādam ir iemesls būt depresijā, tad drīzāk man, nekā Tev!”. Visvairāk man biedē uztraukums un bailes savu tuvāko draugu un paziņu acīs. Es negribu redzēt līdzjūtību vai neizpratni. Nevēlos dzirdēt, ar vislabākajiem nodomiem izteiktos ierosinājumus, kā “labāk dzīvot” vai “pareizāk izārstēties”. Nekāroju manīt bezpalīdzību savas ģimenes acīs, vai neuzticīgas bailes, kas liek staigāt uz olu čaumalām, jo “nedod dievs, viņa atkal sabruks!?” Es noteikti nekad neesmu vēlējusies, lai depresija definētu mani!

Bet ir pienācis tas brīdis, kad es vairs nevaru noklusēt… Vai man nav bail? Protams, ir! Bet es zinu, ka daudz svarīgāk par bailēm ir savu pieredzi izstāstīt. Tas kalpos gan kā terapija man, gan, ļoti iespējams kādam, kas lasa. Es apzinos, ka izklausīsies prasti, bet sajūta, ka neesi viens, patiesi var palīdzēt. Ja kaut viens cilvēks, kas šo izlasīs spēs apzināties: “Ok, tas, ko es jūtu var tikt normalizēts. Man nav jākaunas. Es varu justies labāk un man var palīdzēt!”, es būšu savu misiju izpildījusi.

No savas pieredzes gan varu teikt, ka vistumšākajā brīdī es, protams, nelasīju neko. Tomēr tagad, krietni vēlāk, kad atvēros cilvēkiem sev apkārt un uzzināju, ka vairāki ir gājuši cauri līdzīgām pieredzēm, es saprotu, ka krietni ātrāk būtu tikusi uz pekām, ja zinātu, ka neesmu vienīgā. Ka es neesmu meža dīvaine. Ka neesmu jukusi. Ka nepūšu no mušas ziloni. Un, ka es neesmu nesaprasta…

Ja pavisam īsi, kas tad īsti ir depresija: “Garastāvokļa traucējums, kas rada patstāvīgu nomākuma, skumju sajūtu, interešu trūkumu. Ietekmē personas sajūtas, izturēšanos un ikdienas aktivitātes.”  Viens vienīgs iemesls, kādēļ cilvēki sirgst ar depresiju nav zinātniski pierādīts, jo prāts un smadzenes ir sarežģīts mehānisms, kas katram cilvēkam tomēr darbojas vairāk vai mazāk individuāli. Ierosinātāji var būt daudz un dažādi, piemēram:

* Bioloģiskas izmaiņas smadzenēs. Dažādi pētījumi ir pierādījuši, ka smadzeņu uzbūve cilvēkiem ar depresiju var atšķirties no smadzeņu uzbūves cilvēkiem, kas ar depresiju nav saskārušies. Piemēram, dažiem ar depresijas diagnozi, ir mazāks hipokamps, salīdzinot ar “veseliem” cilvēkiem. Mazāks hipokamps, ražo mazāk serotonīna. Serotonīns savukārt, ir hormons, kas stabilizē emocijas. Citi pētījumi pierāda, ka depresijas slimniekiem organisms vairāk izstrādā stresa hormonu kortizolu un tas, savukārt, var ietekmēt hipokampa lielumu un rezultēties ar mazāku serotonīna daudzumu organismā.

* Iedzimtība. Nav pierādīts, ka ir kāds “depresijas gēns”, tomēr cilvēkiem, kuru asins radiniekiem konstatēta depresija, ir lielāka iespēja sirgt  ar to arī pašiem.

* Hormonālas izmaiņas. Situācijas, kad notiek hormonālas izmaiņas organismā, piemēram, pubertāte, grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību periods, vairogdziedzera problēmas, menopauze, var veicināt depresijas attīstību.

* Traumatiski notikumi. Fiziska, seksuāla vardarbība, tuvinieka nāve, finansiālas problēmas var būt depresijas palaidējfaktori.

Lai gan pētījumu un hipotēžu ir daudz, tomēr minēju es tikai dažus. Tas, kas tiešām ir skaidrs – depresija var būt kompleksa slimība, kuru rada dažādu faktoru kopums. Ja atgriežamies pie izmaiņām smadzenēs, tad jāpiemin, ka jaunākie pētījumi, veicot smadzeņu funkciju un struktūru izpēti ar attēluzņēmumiem ilgtermiņā, apgalvo, ka antidepresanti var sniegt neirotrofisku efektu.  Palēnināt nervu šūnu atmiršanu un palīdzēt tām veidot spēcīgākus savienojumus, lai veidotu lielāku noturību pret bioloģiskajiem stresoriem.

Atgriežoties pie manas pieredzes, man ir vairāku faktoru predispozīcija. Tomēr es tajā neiedziļināšos, jo tam īsti nav nozīmes. Es svēti ticu, ka viens no manas depresijas iemesliem ir hormonu disbalanss galvas smadzenēs. Kāpēc es esmu tik pārliecināta? Jo citādāk, es sevi moku pašpārmetumos, ka pati pie visa esmu vainīga. Un pašpārmetumi brīnišķīgi labi baro manu depresiju. Vai tas nozīmē, ka man pašai nekas nav jādara un vienīgi medikamenti var palīdzēt? Nē! Protams, ka nē. Depresijas ārstēšana vienmēr ir darbs ar sevi, tomēr, tāpat kā ar daudzām citām slimībām (piemēram, I tipa cukura diabētu), ir lietas, kuras viens pats Tu nevari atrisināt. Ja organisms neražo insulīnu, Tev tas ir jānodrošina papildus. Ja organisms neražo serotonīnu, vai neveido pareizus nervu savienojumus galvas smadzenēs, tad Tev ir papildus jānodrošina nepieciešamie medikamenti, lai mazinātu simptomus. Es šobrīd nedziedu slavas dziesmu farmācijas industrijai, bet es gribu iedot kaut daļiņu sapratnes par to, ka medikamenti nav ienaidnieks. Tie var palīdzēt! Ja ārsts uzskata, ka tie ir nepieciešami, tad nevajag baidīties tos lietot. Līdzīgi kā ar hipertensiju. Ja Jums būtu paaugstināts asinsspiediens, kaut vai tādēļ, ka tikko savām acīm redzējāt nervus kutinošu autoavāriju un NMPD ārsts Jums ieteiktu iedzert Dopegyt (jo augsts asinsspiediens, kaut vai tikai īslaicīgs, neatstāj pozitīvas sekas uz sirds un asinsvadu sistēmu), Jūs nedzertu, jo baidītos kļūt atkarīgs, lai gan pēc sajūtām Jums acis spiestos laukā no dobuļiem? Protams, dzertu! Citādi tas taču būtu muļķīgi , vai ne?

Tāpat, kā es esmu pieņēmusi, ka manas smadzenes nedarbojas tā, kā tām vajadzētu darboties, tāpat es esmu pieņēmusi, ka depresija vienmēr būs daļa no manis. Savā gadījumā es uzskatu, ka ar depresiju dzīvošu un sa-dzīvošu vienmēr. Kāds to var saukt par pesimismu, es to saucu par realitāti, kura  ir apzināta pēdējos trīs gados. Es zinu, ka man ir vieglāk depresiju kontrolēt, ja es par to neaizmirstu. Ja neaizmirstu, ka manī ir šī predispozīcija un, ka man vienmēr jābūt nedaudz uzmanīgākai pret sevi un savām emocijām. Ignorance bija viens no iemesliem, kādēļ es šajā reizē iekritu tik dziļi. Man šķita, ka ja es esmu nokontrolējusi depresiju esot misijā, tad varbūt patiešām, es tikai savā galvā esmu izdomājusi, ka man tāda piemīt…? Šobrīd mana mantra ir kontrolē depresiju pirms tā kontrolē tevi!

Es paturpināšu par savu pēdējo pieredzi nedaudz vēlāk, bet long story short, pašpārmetumi, ignorance un melošana sev, sabaroja to iluzori kontrolēto bubuli tik ātri un nemanāmi, ka depresija izlauzās cauri ar uzviju, līdzi atvedot arī gadiem un es tiešām domāju, gadiem (!) noklusētas traumas un emocijas. It was not fun. Not fun at all.

! Galvenais, neaizmirst, ka šeit es runāju par savu pieredzi! To nevajag attiecināt uz sevi un citiem vai uzskatīt par absolūto patiesību. Ja tā notika ar mani, tas nenozīmē, ka notiks arī ar kādu citu. Ja man bija nepieciešami medikamenti, tas nenozīmē, ka tie būs vajadzīgi arī kādam citam. Kā jau minēju iepriekš, primāri vienmēr ir darbs ar sevi! Otra atslēga ir psihoterapija un nebaidīšanās vērsties pie ārsta psihoterapeita vai psihiatra. Jā, arī tad, ja tikai profilaktiskos nolūkos !

Mazliet parokoties, es atradu, ka pirms četriem gadiem uzrakstīju “noklusējums” ierakstu. Šobrīd to pārlasot, es nespēju noticēt, ka neļāvu savas sajūtas, trauksmi un kritienus, nosaukt par depresiju. Ja godīgi, es brīnos, kā neviens pēc šī ieraksta neieteica man apmeklēt ārstu. Es lasu un man sāp sirds, cik naivi es sev meloju. Cik ļoti man bija bail. Cik svarīgi man bija sevi salīdzināt ar citiem. Kā es nevēlējos būt “slima”. Kā nevēlējos apzināties, ka tas, ko es jūtu NAV okei (tas ir normāli, bet to noteikti var labot un lūgt palīdzību). Ka man nav jādzīvo uz naža asmens, vai kā es tur poētiski aprakstīju – “jāstaigā pa virvi”. Ak, kā man bija bail, ka man tiks uzlikts “zīmogs uz mūžu” un, ja pateikšu, ka man ir depresija, tas nozīmēs, ka nekad vairs nespēšu būt laimīga! Ironiski, ne? Es tagad pati esmu sev uzlikusi šo “zīmogu uz mūžu” un pati pateikusi – man ir depresija (jo, jā – mana ārste nekad man nav šādus vārdus teikusi, lai gan, protams, medikamenti tiek izrakstīti ar konkrētu diagnozes kodu). Bet es to daru, nevis tāpēc, ka lepotos par medaļu pie krūts, bet gan tāpēc, ka man vairs nav kauns. Un saucot lietas īstajos vārdos es sev varu spēt palīdzēt laicīgāk. Ātrāk apstāties. Ātrāk apzināties. Ātrāk meklēt palīdzību, ja nepieciešams.

Ja godīgi, es neatceros, kas manā dzīvē notika, ne 2016., ne 2017., ne 2018. gadā. Es tikai zinu, ka palīdzību meklējusi nebiju, jo uzskatīju, ka pati ar visu varu tikt galā! Jo man taču “nav depresija”, man ir tikai “kritieni”. Jā, bedrē! Jā, dziļā. Man dažreiz gribas nomirt, bet “nē, nē, kāda depresija? Man viss kārtībā!” Es taču varu vienkārši nejusties skumji. Man taču ir JĀVAR tikt galā pašai ar sevi. Viss ir tikai manā prātā. Man nevajag zālēs, jo tad jau tiešām kļūšu par jukušo, kas “uzsēdusies” medikamentiem.

Tā nu es turpināju sev melot. Meloju vēl aptuveni gadu pēc tā ieraksta. Iestāstīju sev, ka tā man ir lemts – staigāt pa virvi un dzīvot zem lietus mākoņa. Ka tas man ir normāli non stop krist peļķēs un aizās. Ka es esmu kaut kāds dzīves pabērns, kuram vienmēr jācieš. Un, lai arī zinu, ka par dzīves pabērnu sevi saukt es tiešām nedrīkstu, depresija nerunā loģiskos vai saliktos sakārtotos teikumos… Ka histērijas lēkmes un pirmās trauksmes lēkmes, kuras piedzīvoju Baikāla takās ir normālas un tur neko nevar mainīt. Ka ar nespēju iemigt, trauksmes dēļ, arī ir jāsadzīvo, jo man taču nav problēmu! Uhh, un nekas tika labi nebaro depresiju kā pašsabotāža, šaubas un pašpārmetumi.

Starp citu, tikai tagad, pēc četriem gadiem es esmu sapratusi, ka man ir vispārējā trauksme. Tikai tagad (pēdējo mēnesi) es esmu iemācījusies noteikt kāda man tā izskatās jau pašā saknē un neļaut tai attīstīties.

Bet tad nu viss likumsakarīgi noveda mani pie pirmās apzinātās krīzes 2018.gada vasarā. Un es ielikšu bildi no tā laika perioda. Tikai tā – uzskatam. Kā tad izskatās depresija.

Ziniet kā?

Nekā! Nevienam uz pieres nav rakstīts, ka viņš vēlas nomirt, jo ir neizturami grūti dzīvot, staigājot uz naža asmens un katrā pagriezienā ir jābaidās no kritiena.

Šis foto ir uzņemts precīzi divas dienas pēc tam, kad es sapratu – man ir nepieciešama palīdzība! Es atminos, ka arī toreiz es to neatzinu par depresiju, bet attaisnoju savas sajūtas ar to, kas notika manā dzīvē tajā laikā. Godīgi – es pat neatceros kas tieši manā dzīvē tobrīd bija tik slikts… Es zinu, ka tajā dienā, devos uz dzimšanas dienas svinībām ar baloniem, jo dzīve jau turpinājās.

Es zinu, ka šajā bildē smaidu.

Un es zinu, ka pirms divām dienām raudāju, jo cīnījos ar suicidālām domām. Manā vēsturē arī iepriekš, klusējoši guļ neizplānoti pašnāvības mēģinājumi. Tīņu gados, protams. Tās reizes arī atceros, kā trakas, bet es zināju, ka nekad to neizdarīšu. Šajā reizē, tālajā 2018. gadā man pirmo reizi pa īstam likās, ka es to reāli varētu īstenot. Un tas mani nobiedēja. Es sapratu – pietiek! Esmu gatava darīt jebko, jo nevēlos turpināt šādi dzīvot. Ar saukli “dodiet man laimes tabletītes” es devos uz psihoterapiju.

Toreiz es neredzēju jēgu maksāt cilvēkam, lai es varētu runāt. Man tiešām tas šķita absurdi un turpināju iet vien pieklājības pēc, jo tika izrakstīti antidepresanti un daži miega līdzekļi, kuri vienalga īsti nepalīdzēja. Kāpēc nepalīdzēja? Jo es nebiju apzinājusies trauksmi. Es nebiju atklāta pret sevi, kur nu vēl pret ārsti, pie kuras gāju.

Man šķiet, ka terapijā sāku vairāk atvērties un izprast tās jēgu aptuveni pēc gada, ja ne pusotra. Un šobrīd es stāvu un krītu par to! Ejiet! Lūdzu, ejiet visi! Mums katram ir savas neatrisinātās traumas, kas mazākā vai lielākā mērā neļauj mums sasniegt savu augstāko dzīves potenciālu. Un, nē, to visu nevar izlasīt pašpalīdzības grāmatās, jo tās ir universālas, bet mēs katrs – individuāls. Es nekādā veidā nenoliedzu austrumu prakses, meditācijas, jogu. Tas viss ir brīnišķīgi, bet terapija noteikti nevienam vēl nav nākusi par sliktu. Un nav jābūt vientuļam vai bez draugiem, vai pamestam, lai nekaunētos iet pie ārsta. Draugiem un ģimenei nav jāārstē Tavas traumas, vai nedod dievs, depresija. Viņi ir, lai uzklausītu, bet viņiem nav zināšanu, prasmju un iemaņu, lai iedotu Tev vajadzīgos resursus savas mentālās veselības uzlabošanā.  Tādēļ ir profesijas – psihologs, psihoterapeits, psihiatrs. Trīs dažādas profesijas. Katrai savs mērķis. Un es iestātos par pēdējām divām minētajām. 🙂

Kā jau teicu, antidepresantus es tiešām sāku lietot, vēl šobrīd uzskatu, placebo devās. Bet pat vēl tad, ka neredzēju jēgu pašai psihoterapijai un “tukšai muldēšanai svešam cilvēkam”, dzīve pamazām ieņēma krāsas un es pirmo reizi, savā apzinātajā vecumā sapratu, ka nav jādzīvo zem lietus mākoņa. Tai vajadzēja būt patīkamai atziņai? Briesmīga! Sākumā bija ļoti grūti apzināties, ka dzīve var būt citādāka, jo es sapratu, ka ļoti ilgi esmu sevi bezjēdzīgi mocījusi, domājot, ka ieņemot cietējas lomu es dabūšu tās sajūtas, kas manā dzīvē trūka.

Protams, ka drūmie brīži tāpat piezagās, bet man jau bija zināmi nelieli mehānismi kā tos atpazīt un, kā neļaut tiem pārņemt manu ikdienu. Tā pat man pēdējos četrus gadus ir nācies rakt un rakt sevī arvien dziļāk, lai saprastu kāpēc man ir depresija un, kas to pastiprina, ja nenogrūžam visu atbildību  uz “salauztām” smadzenēm. Ceļš nav vedis tikai augšup, tomēr tieši pateicoties psihoterapijai man ir izdevies piedzīvot ļoti daudz skaistu mirkļu un pieredzes, uzlabot attiecības ar līdzcilvēkiem, doties uz Dienvidsudānu piepildīt savu sapni un iegūt daudz vairāk, kā vispār būtu varējusi lūgt. Tomēr, ja jau viss bija tik skaisti, kas notika tagad?

Ne par velti, es iepriekš teicu, ka man ir vajadzīga šī apziņa – depresija vienmēr ir manī. Jo es tiešām, kaut kā pilnīgi stulbi aizmirsu, ka tas nav joks!Es aizmirsu tieši tāpat, kā visi tie, kuriem piemetas “pavasara depresija” (nevienu neaizvainojot, jo zinu, ka sezonālās depresijas arī ir the real deal. Es vairāk šeit runāju par to cik pavirši mēs izmantojam šo trendīgo vārdu).

Es ļoti labi atceros, ka teicu, pametot misiju: “Man šķiet, ka man piezogas depresija. Es jūtu, ka būs”. Bet vai es to pateicu savai ārstei? Nē, es tikai pajokoju draugam. Terapijās es klārēju sev un dakterei, ka “man viss ir kārtībā”! Esmu atgriezusies no misijas sveika un vesela. Jā, es tur piedzīvoju traumatiskas pieredzes, bet tās man izdevās izstrādāt jau saknē. Es izdarīju savu traumas darbiņu un viss bija kārtībā. Esmu atgriezusies Latvijā pie savas ģimenes un draugiem, visi runā manā valodā! Viss taču tik forši! Jā, es zaudēju draugus no misijas, tomēr mēs uzturējām sakarus sociālajos tīklos. Man nācās uzsākt pilnīgi jaunu dzīvi pēc sešu mēnešu prombūtnes, bet VISS BIJA KĀRTĪBĀ! Viss ritēja pa diedziņu, viss notika kā gribēts un plānots. Jauns darbs, jauna dzīvesvieta, jauna es!

“Man viss ir kārtībā! Patiešām! Man ir viss, ko varu vēlēties!”

“Kāpēc tad Tu tagad raudi?”

“NEZINU! Man nav ne mazākā iemesla šādi justies…”

Meli, meli, meli. Visnoziedzīgākā veida – pašai pret sevi!

Vainas apziņa par savām sajūtām tikai baroja mazo monstriņu ar vien vairāk. Dusmas, ka es nedrīkstētuskumt, jo man nav par ko, tika laistas tieši depresijai vēnās. Iespējams, ka tas, ko redzēju Dienvidsudānā arī nepalīdzēja, jo reāli apzinājos, ka man nedrīkstētu būt ne mazākā iemesla justies slikti.

Nekad neesmu varējusi lielīties ar labāko miegu pasaulē, bet gluži par bezmiegu sūdzējusies nebiju. Līdz šim… Principā jau no janvāra iekūlos miega traucējumos, bet tam ir cits stāsts. Toties martā sāku negulēt vispār. To nav iespējams pat aprakstīt – Tu esi tik pārguris, ka acis pašas līp ciet, bet Tu nespēj gulēt. Tu vienkārši neguli. Trauksme, histērijas lēkmes, asaras, bezcerība. Nedēļas griezumā es varbūt varēju sakasīt pāris miega stundu, bet tas arī viss. Pārējais laiks tika manai depresijai par barību. Nu jau arī fiziskā pašsajūta kļuva vājprātīga. Ja sākumā es tikai emocionāli biju izteikti labila, tad pienāca brīdis, kad nespēju vairs neko. Vainoju sevi, ka nespēju piecelties no gultas. Vainoju sevi, ka negribu un nespēju izpildīt pat elementārus ikdienas darbus. Manī valdīja apātija, kuru vakaros nomainīja nekontrolējami, histēriski asaru plūdi. Cik es pati jutos nožēlojama un cik ļoti viss šķita bezjēdzīgs, ja konstanti atrodies šādā stāvoklī…

Un nē, to tiešām nav iespējams aprakstīt! Aprakstīt, cik briesmīgi un šausminoši ir atrasties tur. Tur bedrē, kur vairs nav ne vēlmju, ne vajadzību (un pat tad ir ciešanas, par spīti Budas teiktajam). Kur vairs neko negribas. No malas jau var šķist – “Nu, beidz, viss taču kārtībā. Aizbrauc pie dabas. Vai esi domājusi par jogu?”. Mīļie NAV! Tajā brīdī vairs nav! Nav nekā. Un nav arī spēka. Tas nav pat tā, ka es varētu aiz matiem sevi aizvilkt, lai piesēstos pie stūres un kaut kur aizbrauktu. Pārmest segu uz otru pusi, lai vienkārši būtu iespējams izripot no gultas prasīja fizisku un mentālu piepūli. Izmazgāt zobus? Vai pēc tam varēs nogulties? Esmu piekususi….

Un šausmīgi sāp. Sāp, tas, kā Tu jūties. Sāp, ka zini ir bijis labāk. Sāp, ka neko negribas. Sāp, ka neredzi ne galu ne malu šim skumjām un bezspēkam. Depresija tajā brīdī ir apēdusi Tevi. Man vairākas paziņas  tagad ir jautājušas: “Bet kāpēc Tu nezvanīji? Kāpēc neteici?”. Tāpēc, ka Tu vairs neesi Tu pats. Tu kļūsti par lielu depresijas piedēkli. Depresija esi Tu un Tev šķiet, ka Tevi vajag amputēt. Depresija Tev stāsta cik vientuļš Tu esi. Ka esi vienīgais tāds uz zemeslodes. Un pat, ja būtu vēl kāds, tas jau vairs tāpat nepalīdzētu. Tik ļoti sāp, gan mentāli, gan fiziski, ka zūd jēga jebkam. Tev rodas sajūta, ka vairs nav ko zaudēt un vienīgā vēlme ir pārtraukt šīs ciešanas, kas ēd Tevi kopā, bez jebkāda iemesla. Jo “man taču viss ir labi

Un tad, likumsakarīgi,  tādā miega badā pievienojas suicidālas domas. Jo tas ir risinājums, ko var ieraudzīt. Pēc tam taču vairs nesāpēs, vismaz ne šajā dzīvē. Tad nevajadzēs ne ciest pa īstam, ne spēlēt cietēju. Un garajās bezmiega naktīs Tu pamazām sāc gremdēties domās, cik viegli tas būtu… Kā to labāk un efektīvāk izdarīt? Kur būtu stratēģiski pareizākā vieta, lai vismazāk kādam būtu par nastu? Ko vilkt mugurā, lai neapgrūtinātu citus, kad Tevi atradīs? Kā atradīs…? Visas šīs detaļas tika izplānotas līdz pēdējam sīkumam. Tomēr nebija jau spēka pat piecelties no gultas, lai realizētu. Un tad, kad beidzot sev mēģināju iestāstīt “Nu, saņemies vismaz uz šo. Tu vari!”, mani izglāba trīs neatbildēti zvani. Nē, es nepacēlu. Jo nebija jau spēka. Un es zināju, ka tikšu atrunāta. Man nebija spēka raudāt klausulē, strīdēties un argumentēt savu izvēli. Kā gan, lai Tu argumentē pašnāvību? Kā? Un es sapratu – man jau arī nav neapgāžamu argumentu. Apātijas brīdi atkal nomainīja histēriskās raudas un es sapratu arī to, ka dziļi sirdī es vēlos būt atrunāta. Vai es esmu gatava dzīvot? Nē. Bet es neesmu gatava vēl mirt.

Un tad es pieņēmu drosmīgu lēmumu – sākt meklēt palīdzību un kļūt patiesai, pret citiem, bet galvenokārt – pašai pret sevi. Es atzinos visās savās tumšākajās domās psihoterapijas seansā un es lūdzu palīdzību arī ārpus ārsta kabineta. Un tas mani izglāba! Mani izglāba pārsteigums, cik visi ir saprotoši. Cik patiesībā milzīga ir mana atbalsta grupa, ja es lūdzu palīdzību. Es nebiju gaidījusi, ka man atļaus būt. Ka nenoniecinās manas sajūtas. Ka tikšu validēta un mani uzklausīs. Tas tiešām bija izšķiroši svarīgi.

Protams, lai vai kā es nevēlētos dziedāt slavas dziesmas medikamentozai terapijai un es priecāšos par ikkatru, kuram tie nav vajadzīgi. Esmu bezgala pateicīga, ka tāda terapija vispār pastāv, jo šobrīd varu te atrasties un izlikt šo pieredzi uz papīra. Sakombinēt veiksmīgākos savienojumus, prasīja kādu laiku. Manā gadījumā, primāri bija nepieciešams sakārtot miegu, jeb pareizāk sakot, bezmiegu; tad noņemt trauksmi, kas manī jau bija iedzīvojusies 24/7; nomainīt antidepresantus un dot laiku just. Jo es tiešām biju atkal kaut kā aizmirsusi, ka lai vai kādas ir mūsu sajūtas un, lai vai kādā situācijā – tās vienmnēr ir validas! Mums nav jāsalīdzina sevi ar “badā mirstošiem bērniem Āfrikā”, piemēram, jo tās ir MŪSU SAJŪTAS! Mums jāļauj sev just, bez nosodījuma un nemitīgās balss, kas ausī čukst: “Beidz, Tev viss ir labi!”. Jo Tu drīksti justies slikti arī tad, ja viss ir kārtībā. Nav nepieciešams sevi sodīt vēl vairāk.

Redz, mēs bieži vien visnegodīgākie esam pret sevi. Citiem drīkst sāpēt. Mums nē. Citi drīkst nedarīt. Mēs nē. Citi? Protams! Mēs? Nekādā gadījumā! Muļķīgākais ir tas, ka mēs ne tikai nemācāmies no citu kļūdām, bet bieži vien arī no savējām. Mūsu smadzenes kaut kā sašķiro notikumus pa plauktiņiem un iegūtās mācības asociē tikai ar konkrētām situācijām. Man misijas laikā jau bija viena svētīga vārdu pārmaiņa:

 “.. Vai Tu savai pacientei prasītu tādus jautājumus kādus Tu šobrīd uzdod sev?”

“Protams, ka nē!”

Tad kāpēc gan Tu sev neizrādi tādu pašu empātiju, ka savai pacientei?”

Toreiz man šis jautājums likās kā naglai uz galvas un patiesi palīdzēja man tikt pāri konkrētai situācijai. Bet es aizmirsu, ka empātiju pret sevi vajag vienmēr. Es aizmirsu, ka arī Latvijā savām pacientēm pēcdzemdību periodā esmu vienmēr klāstījusi: “Nevainojiet sevi, ja nejūtaties priecīga. Tik daudz, kas ir noticis, tik daudz kas notiek katru dienu. Jūs drīkstat nejusties laimīga, ka esat kļuvusi par mammu, katru sekundi no katras dienas. Tas ir normāli un cilvēcīgi”. Un tas pats attiecas arī uz grūtniecības periodu. Vienalga cik ļoti gaidīts ir topošais bērniņš, visas pārmaiņas, kas notiek var būt biedējošas un izraisīt arī negatīvas emocijas. Un tas ir NORMĀLI! Tā var būt. Un par to nevajag sevi vainot. Jo, kā jau teicu vairakkārt, vainas apziņa brīnišķīgi baro depresiju. It sevišķi, pirmajā tikšanās reizē – depresija piezogas klāt tik nemanāmi, klusi un nelūgti, ka Tu spēj attapties jau pavisam dziļā, dziļā bedrē… Nebaidies lūgt palīdzību laicīgi!

Manā pieredzē, bet domāju, ka to iespējams attiecināt arī uz lielu daļu citu cilvēku: Visiem citiem justies slikti, pat ja viss ir vislabākajā kārtībā ir normāli, bet ne man! Es nedrīkstu, jo … (un te nu mēs katrs varam ielikt 101 iemeslu kādēļ, kā to šajā reizē darīju es). Vai tieši otrādāk, viss ir tik slikti, jo … (un atkal 101 iemesls kādēļ. Tā, kā ar mani tas notika 2018.gadā).

Iemesli un ierosinātājfaktori var būt daudz  un dažādi, bet banālā frāze “Tu neesi viens” ir tiešām patiesa un palīdzoša.

Meklēt palīdzību nav vājuma pazīme, tā ir milzīga drosme būt no sirds patiesam pret sevi un citiem. Patiesums arī ir terapija. Apzinātība. Izpratne.

Vaicāt pēc atbalsta nav apgrūtinājums. Vairumā gadījumu, cilvēki būs atvērti un priecīgi to dot. Patiešām! Vajag tikai ieklausīties saprāta balsī aiz depresijas kliedzieniem galvā un pajautāt sev: “Vai tie cilvēki, kuriem tagad Tu baidies kaut ko lūgt, vēlāk nepārmetīs sev, ka nedarīja kaut ko, lai Tev palīdzētu? ” Un te nu atkal – vairumā gadījumu pārmetīs gan un vainos sevi.

… ilgāk par mirkli — nekas nespēj būt,
un vairāk par mirkli — mums neiegūt …

Tu neesi tik viens, cik Tev liekas.

Tu vienkārši esi bedrē ar tumsā  nodurtu galvu un neredzi, ka pie bedres malas stāv cilvēki ar lukturīšiem un virves kāpnēm.

Pacel galvu!

Tev būs jākāpj pašam.

Tev būs jāgrib kāpt pašam.

Bet tev paspīdinās gaismiņu un pieturēs kāpnes.


E.

2 Thoughts

  1. Sveika!
    Tu ļoti skaudri runā par 18/19. gadu, bet tagad ir 21.! Kā izdzīvoji Āfrikā? Viena?
    Ja godīgi, man šķita, ka Tavas emocijas bija stipri sakāpinātas Tavos ceļojuma aprakstos, “uz naža asmens”, bet to norakstīju uz literāru sakāpinājumu, ja tā var izteikties, jo darbā šķiti nosvērta, savaldīga. Cik mānīgi!
    Paldies, ka dalies! Tas tiešām noderēs daudziem citiem cilvēkiem!
    To gan atceries, ka jebkurā gadījumā Tu neesi viena! Uzticies!

    Patīk

    1. Āfriku es “izdzīvoju”, jo zināju, ka tas var būt palaidējfaktors un ļoti pievērsu uzmanību tam, lai “neiekristu”.
      Kā jau teicu, terapija + antidepresanti tika lietoti no 2018.gada rudens. Atgriežoties Latvijā šogad, man bija ilūzija, ka tagad jau vairs nekas nevar notikt.

      Par savaldību darbā – jā… Sauksim to par profesionālismu. Viens no raksta mērķiem arī bija parādīt apkārtējiem, ka mēs nekad nezinām, kas ar kolēģiem notiek otrpus darba dzīves. Un cik tiešām mānīgi var būt savstarpēji apmītie smaidi.

      Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s