PAGRIEZIENI

  Vakar pēcpusdienā devos uz vienu tibetiešu templi, kas, protams atkal atradās  virsotnes pašā augšā. Viesnīcas īpašnieka pierunāta, biju piekritusi  paņemt pavadoni, kas aizvedīs uz Shimlas otru pusi. Konkrētais vīrietis man ļoti patika, labi runāja angliski un interesējās no kurienes nāku. Bija lauzījis galvu, vai es esmu brits, velsietis vai skots, jo nevarējis saprast kā

lasīt vairāk…

  Vakar man beidzot bija iespēja nesteigties un visu dienu, bez liekiem satraukumiem, baudīt. Viesnīcas īpašnieks teicās, ka iešot lejā uz centru un var mani pavadīt. Es domāju, cik jauki, pa ceļam parādīs uz kuru pusi, kas atrodas. Nu, beigās laikam tik nevainīgi tas vis nebija. Sākumā ticīgi viņam sekoju, kamēr viņš stāstot, skrēja garām

lasīt vairāk…

  Kā jau iepriekš teicu, vakar saullēkta sagaidīšanai biju par švaku. Un šorīt, es laikam sapratu, kāpēc man ir tik grūti pamosties… Lai vai cik pārgurusi nebūtu, nevaru aizmigt ātrāk par 00.00, savukārt piecelties – ne ātrāk par 8.30. Un, ja parēķina cik tas ir pēc Latvijas laika – 20.30 un 5.00. Es vienkārši vēl

lasīt vairāk…

Pirms došanās ceļojumā lasīju vairākus blogus. Un vienā no tajiem rakstīja, ka attiecības ar Indiju raksturojumas kā  love and hate relationship. Un šim apgalvojumam es viennozīmīgi piekrītu! Varbūt tiešām es kaut kā ļoti skarbi uzrakstīju iepriekšējo rakstu, bet MAN VISS IR KĀRTĪBĀ UN ES JŪTOS ĻOTI LABI! Paldies, mīļie,  par raižu pilnajām ziņām… Par spīti

lasīt vairāk…

  Pēc raudiena epizodes, no viesnīcas izgāju nikna. Patiešām! Atkal viesnīcas labierīcībās [lasīt: manā drošajā vietā] sakārtojos, saliku visu pa vietām un, lai nodrošinātu, ka zagļiem un ubagiem neniez rokas, mugursomai uzliku lietus pārvalku. Bez minstināšanās klusi kliedzu uz ikvienu, kas grasījās piedāvāt savu laipno un nevainīgo palīdzību. Es tikšu galā pati! Paldies! Man jātiek

lasīt vairāk…

Par šodienu varētu rakstīt un rakstīt, bet laika ir maz, jo Indija mani pievīla ar wi-fi. Un pamatīgi!! Sāksim no sākuma. Nolaidos Deli izcili un bez sarežģījumiem. Bez sarežģījumiem saņēmu vīzu. Un gandrīz bez sarežģījumiem izņēmu naudu. Izejot no lidostas mani pārņēma vienkārši sirreālas sajūtas. Es esmu Āzijā! Es esmu Indijā! Viena pati!! Kas interesanti

lasīt vairāk…

  Tātad HIMALAJI! Iepriekš [INDIJA: kādēļ?] jau aprakstīju, kā nonācu līdz sen aizmirstajai vēlmei baudīt kalnu skatus, kāpēc to daru tieši tagad un, ka vienmēr esmu uzskatījusi – uz Indiju es nebrauktu pat tad, ja man piemaksātu.  Un, lai gan jā – es pati izvēlējos turp braukt, tomēr vēljoprojām svēti ticu, ka man tur būs ļoti

lasīt vairāk…