-
Diagnozes kods: F 33
* Turpmākais teksts ietver tēmas, kas saistītas ar depresiju un pašnāvības mēģinājumiem. Ieteicams izvērtēt turpmāko lasīšanu, ja tas var negatīvi ietekmēt pašsajūtu vai mentālo stāvokli. * Uhh, kā mēs mediķi pazīstam šo teikumu: “Nu, viņai jau f diagnoze”, parasti gan runājot par šizofrēniju. Un, ja Jūs lasījāt šo citātu ar ne pārāk foršu intonāciju tad
-
Apmācības
Es vēl nebiju paspējusi saprast, kur un kā esmu nokļuvusi, kad dienas tika piepildītas ar dažādiem brīfingiem[1] un apmācībām. Lai vispār būtu iespējams strādāt projektā ir jāsaprot kā šī milzīgā organizācija funkcionē. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, to visu es tā patiesi sāku apjēgt tikai pēc pāris projektā pavadītiem mēnešiem. Viens no pirmajiem un arī svarīgākajiem
-
Jaunākā valsts
Dienvidsudāna savu neatkarību, pēc ilgstošiem kara gadiem, ieguva 2011. gadā un tā ierindojas pirmajā vietā jaunāko valstu pasaulē sarakstā. Diemžēl arī pēc neatkarības iegūšanas ilgstoši plosījās pilsoņu karš, ko provocēja nesaskaņas starp valsts prezidentu un viceprezidentu. Oficiāli tas ilga no 2013.gada 15. decembrim līdz 2020.gada 22. februārim, tomēr vēljoprojām bruņotas sadursmes nav retums. Tas, ka
-
Vienmēr ceļā
Lidot pēc tik ilga pārtraukuma bija aizraujoši. Pēc septiņiem gariem mēnešiem uzkāpt uz lidmašīnas klāja un noraudzīties Latvijas kontūrās no mākoņu augstuma likās brīnišķīgi. Un, lai arī šis nebija ilgākais posms bez ceļošanas kā pieredzēts, tomēr šoreiz, manuprāt, bija izteikti grūti, jo to nedrīkstēja vai īsti nevarēja izdarīt. Vajag tikai cilvēkam kaut ko aizliegt, lai
-
Projekts DS
Jūlijā es jau gandrīz biju apradusi ar apziņu, ka dzīvot uz “koferiem”, neziņā un bez plāniem ir pilnīgi normāla manas dzīves daļa. Es apcerēju, kā novākšu “ražu”, kā zem ogu krūma gulēšu zālē un baudīšu vasaru. Kā priecāšos par augošo, jauniestādīto zāli un svīstot to pļaušu. Visi šie plāni bija rokas stiepiena attālumā. Tomēr relatīvais
-
Kas tālāk?
Manā galvā visas atmiņas ir sajukušas vienā lielā putrā, bet šķiet, ka oficiāli MSF mani uzņēma marta beigās / aprīļa sākumā. Zināju, ka piemērotu projektu parasti atrod trīs līdz sešu mēnešu laikā, bet globālās pandēmijas vājprāta situācijas dēļ, tas varēja prasīt arī krietni ilgāku laiku. Toreiz biju pārliecināta, ka došanās misijā vēl ir ļoti, ļoti
-
Kā MSF?
Turpmākos divus gadus pēc tam, kad neizturēju pirmo interviju ar MSF es nepieļāvu ne mazāko domu par to, ka varētu mēģināt vēlreiz. Nezinu kādēļ, bet biju līdz sirds dziļumiem aizvainota un tagad man tas, protams, šķiet visnotaļ muļķīgi. Iespējams, ka vairāk dusmojos uz sevi pašu, kā uz organizāciju, jo pievīlu visus, bet visvairāk sevi, savu
-
Kādēļ misija?
Jautājums, kuru man ir uzdevuši daudzi, bet uz kuru tādas viennozīmīgas atbildes man nemaz nav. Iekšēja sajūta? Apslēpts dzinulis? Vēlme dzīvē izdarīt kaut ko nozīmīgu un paliekošu? Piedzīvojums? Ļoti iespējams, ka vienkārši esmu “adrenaline junkie[1]” un tas arī viss. (: Patiesībā misijas blogam bija jāsākas 2020. gada 1. maijā, kad MSF mani pirmo reizi šokēja
-
Āfrika – “kriminālā” pieredze
Nākamajā rītā šoferis man atbrauca pakaļ divdesmit minūtes agrāk, tādēļ iepriekšējā vakara nesaliktās mantas stūķēju somās cik vien ātri spēju un devos lejā nebrokastojusi. Mana tukšā dūša, ņemot vērā, ka priekšā bija 300 km garš ceļš uz Nairobi, ar tveici un karstumu noteikti sadarbojās krietni labāk, kā brokastu omlete to būtu spējusi. Busiņš bija arī
-
Āfrika – cilvēces šūpulis
Lai gan pēc teltī pavadītas nakts un iepriekšējās, putekļu sapūstās dienas, ieiet dušā būtu bijis visai svētīgi, mēs ar Sandru un Fabianu izvairījāmies. Dušas izskatījās aizdomīgas, siltais ūdens nebija pieejams un rīta dzestrumā, kas te jau atkal bija tieši tāds pats kā Kenijā, neviens no mums nebija gatavs savam ķermenim rīkot šoka terapiju. Kopīgi vienojāmies,
PAGRIEZIENI 