-
Māksla
Deviņpadsmitajā maijā, pulksten piecos četrdesmit piecās vakarā esmu ielidojusi Parīzē! Pirmo reizi atrodos Francijā!! Šī Eiropas valsts mani jau sen vilinājusi un tās neredzēšana, manī vairākkārt ir radījusi tādu kā “kauna traipa” sajūtu. Esmu bijusi tomēr salīdzinoši daudz vietās, bet Francijas gaisu neesmu pat garām braucot elpojusi. Nu, kā tā var? Likumsakarīgi, ka martā, kad
-
noklusējums
Nē, nē, nav tā, ka neesmu uzrakstījusi nosaukumu šim ierakstam. Vārdu izvēlējos tīši. Manuprāt, tā precīzi var atzīmēt lietas par kurām runājam reti, vai nerunājam nemaz. Lietas, kuras parasti noklusējam… Divi tūkstoši septiņpadsmitais līdz šim ir bijis jancīgs un piņķerīgs. Kā tāds liels košļājamās gumijas (jā, un ne ziepju) burbulis, no kura tu mēģini mīksti
-
Costa de Antigua – Manchester
Atgriežoties no salas, fiziskā pašsajūta bija diezgan slikta. Tāda dīvaina pārkarsiena un vēja pārpūšanas kombinācija. Lai gan var ņemt vērā arī to, ka pēdējo reizi normāls nakts miegs man bija vien 26.03 un arī tas vijās kopā ar pirms–ceļojuma / pirms–dežūras stresu. Emocionāli gan, protams, biju uz urrā! Diena pilnvērtīga un vakarā gaidāma paredzētā viesnīca.
-
Corralejo
Rīts uzausa atnesot sev līdzi vēl brangāku vēju. Tagad ne tikai ar grūtībām turējos savā braukšanas joslā, bet katra iekāpšana / izkāpšana no auto, bija cīņa starp izlauztām durvīm vai nosistu mani. Visai interesantas sajūtas, es atļaušos apgalvot. Bet principā, diena bija visai mierīga, bez liekām adrenalīna devām, ja vien neskaita vairākkārtīgu braukšanu pa
-
Los Molines
Ak, saule, pasaulīt! Sākšu ar savas ādas stāvokli, lai raksta nobeigums, savukārt, būtu uz priecīgākas nots. Principā grūtākais ir neziņa. Nesapratne par to vai paliek labāk. Vienu brīdi it kā šķiet – apsārtums mazinājies, bet nākamajā brīdī ieraugu, ka čūlas aug griezdamies. Plus trīsdesmit grādos bez jebkādas ēnas, svīst ir neizbēgami un tas, loģiski,
-
Gran Tarajal
Rīts iesākās ar skumju un sāpīgu apziņu – esmu iekrāsota vēl košāk sarkanā tonī. Sajūta patiesi ir briesmīga. Esmu pārliecināta, ka man ir kaut kādas pakāpes apdegums, jo pie kustībām, it sevišķi roku locītavas, nežēlīgi smeldz. Katrs saules stars tiek izjusts ar dedzinošu sāpi. Jūtos kā vampīrs, apģērbies tā, lai maksimāli maz būtu kailu ādas
-
Morro Jable
Spānija manī, kopš pirmās tikšanās reizes, atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Var teikt, ka iemīlējos no pirmā acu skata. Vide, daba, atmosfēra, cilvēki! Protams, arī vīns, siers un olīvas… Tādēļ, likumsakarīgi, ka rodoties negaidīti daudz brīvajām dienām un iekšēji jau sen vēloties aizbraukt pabaudīt sauli un siltumu, daudz nebija jāšaubās, ka Spānija būtu īstā izvēle! Lielam
-
Gada griezumā
Divi tūkstoši sešpadsmitā gada otrajā janvārī, pulksten sešos no rīta, es, satuntuļojusies piecās jakās, nodrošinājusies ar siltas tējas krājumiem termosā un omulīgu mūziku radio, devos uz Ķemeriem, jeb precīzāk – Ķemeru purva taku. Mērķis bija izteikti romantisks – redzēt saullēktu. Nesen biju izlasījusi rakstu, kurā izvietotās bildes elpu sita ciet, tādēļ izbrīvēju brīvdienu, negribot sadabūju līdzbraucējus
-
INDIJA: noslēgums
Mans divu nedēļu ilgušais ceļojums ir beidzies! Viss. Finita la comedia. Gāja man visādi, bet, šķiet, ka biju gatavojusies kam daudz, daudz trakākam. Sabiedēta, brīdināta, informēta – biju gatava krāpšanai, zagšanai, uzmācīgiem vīriešiem, žurkām, kas skraida pa ielām un govīm, kas kakā Tev virsū. Biju gatava netīrībai, asajam ēdienam, dzeramā ūdens deficītam un visām
PAGRIEZIENI 